Ģenerāļa Jāņa Baloža dzīve pēc atgriešanās no izsūtījuma
Kad 1940. gadā krievi cenšas no Latvijas valdības izspiest sev izdevīgu militārās bāzes līgumu, kas padarītu Latvijas armijas pretošanās iespējas sarkanarmijai gandrīz neiespējamas, ģenerālis J. Balodis mēģina šajā līgumā panākt dažus grozījumu. Taču tas neizdodas. Bet ģenerāļa nelabvēļi šo apstākli izmanto, lai J. Balodi vēlāk pataisītu gandrīz vai par nodevēju. Pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani, ģenerālis 1940. gada 5. aprīlī tiek atbrīvots no kara ministra amata. Tad J. Balodis nolemj piedalīties Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskā bloka, taču no tā nekas neiznāk, jo vēlēšanās drīkst kandidēt tikai viens saraksts – komunistu kandidātu saraksts. Latvija kļūst par 14. padomju republiku.
1940. gada 31. jūlijā ieliktais Ministru prezidenta vietas izpildītājs Vilis Lācis pašrocīgi uzraksta rīkojumu par bijušā Latvijas kara ministra ģenerāļa J. Baloža un viņas ģimenes izsūtīšanu no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas. Jau tajā pašā dienā ģenerāli ar kundzi arestē un aizved uz Sizraņu Krievijā. Līdz 1952. gadam abi dzīvesbiedri atrodas dažādos Krievijas cietumos. Tikai 1952. gadā notiek tiesas prāvas „komēdija”, apsūdzētajiem tajā pat nepiedaloties, kurā gan J. Balodim, gan dzīvesbiedrei Elvīrai Balodei par „dzimtenes nodevību” katram piespriež 25 gadus cietumā. 1954. gadā, pēc 13,5 cietumā pavadītiem gadiem, J. Balodi un E. Balodi amnestē, taču viņiem jāpaliek uz dzīvi Vladimirā. Pēc tam gan Elvīra, gan Jānis vairākkārt nelegāli ierodas Latvijā, taču viņi tiek no jauna apcietināti un pa etapu aizsūtīti atpakaļ uz Vladimiru. Tikai 1960. gada pavasarī pēc 11 iesniegtajiem lūgumiem padomju valdībai Maskavā abiem Baložiem atļauj legāli atgriezties Latvijā. Viņiem izdodas pierakstīties pie Baloža māsīcas Ozola kundzes Rīgā, Tērbatas ielā bijušajā Sinkas namā. Abiem jāiztiek tikai no 80 rubļu pensijas.
J. Balodis ar kundzi no 1959. līdz 1965. gadam vasaras pavada Saulkrastos, beidzamos četrus gadus īrē pusi no nelielas vasarnīcas skaistā gleznainā vietā, mežmalā netālu no Ķīšupītes pietekas Pupaļurgas, tagadējā Krasta ielā 10. Šobrīd šeit stiepjas asfaltētas ielas un māju rindas, bet tajā laikā mājai apkārt pletās pļavas un tajās ganījās govis un aitas. Šī vasarnīca tika uzbūvēta 1960. gadā un tā piederēja Maksim un Martai Šibasiem. Saimnieki ar savu dēlu un vīramāti dzīvoja 2. stāvā, bet ģenerālis J. Balodis ar dzīvesbiedri Elvīru un saimniecības pārzini Mariju, kura arī tika uzskatīta par ģimenes locekli, atpūtās 1. stāvā. Viņiem šeit ir viesistaba un guļamistaba.
Ne jau katrs tajā laikā ir tik drosmīgs, ka pieņem pie sevis no izsūtījuma atgriezušos, kur nu vēl ģenerāli! Vasaras mītni ģenerālim Balodim palīdz sameklēt tolaik Saulkrastos, Alfrēda Kalniņa ielā 4 dzīvojošais ģenerālis Jānis Francis. Pie Baložiem biežs viesis Saulkrastos ir bijušais ārlietu ministrs Munters ar kundzi.
No Martas Šibases atmiņām laikrakstā „Mājas Viesis” uzzinām, ka Baloža kundze Elvīra mīlēja puķes, viņa tās stādīja ap māju un kopa. Vēl Baložiem paticis sēņot, viņi priežu silā lasīja baravikas, sviesta bekas un bērzlapes. No tām iznākusi garda sēņu zupa, kura sevišķi garšojusi Baloža kundzei.
Saulkrastos atpūzdamies, ģenerālis daudz klausās radio, sevišķi vakara ziņas. Tāpat abi kopīgi lasa grāmatu: vīrs skaļi lasa, bet sieva pāršķir lapas.
1961. un 1962. gada vasarās ģenerālis kopā ar saviem draugiem apmeklē dzimto Trikātu, dodas ekskursijās gar Ventas un Daugavas krastiem, apmeklē Staburagu un ģenerāļa O. Kalpaka piemiņas vietu „Airītes”. Dodas arī vairāku dienu izbraukumā uz Viļņu un Trakiem Lietuvā.
1963. gada 8. martā J. Balodi piemeklē nelaimes gadījums. Dzīvojot Rīgā, viņš no rīta dodas uz kiosku pēc laikraksta. Uz slidenās ielas krīt un salauž kāju. Ārstēšanās slimnīcā ieilgst līdz jūlija vidum. Ģenerālim šajā laikā sākas arī veselības problēmas ar aknām. Slimošanas laikā viņš ļoti skumst pēc Saulkrastiem, kur varētu saulē pasildīties un atpūsties. Tas viņam izdodas tikai vasaras otrā pusē.
J. Balodis mirst 1965. gada 8. augustā Saulkrastos, izvadīts no Krasta ielas 10 nama un apglabāts II Meža kapos.
Neraugoties uz padomju varas mēģinājumiem nepieļaut informāciju par Baloža bērēm, pēdējā gaitā Balto ģenerāli apvadīja vairāki tūkstoši cilvēku.
Raksts "Ģenerālim Jānim Balodim šogad 135 gadi", autors: Dagnija Gurtiņa, 09.02.2016 Saulkrastu Domes Ziņas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Ģenerāļu un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas vietas Trikātas pagastā
Piemiņas stēla atrodas līdzās Trikātas kapu kapličai.
Trikātas kapi glabā trīs izcilu Latvijas ģenerāļu - Roberts Dambītis, Kārlis Goppers un Jānis Balodis, piemiņu. Trikātas kapos apglabāts arī visu šo ģenerāļu skolotājs Jēkabs Mūrnieks, kuram 1928. gadā uzstāda apbedījuma vietā pēc Kārļa Zāles meta šūnakmenī veidotu pieminekli.
Ģenerāļus un Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus katru gadu piemin ar lāpu gājieniem uz Trikātas kapiem, kur atrodas divas piemiņas stēlas, kurās kopumā iekalti 17 ar Trikātas pagastu saistīto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi.
Stēla atklāta 2018. gada 11. novembrī.
Video sižets par Lāčplēša kara ordeni un ordeņu komplektu, kas piederēja ģenerālim Jānim Balodim.
Deportāciju piemiņas vagons - muzejs pie Skrundas stacijas
Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.
Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.
Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.
Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.
Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.
Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.
1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…