Liūto ordinas I WW1, I Nepriklausomybės karai

Located in Valka parish, driving on the road Valka - Rūjiena (P22) 4 kilometers, to the right, following the signs.

Pēteris Radziņš was born on May 2, 1880 in Lugavis Parish, Jaunvīndedze. Studied at Lugaži Parish School, Valka City School and Valka Nelson Real School. Joined the Russian army as a volunteer. In the autumn of 1919, he returned to Latvia and on October 27 was appointed Chief of Staff of the Commander-in-Chief of the Army, assuming this position at a time when the Bermontians were threatening Riga. As the chief of staff, he has led all the battles of Riga, Zemgale and Latgale. Promoted to General on February 5, 1920.

Today, a memorial stone dedicated to General Pēteris Radziņš (1880 - 1930) can be seen near the family house.

On November 11, 2017, a memorial plaque to Pēteris Radziņš was unveiled in Riga, at the corner of the Daugava gate.

Video: Memorial event of General P. Radziņš in Riga Brothers Cemetery in 2019

Video: On May 2, 2019, on the 139th birthday of General Pēteris Radziņš, a commemoration event took place on the embankment of November 11, near the Presidential Palace, covering the memorial plaque to the guard of honor and those interested.

The exposition of Valka Local History Museum “Valka - the cradle of Latvia's independence” also reflects the life and work of General Pēteris Radziņš.
In addition to the traditional ways of displaying the collection, the exhibition uses interactive multimedia solutions. Information and annotations translated into Estonian and English.

O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.

Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.

Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.

Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš  2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.

Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.

Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.

Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Kapsētas pussalā, Lielo kapu teritorijā.

Tie sākti veidot un uzturēti ar 7. Siguldas kājnieku pulka karavīru gādību 20. gadsimta 30-tajos gados un iesvētīti 1932. gada 11. novembrī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpes par Garnizona kapu uzturēšanu, ar Alūksni saistīto LKOK atdusas vietu apzināšanu  un piemiņas zīmju uzstādīšanu Garnizona kapos uzņēmās Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītājs Uldis Veldre.

Garnizona kapos apglabātas Latvijas Republikas armijas militārpersonas, kā arī 1941. gada 4. jūlijā Alūksnē pie Jāņkalniņa un  1941. gada 7. jūlijā Ziemera pagastā pie Prinduļu mājām cīņā pret lieliniekiem kritušie karavīri un civilpersonas.
Vairumam apbedīto uzstādīti balti koka krusti ar metāla plāksnītēm, kurās minēts kritušā vārds, dienesta pakāpe vai nodarbošanās, kā arī dzimšanas un nāves datums.
1990. gada 19. decembrī Garnizona kapos tika atklāta piemiņas zīme Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Vilim Spandegam. Tipveida piemiņas plāksnes tika uzstādītas arī  LKOK, kas miruši vai noslepkavoti komunistu koncentrācijas nometnēs un nav apbedīti Latvijā. 1990. gada 11. novembrī uzstādīta piemiņas zīme komunistu koncentrācijas nometnē mirušajam LKOK Voldemāram Zaķim.

Atrodas Alūksnes - Apes ceļa malā pie Zušu mājām, uz Dienvidiem no Karvas, pagriezienā uz Rezaku.

Piemineklis atklāts 1937. gada 12. septembrī. Granīta stēla pēc Kara būvniecības pārvaldes arhitekta Vemera Vitanda meta izgatavota O. Dambekalna akmeņkaltuvē Rīgā.
1975. gadā rudenī vietējie komunisti pieminekli nopostīja. 1989. gada 30. martā Alūksnes rajona padome pieņēma lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un 1989. gada 30. aprīlī tā vietā tika uzstādīta pagaidu koka piemiņas zīme latviskas kapa zīmes formā, ko bija darinājis Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) strādnieks Jānis Jaunzems. Uz tās bija lasāms uzraksts: “Šeit tiks atjaunots Karvas Brāļu kapu piemineklis.”
Tolaik tika labiekārtoti arī līdzās esošie Brāļu kapi.
1993. gadā, pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja Ulda Veldres iniciatīvai, atsākās piemiņas vietas atjaunošanas darbi. Jauno pieminekli izgatavoja Cēsu akmeņkaļi brāļi Aivars, Austris un Auseklis Kerliņi.

Pieminekli atklāja 1994. gada 11. jūnijā.

Brāļu kapos apbedīti četri Valmieras kājnieku pulka 5. rotas kareivji- Jēkabs Sukse, Pēteris Leitlands, Ernests Puķītis un Gustavs Ozols, kas krituši 1919. gada 2. aprīlī  kaujās pie Zušu mājām. Kā piektais 1930. gadu vidū apbedīts Valmieras pulka kareivis Roberts Glāzners, kas pazuda bez vēsts 1919. gada 31. martā pie Jaunās muižas. Sākotnēji viņš apbedīts kā nezināms, bet vēlāk vārds noskaidrots un iekalts piemineklī. Savukārt piektais Zušu kaujā kritušais kareivis Augusts Dzedons (Ziedons) apbedīts Apekalna kapos.

Pieminekļa pakājē uzstādīta piemiņas plāksne Zušu kaujas dalībniekam LKOK Jānim Goldem (1891–1952), kurš miris komunistu koncentrācijas nometnē Intā, Komi. 

Otra piemiņas plāksne, kas atklāta 1992. gada 23. augustā, uzstādīta pie viena no koka krustiem un veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālim Pēterim Jansonam, kuru 1941. gada 7. jūlijā noslepkavoja atejošie komunisti.

Atrodas Centra kapos, Barkavas pagastā, Madonas novadā.
Netālu no Barkavas Svētā Staņislava Romas katoļu baznīcas.

Apskatāms piemineklis Latvijas Neatkarības kara dalībniekiem un kritušajiem. Piemineklis atklāts 2018. gada 11. novembrī. Tapis pēc Barkavas pamatskolas vēstures skolotājas Janīnas Liepiņas iniciatīvas.
Tas darināts melnā, slīpētā granītā un sastāv no krusta, kam no abām pusēm pieslejas divas piemiņas plāksnes, kurās kopumā iekalti to 47 novadnieku vārdi, kas piedalījušies Latvijas Neatkarības karā, tajā krituši vai saņēmuši Lāčplēša Kara ordeni, kā arī to barkaviešu vārdi, kurus lielinieki noslepkavojuši.

Līdzās aplūkojami: Piemineklis Brīvības cīņās kritušajam karavīram Jezupam Reidzānam un piemineklis 1.Liepājas kājnieku pulka kareivim Aleksandram Lakstīgalam.

Piemineklis Aleksandram Lakstīgalam atklāts 1936.g. 30. augustā. To atklāja 17. Rēzeknes aizsargu pulka komandieris Zarāns.
Pieminekli 1.Liepājas kājnieku pulka kareivim cēlusi 17. Rēzeknes aizsargu pulka 10. rota par saziedotiem līdzekļiem.

Atrodas Matīšu kapos, Matīšu pagastā.

Piemiņas stēlā iekalts teksts ar to 15 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdiem, kas saistīti ar Matīšiem, kā arī ar kaimiņos esošajiem Vilzēnu un Braslavas pagastiem, kurus savulaik apvienoja Matīšu baznīcas draudze. Tika apzināti arī tie, kas  miruši ārzemēs vai apglabāti citās Latvijas vietās, bet šeit Matīšos ir dzimtas kapi.

Piemiņas stēla atklāts 2018. gada 4. augustā par godu Latvijas simtgadei.

Lāčplēša Kara ordenis (LKO) bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums laikā no 1920. līdz 1940. gadam. LKO piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu. LKO devīze ir „Par Latviju”, un tam ir 3 šķiras. Pirmā šķira, ko pasniedz tikai augstiem valstsvīriem un ģenerāļiem.

Atrodas Cesvaines Ķinderu kapos. 

Apskatāms 1997. gada jūnijā brāļu kapos atklāts granīta piemiņas akmens latviešu leģionāriem un atrodami un apskatāmi Neatakrības karā kritušo individuālie apbedījumi.

Pie kapsētas uzstādīts informācijas stends-shēma ar kritušo piemiņas un apbedījumu vietām:

1. Latviešu leģionāru brāļu kapi 1943.-1945.g.
2. Jēkabs Markovs 08.02.1883-08.08.1917. 8.Valmieras latviešu pulka strelnieks
3. “Zaļo” partizānu komandiera Arvīds Alberts Strads 22.09.1894.-05.04.1919. Virsleitnants
4. Harijas Lēcons 18.03.1914.-19.01.2003. Kapteinis
5. Jānis Purēns 15.11.1887.-18.11.1918. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris.

Atrodas Palsmanes kapos.

Apskatāmi 7 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru apbedījumi. 

Pateicoties projektam “Palsmanes kapsētas digitalizācija”, apmeklētājiem iespējams atrast Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru apbedījumus:

LKOK Rūdolfa Beitika individuāls apbedījums
LKOK Kārļa Brītiņa individuāls apbedījums
LKOK Roberta Kukurīša individuāls apbedījums
Brāļu LKOK Jūlija Zīles un LKOK Riharda Zīles individuālie apbedījumi
LKOK Ernesta Lielmaņa individuāls apbedījums
LKOK Pētera Rabača individuāls apbedījums

Kartē ar zvaigzni atzīmēti individuālie apbedījumi.

2019.gadā par godu Lāčplēša kara ordeņa dibināšanas 100 gadadienai, kā arī, lai godinātu novada karavīrus, kuri apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni, 11. novembrī svinīgi tika atklātas izveidotās piemiņas vietas Palsmanes kapsētā.
Izvietotas piemiņas zīmes un informācijas stendi par novada LKO kavalieriem.

Atrodas Smiltenes luterāņu kapos Vaļņu ielā 11.

Piemineklis Neatkarības karā kritušo smilteniešu piemiņai atklāts un iesvētīts 1937. gada 7. novembrī. Piemineklis celts no betona un apšūts ar Allažu šūnakmens plāksnēm. Piemineklis veidots pēc arhitekta Vernera Vitanda meta, tēlnieks Matīss Pluka.

Pieminekļa priekša 1937. gada 31. oktobrī no ģimenes kapiem pārapbedīja 1919. gada 6. martā kaujā pie Airītēm kritušā virsleitnanta, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Krieva mirstīgās atliekas. 1937. gada 7. novembrī pie viņa kapa kopiņas nolika melnā granīta piemiņas plāksni.

Kapsētā apglabāti vairāki kritušie latviešu strēlnieki un Neatkarības karā kritušie Latvijas armijas karavīri. Smiltenes ev.lut. baznīcā abpus altārim 1927. gada 2. oktobrī prāvests Kārlis Kundziņš iesvētīja 2 baltā marmora piemiņas plāksnes.

The memorial stele is located next to the Trikāta cemetery chapel.

Trikāta Cemetery preserves the memory of three outstanding Latvian generals - Roberts Dambītis, Kārlis Goppers and Jānis Balodis. Jēkabs Mūrnieks, a teacher of all these generals, is also buried in Trikāta cemetery.

The generals and the knights of the Lāčplēsis Military Order are commemorated every year with torchlight processions to the Trikāta cemetery, where there are two memorial statues, in which the names of 17 knights of the Lāčplēsis Military Order associated with Trikāta parish are engraved.
Stela was opened on November 11, 2018.

Video story about the Lāčplēsis War Order and the set of orders that belonged to General Jānis Balodis.

Atrodas blakus Kauguru kapsētas kapličai.

Apskatāma piemiņas stēla un informācijas stends ar katra Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera biogrāfiju, cīņu vietām un atdusas vietu.

Stēlā iekaltais teksts ir nedaudz maldinošs, jo Kauguru kapos apbedīti tikai divi LKOK – A. Ābeltiņš un Ē. Radziņš, bet pārējie stēlā minētie ar Kauguru pagastu saistīti citādā veidā – vai nu tajā dzimuši, vai kādu laiku dzīvojuši. 

Lāčplēša Kara ordenis (LKO) bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums laikā no 1920. līdz 1940. gadam. LKO piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu. LKO devīze ir „Par Latviju”, un tam ir 3 šķiras. Pirmā šķira, ko pasniedz tikai augstiem valstsvīriem un ģenerāļiem.

Stēla atklāta 2018. gada 11. novembrī.

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Atrodas Plāņu pagastā uz Vijas upes krasta.

Apskatāma ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba dzimtajās mājās "Maskati". 

“Maskatu” saimniecību vadīja ģenerāļa brālis Augusts Goppers, jo talantīgais kara vadonis bija aizņemts lielajos notikumos un pasaules karos. 1920. gadā ģenerālis atgriezās Latvijā, savās dzimtajās mājās. Bet daudzi atbildīgie pienākumi viņu saistīja ar Rīgu. “Maskatos” turpināja saimniekot Augusts. 1940. gadā ģenerāli Gopperu arestēja un 1941. gada 25. martā nošāva čekas pagrabos. 1944. gadā Gopperu dzimta ar trijiem zirgu pajūgiem devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Karš dzimtu sadalīja, Latvijā palika Aleksandra Goppera meitas – Biruta, Elza un Anna. “Maskatos” atgriezties viņas vairs nedrīkstēja. Mājas bija lielas un rūpīgi koptas. Tur pa atsevišķām istabām tika izmitinātas trīs četras ienācēju ģimenes. Lielajā kūtī iekārtoja zirgu fermu. Savstarpēju kašķu dēļ 1980. gadā izcēlās ugunsgrēks. Nodega kūts un lielais šķūnis. Laimīgā kārtā uguns nepārsviedās uz dzīvojamo māju, liesmas atvairīja senču stādītie lielie koki.

1991. gadā pēc brīnumainās Atmodas otrreiz atdzima Latvijas valsts. 1992. gadā ģenerāļa Goppera brāļa Augusta dzimta atguva “Maskatus” kā senču svētumu. Desmit gadus visi sūri, grūti strādāja, lai glābtu mājas no bojāejas, lai atjaunotu un uzceltu nopostītās ēkas, lai darītu skaistu visu “Maskatu” sētu. Mājas ir atjaunotas senajā izskatā, ir iekārtota arī ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba.Piemiņas istabu iespējams apmeklēt iepriekš zvanot un piesakot apmeklējumu +371 29396870, +371 29254285.

Atrodas "Baižēni", Priekuļu pagastā

Piemiņas vieta represētajiem izveidota “Baižēnu” māju šķūņa drupu vietā, kurā 1949.gadā naktī uz 25.martu tika turēti 40 Jaunraunas pagasta iedzīvotāji, lai no rīta to ceļš vestu tālāk uz Lodes dzelzceļa staciju un Sibīriju.

Represēto vidū bija bērni līdz 1 gada vecumam un 87 gadus veci sirmgalvji.

Uz piemiņas plāksnes rakstīti arī to vārdi, kuri nošauti vai miruši izsūtījumā. Līdzās atrodas piemiņas akmeņi Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem.

Atrodas Lubānas pilsētas centrā, Oskara Kalpaka ielā 4.

Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, kas atrodas pašā Lubānas pilsētas centrā, ir vieta, kur kā vietējie, tā arī tūristi var iepazīties ar dažādām izstādēm un pastāvīgām ekspozīcijām, tajā tiek eksponēti vēsturiski svarīgi materiāli un vēsturiskas liecības, kas stāsta par Lubānas un tās novada vēsturi, kultūru, tradīcijām un dzīvi novadā.

Šeit ir iespēja apskatīt patstāvīgās ekspozīcijas par cilvēkiem, ar kuriem Lubānas iedzīvotāji īpaši lepojas un vēlas pieminēt. Pašlaik centrā ir iespēja aplūkot patstāvīgās ekspozīcijas par:

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci un politieslodzīto, dzejnieci Broņislavu Martuževu;
Neatkarības kara dalībnieku un politiķi Hugo Celmiņu;
Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku;
fotogrāfu Alfredu Grāveru;
operdziedātāju Jāni Zāberu;
dzejnieku Jāni Gavaru;
mākslinieku Rūdolfu Pinni;
folkloristu un mācītāju Mārtiņu Celmiņu.

Centra vadītāja Ilze Kraukle var sniegt gida pakalpojumus par Lāčplēša kara ordeņu kavalieru un brīvības cīnītāju gaitām Lubānā un tās apkārtnē un to atdusas vietām Lubānas vecajos kapos. 
Valoda - latviešu, krievu, bet ja ir nepieciešams, iepriekš var pieteikt vācu un angļu valodas tulku.

Das Hotel liegt in Valka in der Varoņu-Straße neben dem Waldfriedhof.

Ein Denkmal für 30 Soldaten des 1. (4.) Valmiera-Infanterie-Regiments, die im lettischen Unabhängigkeitskrieg gefallen sind, ist zu sehen.

Das Denkmal wurde am 1. Oktober 1922 enthüllt. Es besteht aus der Figur eines alten lettischen Kriegers ("Vorfahren"), geschnitzt aus lokalem rosafarbenem Granit, der auf einem zweiteiligen Sockel aus grauem Granit steht. Für das Denkmal wurde die Skizze des Bildhauers Emil Melder (Miller) gewählt. An der Schmiede des Denkmals war neben Melder auch der Bildhauer Wilhelm Trey beteiligt.

Es ist das erste Denkmal des lettischen Unabhängigkeitskrieges, das von einem professionellen Bildhauer geschaffen wurde, sowie das einzige in der Zwischenkriegszeit, das im Stil der Moderne mit Elementen des Kubismus geschaffen wurde.

Während der wiederholten kommunistischen Besetzung im Jahr 1951 wurde die Skulptur des Denkmals abgerissen, teilweise beschädigt und begraben. Bestattungen wurden ebenfalls eingeebnet.

Im Jahr 1988, als das hundertjährige Bestehen des Bildhauers E. Melder (1889-1979) näherrückte, begann die Beschäftigung mit seinen Werken.
Der restaurierte Brüderfriedhof wurde zusammen mit dem restaurierten Denkmal am 11. November 1990 enthüllt.

Im Jahr 2017 wurden auf dem Brüderfriedhof acht Denkmäler für die mit Valka verbundenen Ritter des Lāčplēsis-Kriegsordens errichtet. Sie befinden sich auf beiden Seiten des Denkmals - auf jeder Seite auf vier Seiten.

Befindet sich auf dem Friedhof Limbažu Jūras iela, Jūras iela 56, Limbaži

Das am 10. September 1922 vom damaligen lettischen Präsidenten Jānis Čakste eröffnete Denkmal, auf dem die Widmung des Dichters Viļas Plūdonis an Vilis Gelb zu lesen ist:

"Landsleute, die an mir vorbeigehen, leuchten in der Liebe des Vaterlandes,
für das geliebte Vaterland schwöre ich mein Leben."

Vilis Gelbe (1890-1919) wurde in Kurzeme, Gemeinde Zemīte, geboren, ist aber auch eng mit der Limbaži-Seite verwandt, da er zu Beginn des lettischen Unabhängigkeitskrieges aus St. Petersburg nach Lettland zurückkehrte und sich den Nordlettern anschloss Brigade.

Im Mai 1919 befehligte V. Gelbi Limbaži, er wurde Militärkommandant der Gegend und konnte einheimische Männer und auch sehr junge Männer dazu inspirieren, sich der Armee anzuschließen.

Die damalige Tätigkeit von V. Gelbe in Limbaži und Umgebung war sehr wichtig, zu seinen Aufgaben gehörte nicht nur die Aufrechterhaltung der Ordnung in der Stadt und ihrer Umgebung, sondern auch die Mobilisierung, die Versorgung von Soldaten und Pferden und die Lösung vieler anderer Probleme, die nicht einbezogen werden können bei Bestellungen und Weisungen. Das von ihm organisierte Team des Kommandanten fungierte als koordinierter Mechanismus, um der nordlettischen Brigade die bestmögliche Unterstützung zu leisten. Das Team des Kommandanten kam der regulären Armee in besonderen Fällen zu Hilfe und er war ein Vorbild für die neuen Soldaten. V. Gelbe war der erste lettische Armeeoffizier, der vorschlug, seinen Untergebenen die III. Klasse des Imanta-Ordens zu verleihen. Es gab noch keine Bestellung. Imantas Name tauchte erst am 20. März 1920 an der Öffentlichkeit auf, als dem Verteidigungsminister Karls Ullmann ein Entwurf der Errichtung der Militärordnung vorgelegt wurde. Für den Orden wurde jedoch der Name Lāčplėš gewählt.

Vilis Gelbe starb während der Kämpfe von Cēsis – am 19. Juni 1919 bei einer Aufklärung. Später wurde Gelb der Láčplēš-Kriegsorden verliehen, Historiker glauben jedoch, dass sein Beitrag bisher nicht angemessen gewürdigt wurde. Dies erklärt sich hauptsächlich aus Gelbes Mitgliedschaft in der nordlettischen Brigade.

Die sogenannte südlettische Brigade, die ursprünglich von Oskars Kaplak, später Jānis Balož, kommandiert wurde, konkurrierte mit der nordlettischen Brigade, die von Jorģs Zemitāns kommandiert wurde.

Vidrižis Lēdurgasse pöörde lähedal langesid 19. juunil 1919. aastal toimunud vabadusvõitluses lahingus merejalaväe ülemleitnant Vilis Gelbe ja kaks sõdurit.

Vilis Gelbe on maetud Limbaži kalmistule. Vilis Gelbe pälvis Vidrižu mõisas tehtud kangelasteo eest Lāčplēši sõjaordeni III klassi (nr 895).

Praegu on lahingupaigas näha kolm 1989. aastal paigaldatud mälestusristi.

22. juunil 1934 avati mõisapargis kasvava vahtra juures kunstnik Stefan Berci valmistatud pronksist mälestustahvel. Juba kommunistliku okupatsiooni alguses, 1940. aasta sügisel, kadus mälestustahvel. Suri ka vaher, mille külge see oli löödud. Taastumise alguses, 19. juunil 1989, Gelbe ja tema meeskonna kahe sõduri - kapral Krustiņši ja sõdur Krūza - 70. surma-aastapäeval ristteel, kus varem asus mälestustahvel. Keskkonnakaitseklubi ja Läti Rahvarinde Limbažu rajooni filiaalid paigaldasid kolm Jānis Eglīši valmistatud rahvapärases stiilis puuristi. Limbažu rajooni täitevkomitee otsusega 1991. aasta aprillis kanti see mälestuspaik kohaliku tähtsusega ajaloomälestiste nimekirja.

See asub Preiļi kultuurikeskuse ruumides.

Vaadata saab Preiļi Ajaloo- ja Tarbekunstimuuseumi (PVLMM) näitust "Muuseumi lood Lätile" Esimesest maailmasõjast, Vabadussõjast ja Teisest maailmasõjast.

Preiļi Ajaloo- ja Tarbekunstimuuseumi näituse "Muuseumi lood Lätile" (avatud 2018) rubriik "Drywyse lugu" on pühendatud Esimesele maailmasõjale, Vabadussõjale ja Latgale vabastamisele, samuti nagu Lāčplešana sõjaordu rüütlitele. Näituserubriik "Lipu lugu" räägib Teise maailmasõja perioodi rasketest sündmustest, mille käigus preilalasi mõjutasid küüditamised, holokaust, osalemine sõdivate poolte väeosades ja pärast sõda. - rahvuspartisanide ridades. Vaadata saab ka Preiliaadi juutide päästjale Vladislav Vuškānasele antud medalit "Rahvaste õige".

Eelneval avaldusel on ekskursioon vene ja inglise keeles.

Находится на Центральном кладбище Валмиеры, недалеко от часовни (улица Миера 1/3, Валмиера)

Солдат 8-й (Сколниекской) роты Цесского полка ЛКОК Эдгарс Криевиньш (1899-1919) погиб 7 июня от ранений, полученных в боях у Цеси 6 июня 1919 г., когда при наступлении ландсвира прикрывал отступление других частей.

Он расположен рядом с римско-католической церковью Сердца Иисуса в Виляке.

Памятная стела рыцарям Лачплешского военного ордена в Вилякском районе была открыта 11 ноября 2017 года. Судьбы 28 Лачплешских кавалеров Военного ордена связаны с именем Вилякского края.
Гранитная стела создана в рамках проекта «Помни Лачплешуса», посвященного столетию Латвийского государства. По всей Латвии будут установлены памятные стелы единого образца в честь воинов, погибших в борьбе за освобождение Латвии. Инициатором проекта является Джаунсардзе и информационный центр.

Пять рыцарей Лачплешского военного ордена, имена которых выгравированы на памятной стеле, жили на территории современного Вилякского района после окончания Освободительной борьбы:
– Янис Кульшс был молодым крестьянином в Апсисе Шкилбенской волости,
– Алексей Любимов (Лаврентьев) жил на хуторе Фортепьянова в Шкильбенской волости, позже в Вилаке,
– Теодорс Менде управлял закрепленным за ним хозяйством и был лесником в деревне Катлеши Жигурской волости,
– Эдуард Теннисон жил на станции Вецуму, позже жил в деревне Чабатрова и работал на п/с «Виляка»,
– Янис Бурмейстерс после 1928 г. некоторое время жил в Шкилбенской волости.

На братском кладбище в Вилякском уезде покоятся 45 солдат, отдавших жизнь в 1920 году, защищая Латвию от фанатиков. 9 января в Северной Латгалии начались атаки, и, несмотря на сложные погодные условия того времени, в этот же день была освобождена и Виляка.
В боях за освобождение Латгалии эстонские солдаты также сражались плечом к плечу с солдатами латышской армии и партизанами против Красной Армии в Вилякском уезде. Многие из них отдали жизнь за свободную Латвию.

Ниграндеское краеведческое хранилище находится в деревне Нигранде в усадебном амбаре, рядом с Ниграндеской начальной школой, и доступно по предварительной записи.

В военно-историческом разделе хранилища представлена выставка, посвященная Второй мировой войне, а также оригинальные предметы и детали, найденные в районе после войны и в более поздние годы. Вы также можете узнать истории и увидеть фотографии о Нюгранде и его окрестностях времен Войны за независимость, Второй мировой войны и послевоенного периода, а также о жизни в колхозе в советское время. 

Особое место на выставке отведено местному писателю Екабу Яншевскису и его произведениям, есть экспозиция, представляющая традиционный быт и обстановку усадьбы. В амбаре усадьбы Нигранде выставлен бивень мамонта, найденный в Нигранде.

Памятник расположен на пересечении улиц Фабрикас и Стасиас, где он был открыт 9 июня 1935 года генералом Рудольфсом Бангерскисом, почтившим память воинов, павших в боях за освобождение Ливана в 1919 году.
Его основным элементом является 15-тонный вертикально размещенный ствол пушки. В 1958 году советская власть демонтировала символ свободы Ливана, разрезав ствол пушки на металлолом. Жители пушечного ядра оставались все советские годы, а на прежнее место вернулись спустя полвека. Все эти годы в народе жила идея восстановления памятника. Ливанская краевая дума вместе с жителями принимала активное участие в восстановлении памятника. Были собраны общественные пожертвования, и 3 октября 2004 года восстановленный Памятник освобождения Ливаны был открыт на его историческом месте в городском парке.

Надпись на памятнике: «Воины Елгавского пехотного полка пали за Латвию под Ливанами и при освобождении окрестностей в 1919 году. Бойцы бывшего Северо-Латвийского партизанского полка».
Далее следуют имена солдат и партизан.

Рядом установлены памятные доски кавалерам Лачплешского военного ордена Ливанский край.

Автором памятника был архитектор Павилс Дрейманис.

3-5 1919 г. Октябрь. Битва при Ливани

3 октября 1919 г. бигмэны получили сильный удар на фронте под Ливанами. В наступлении на Ливаны принимали участие части 3-го Елгавского и 4-го Валмиерского пехотных полков, а также части латвийско-германской ландгвардии (бывшего ландесвера). Части 3-го Елгавского пехотного полка двинулись через Даугаву при артиллерийской поддержке. После удачного хода начались бои за Ливаны, продолжавшиеся в течение всего дня. Около В 17:30 была захвачена станция Ливаны, но уже через час были переброшены мосты через реку Дубна. Объединенным силам удалось изгнать фанатиков из Ливаны, в В 19:00 город был полностью освобожден. 5 октября 1919 г. здоровяки попытались вернуть Ливаны, атаковав новые позиции 3-го Елгавского и 4-го Валмиерского пехотных полков. Латыши с трудом удерживали свои позиции. Это была первая серьезная и успешная атака на Восточном фронте в период с июля по октябрь 1919 года.

Алуксненский музей расположен в архитектурном памятнике государственного значения – Алуксненском Новом замке, построенном в конце 19-го века в стиле неоготики. В Алуксненском музее можно увидеть экспозицию «Мемориальная комната жертв тоталитарного режима», рассказывающая о судьбах жителей Алуксненского края в Сибири и на Дальнем Востоке, а также экспозицию истории Алуксне «Пир веков», где соприкасаются периоды от доисторических времен до наших дней. Отдельная глава посвящена вкладу 7-го Сигулдского пехотного полка в военную, культурную и общественную жизнь. Формирование 7-го Сигулдского пехотного полка было начато 20 июня 1919 года в усадьбе Наукшени. Первоначально боевая группа из 22 офицеров и 1580 солдат была сформирована из резервного батальона бригады Северной Латвии, которая называлась подразделением Данкерса.

Оно входило во 2-й батальон 3-го Елгавского полка, а 23 августа, пополнив количество рот - в 7-й Сигулдский пехотный полк. Полк участвовал в боях против Бермонта, но 5 января 1920 года был переброшен на Латгальский фронт для борьбы с большевиками. После заключения мирного договора с Советской Россией полк охранял восточную границу Латвии. Более 200 солдат полка погибли в войне за независимость Латвии, 85 были награждены Военным орденом Лачплесиса. В 1921 году 7-й Сигулдский пехотный полк дислоцировался в Алуксне. Штаб полка находился в Алуксненском Новом замке. После Второй мировой войны замок был передан советским органам безопасности, а с конца 1950-х годов в замке размещались различные культурные учреждения – отдел культуры и кино исполкома, Дом пионеров, библиотека, кинотеатр и музей.

Находится в центральной части Эзериниского кладбища Аннанской волости.

На кладбище, где проводятся захоронения с 1925 года, установлен памятник воинам прихода Анны, погибшим в Первой мировой войне и Латвийской освободительной войне, построенный на средства, собранные Департаментом охраны прихода Анны и открыт в 1933 году. Вплоть до Второй мировой войны уход за памятником взяли на себя охранники прихода Анны, которые каждое воскресенье выезжали на кладбище и возлагали цветы в честь павших. 18 ноября 1940 года памятник был расстрелян, следы от пуль видны до сих пор. Сегодня на кладбище каждый год проходят памятные мероприятия, посвященные Дню Лачплесиса.

В 2004 году на кладбище был открыт мемориал политически репрессированным в 1941 и 1949 годах, а в 2006 году открыта мемориальная доска национальным партизанам.

Located in Drabešu parish, 79th kilometer of Vidzeme highway.

A monument made of granite can be seen, in which a stylized scheme of the invasion of the Bolsheviks was carved.
The monument has been discovered and consecrated. December 28, 2018. In Drabešu Parish, on December 24, 1918, the reconnaissance team of Captain Artūrs Jansons (1893 - 1941) prevented the Red Army scouts from moving from Cēsis to Ieriķi with a heavy machine gun fire. It was the first armed clash of Latvian troops with the Red Army of Soviet Russia.

Misiņkalns nature park is located in the town of Aizpute. Misiņkalns is the highest place in the city of Aizpute. Its height reaches 95.4 m. The top offers a scenic view of the city. Misiņkalns nature park was started to be built in the 20th century. at first. The area of the park is currently about 28 ha.

In the territory of the park there are several places and memorials related to the events of the 20th century - the memorial stele of the soldiers who died in the Latvian Freedom Wars - the cavaliers of the Lāčpleš Order, the place of the Holocaust memorial, the place of remembrance of the repressed and the memorial plaque of the fallen red partisans.

In the park, you can get to know the plants and plantations of various rare species, as well as enjoy the untouched nature. Currently, the park is criss-crossed by renovated walking and cycling paths, and there is a motorcycle track on the territory of the park, where Latvian motocross competitions take place.

In order to get to know the cultural and historical heritage of Misiņkalns manor park more fully, we recommend using the services of a guide.

Twenty-seven knights of the Lāčplēš Military Order are associated with the Aizpute region.

Commemorative stelae of a uniform pattern were erected throughout Latvia in honor of the soldiers who fell in the Latvian Freedom Struggle, in which the text engraving font corresponds to the standard of the heroes' memorial plaques, which is analogous to the engraving of the sandstone memorials of the Riga Brothers' Grave and Central Graveyard.

The granite stelae were created as part of the "Remember Lāčplēšus" project of the Young Guard and Information Center dedicated to the centenary of the Latvian state.

A memorial plaque is dedicated to the knights of the Lāčplēsis War Order born in the Jaunjelgava region. The stele was unveiled on November 2, 2017. The names and years of life of the knights of the Lāčplēsis Order who came from the specific region are engraved on the approximately two-meter-high memorial plaque. On the other side of the stele is the text: “To the Heroes of the Latvian Freedom Struggle on the Centenary of Latvia”

"The installation of such standard memorial signs dedicated to the heroes of the Latvian War of Independence of 1918-1920 in all regions of Latvia is taking place in accordance with the project "Remember the Lāčplēšis", which was initiated last year by the Information Center of the Ministry of Defence and the Young Guard. The approximately two-meter-high memorial stele was created from gray Finnish granite after a design by artist Jānis Strupulis.

A monument to General Krišjānis Berķis (1884 - 1942) was erected on the site of his birthplace near an oak tree. The monument was erected by the Latvian National Soldiers' Association at its own expense on April 26, 1998. Kr. Berķis was a general of the Latvian Army, commander of the Latvian Riflemen, fought in World War I and the Latvian War of Independence. Cavalier of the Lāčplēsis War and Three Star Orders. Commander of the Latvian Armed Forces, Minister of War of Latvia.

Krišjānis Berķis was born on April 26, 1884 in Bērzukrog, Īslīce parish. In 1903, after graduating from Bauska city school, Kr. Berķis entered the Vilnius Junkers School, which he graduated after 3 years as a sub-lieutenant. He served in the 2nd Finnish Rifle Regiment in Helsinki. In 1909, Kr. Berķis received the rank of lieutenant, in 1913 – staff captain, and in January 1917 – captain. In July 1917, Kr. Berķis received the rank of lieutenant colonel and became the battalion commander of the 6th Tukums Latvian Rifle Regiment. After the October Revolution, Kr. Berķis was removed from office and imprisoned for a short time, but after his release he was still forced to hide from the Bolsheviks in both Finland and Russia, until finally returning to Latvia in the spring of 1919. On March 21, 1919, Kr. Berķis, already as a colonel - lieutenant, joined the armed forces of the Provisional Government of Latvia and became a commander of a reserve battalion (later the 2nd Cēsis Infantry Regiment), and from August - the commander of the Latgale Division. In October 1919, Kr. Berķis received the rank of colonel. In April 1920, Kr. Berķis was elected a deputy of the Constituent Assembly, but he refused the mandate. In 1925, Kr. Berķis was awarded the rank of general. Until 1934, he worked in the Administrative Department of the Army Headquarters, was the commander of the Vidzeme Division and the chief of the Riga garrison. In November 1934, Kr. Berķis was appointed commander of the army, and on April 5, 1940 - the minister of war. On June 20, 1940, Kr. Berķi was discharged from service, arrested in July, and on August 9, together with his son and daughter-in-law, was deported to Russia, where he was imprisoned in June 1941. He died on July 29, 1942, in the Perm prison hospital.