The Great Cross-Border Route - Military Heritage of Latvia and Estonia over 100 Years

The museum is located in “Mangali” house, Valgunde Rural Territory, Jelgava Municipality, and it is a branch of the Latvian War Museum. It was unveiled in 2005 at the site of the Christmas Battles that occurred during World War I. Unique World War I fortifications still remain at the battle sites. The open-air exhibition of the Christmas Battle Museum reconstructs a section of the fortification system – the trench shelter and part of the first line of German defence – the “German rampart”, which is the only object of this kind in the Baltic states.

The Christmas Battles are one of the best known and most dramatic events of World War I in Latvia. They are an event of special importance in Latvian military and cultural history. Intense fighting took place for six days, leading to heavy casualties. The battles are mainly associated with the attack of Latvian Riflemen against the German Army units, which took place in particularly severe and unfavourable winter conditions. This is an unprecedented case of a major combat operation launched without artillery support.

Today, the museum artefacts found at the sites of the battle are on display. The indoor exhibition is open at certain times, while the exhibition of outdoor fortifications is open every day. Tourist routes and nature trails have been created in the surrounding area.

Located in Tukums region, Lestene, next to the church.

The creation of the mass grave in Lestene began in 1998. It is the second largest military cemetery in Latvia, where more than 1,300 Latvian legionnaires are buried. Only after the restoration of the Republic of Latvia was it possible to rebury Latvian soldiers who fell in World War II from various places.

The Latvian Legion was a combat unit of the German army, formed mainly from illegally mobilized Latvian residents. The soldiers perceived their presence in the legion as a fight for the restoration of Latvian independence, despite the fact that it took place within the ranks of the German armed forces and Germany had occupied Latvia. There was no other military force that could delay the return of the Soviet occupation. The Latvian legionnaires fought against the Red Army, which had liquidated the independence of Latvia, destroyed its army and committed crimes against the civilian population. About 110,000–115,000 soldiers fought in the ranks of the German army, about 30,000–50,000 of them lost their lives on the battlefields.

Nowadays, in Lestene you can visit the Brothers' Grave, next to which is the Lestene Church. It is an outstanding example of Baroque sacred art. In the ancient church tavern you can get acquainted with an exhibition dedicated to the history of the Latvian Legion. The central image of the brothers' grave, "Homeland - Mother - Latvia", was created by sculptor Arta Dumpe. Nearby is the Lestene Manor, which belonged to Latvian Army General Mārtiņš Hartmanis before World War II.

Tours of the Lestene Church can be booked with the parish priest of the Lestene Evangelical Lutheran Church, Inguna Kokina, phone +371 29993743.

The museum is located a few kilometres from the centre of Renda parish. The exhibit tells about the 50-year-long resistance movement in Latvia: resistance to the first Soviet occupation, resistance to the Nazi German occupation, and the armed and non-violent resistance to the Soviet occupation. The exhibit is located in two buildings. The first building houses evidence of the first Soviet occupation and German occupation. The exhibit showcases a restored barn building where the focus lies on the National Partisan War. Between the two buildings there is a bunker with an authentic layout and trenches used by soldiers. Located near the museum in Renda, excavations, blindages and an obstacle course serve as a training ground for youth guards and anyone interested. Visits must be booked in advance.

One of the largest battles of the national partisans, called the Āpūznieki Battle, took place in January 1946 not far from here. The battle saw the Kabile National Partisan Group overpower much larger forces of the occupying power. Featuring information stands, the battle site is now home to a rest area.

Edgars Kārklevalks owns a guest house called Pūpoli in the Dundaga region, and for more than 15 years he has been taking people on historical and educational trips around northern Kurzeme (including to former military areas) with his own renovated Soviet Army truck GAZ-66 (up to 24 persons) and UAZ-3151 (up to 6 persons). Soviet Army trucks and other equipment are showcased in an area around the guest house.

Der Leuchtturm von Oviši befindet sich in Oviši in der Gemeinde Tārgale an der kurländischen Küste und ist der älteste Leuchtturm in Lettland. Er wurde 1814 errichtet und ist 37 m hoch. Der Turm bildet eine Doppelzylinderkonstruktion, bestehend aus zwei Türmen in einem: der äußere hat einen Durchmesser von 11,5 m, während der gemauerte Turm im Innern einen Durchmesser von 3,5 m aufweist. Solche im 18.-19. Jahrhundert in Europa weit verbreiteten Doppelzylinder-Leuchttürme hatten auch Verteidigungsfunktion. Das Museum im Leuchtturm von Oviši birgt die wohl umfangreichste Sammlung an Leuchtturmausrüstungen und nautischen Exponaten unter allen Leuchtturm-Museen Lettlands. Bei klarer Sicht ist von hier aus der Leuchtturm der sogenannten Irbenstraße zu sehen. Am Ende des Zweiten Weltkrieges lag in der Nähe des Leuchtturmes von Oviši das Hauptquartier des Bataillons Beminger und die 4. Batterie der Marine-Artillerie-Abteilung 530 der Wehrmacht mit mehreren Flakgeschützen. Möglicherweise befanden sich am Fuße des Leuchtturms Funkortungs- und Infrarotempfangsstationen (Donaugerät). In der Nähe des Leuchtturms lag später ein Stützpunkt des sowjetischen Grenzschutzes. Die Gebäude sind aber nicht erhalten. Unweit des Leuchtturms steht noch immer das Bahnhofsgebäude von Oviši.  

The restored fire control tower of the 46th Coast Guard Battery in Ventspils is located on Saulrieta street and is available to visitors in the form of an observation tower. There are four artillery gun positions near the tower and it is the only World War II coastal defence battery in Latvia in such a good condition. Visitors can take the tower stairs to an outdoor viewing platform overlooking the sea. An information stand with a QR code is available next to the tower. You can use the QR to watch an animation about historical events. There is a new street leading to the tower, a large parking lot and a wooden footbridge that crosses the protected nature area next to the tower.

This military complex was built in 1939, marking the start of construction of USSR military bases in Latvia. The 46th Coast Guard Battery had four positions for the gun type Б-13. This battery had its first military engagement on 24 June 1941, when Ventspils harbour was attacked by German torpedo boats that were driven away from the shores of the Baltic Sea by battery fire. On June 28 the Soviet Army blew up the guns and left.

In the Seaside Open-Air Museum in Ventspils you can take a ride on two narrow-gauge railway lines with the train ‘Mazbānītis’. The Circle line is 1.4 km and the Mountain line is 3 km. ‘Mazbānītis’ is the locomotive that transported passengers and cargo on 600 mm narrow-gauge railway tracks between 1916 and 1963. It is a legacy of military history from World War I that once played an important role in the cultural and economic development of northern Kurzeme by connecting settlements and providing new jobs.

Construction of a large 600 mm narrow-gauge railway network is largely associated with World War I, when the German Army in 1916 started the construction of several so-called military field railways (Heeresfeldbahn in German) in the occupied territory of Latvia. These railways could be quickly constructed, deconstructed and moved to another front line. The Latvian narrow-gauge railway network was used also during World War II. For almost 60 years the narrow-gauge railway was the only safe way of transporting passengers, various agricultural products and timber to cities in both winter and summer.

The Soviet border guard observation tower is located near the South Pier in Pāvilosta. The former Soviet border guard observation tower, which had been out of use since the early 1990s, now serves as a viewing platform with a 360-degree rotating land telescope. It offers beautiful views of the sea and ships and can be used for bird watching. Ascending the tower is only allowed during daylight hours in the summer season. As the stairs in the tower are quite steep, visitors should evaluate their abilities, health and associated risks. The observation tower and the surrounding area has video surveillance. The tower is closed to visitors during the winter season.

Named ‘Pāvilosta, a Closed Area’, the exhibit in the Pāvilosta Local History Museum is about everyday life in the town of Pāvilosta during the Soviet occupation; specifically, about the executive branch, border area, fishermen’s collective farm, and the cultural and social activities. In addition to the permanent exhibit, there is an interactive and emotionally rich digital exhibit in two languages and an audio-visual installation offering a film about Pāvilosta.

The museum also features a new exhibit named ‘The Golden Sand Grains of Pāvilosta’. The digital installation showcases old events, how Pāvilosta was founded and the most important developments from 1918 to the present day. Military heritage is a point of focus in the War of Independence section, which tells a story about the freedom fighters of Latvia and the time of the Soviet occupation.

The Akmeņrags Lighthouse is located in Saka parish, 10 kilometres southwest of Pāvilosta. The top of the lighthouse can be reached by a spiral staircase and it offers views of the sea and the surrounding forests. Standing at 37 metres high, the current lighthouse tower was built in 1921, while the previous lighthouse was destroyed during World War I.

The Akmeņrags Lighthouse stands out among other lighthouses in Latvia, as it is located in one of the most dangerous places for sailing in the entire Baltic Sea coast. The signal beam of the lighthouse marks a rocky bank, which extends approximately two nautical miles or 3.7 kilometres into the sea in a north-western direction. The depth of the bank is just over two metres. The location of the lighthouse has remained unchanged, but the coastline has been receding over the years. Although a navigation light has been here since 1879, Akmeņrags has seen several shipwrecks. The most notable occurred in September 1923 when a Latvian steamer named Saratow struck the ground. In 1919, Saratow briefly served as the seat of the Latvian Provisional Government. Akmeņrags used to be home to a border guard post, and buildings of the Soviet Army are can be viewed here.

The largest memorial to Holocaust victims in Latvia is located in Liepāja, in the Šķēde dunes. The memorial is dedicated to the memory of more than 3,000 Liepāja Jews killed during World War II. It is in the form of the Israeli national symbol, a seven-branched candelabra known as the menorah. The contours of the memorial, which are clearly visible from a bird’s eye view, are made of split boulders and granite blocks. The ‘lights’ of the menorah are made of granite pillars with inscriptions of verses from the Lamentations of Jeremiah in Hebrew, English, Latvian and Russian.

Põhjafordid on Liepāja kindluse tuntuim ja visuaalselt kõige muljetavaldavam osa. Selle ajalooline nimetus on Kindlusepatarei nr 1 ja selle ehitas Vene tsaariarmee 19. sajandi lõpus.

Vähem kui 10 aastat pärast Liepāja kindluse ehitamist, 1908. aasta novembris, see likvideeriti, sest selle ehitamist peeti strateegiliseks veaks. Osa kahureid demonteeriti ja viidi Leedus asuvasse Kaunase kindlusesse, osa aga sulatati ümber. Kaitserajatisi detoneeriti kaks korda nende hävitamiseks. Plahvatustest on tänapäevani osaliselt säilinud suurtükipatareid ja maa-alused rajatised. Nii nagu Karosta, olid ka Põhjafordid Nõukogude okupatsiooni ajal suletud sõjaväeala. Põhjaforte külastades tuleb olla väga ettevaatlik. Nagu ka teistel Läti rannikualadel, on ka Karostas Läänemere järsk rannikuala võimalike maalihete tõttu ohtlik. Seetõttu ei ole lubatud kõndida kindluse varemete all.

Karosta on Baltimaade suurim ajalooline sõjaväeala, mis hõlmab peaaegu kolmandiku kogu Liepāja territooriumist. Karosta on ainulaadne sõjaväe- ja kindlustushoonete kompleks Läänemere kaldal, mis on eriline Läti ja kogu maailma ajaloos ja arhitektuuris. Karostas asuvad sellised militaarpärandi objektid nagu Põhjamuul ja -fordid, redaan, Karosta vangla, Karosta veetorn, Püha Nikolai õigeusu merekatedraal ja Oskars Kalpaksi sild.

To commemorate the deportations of June 1941 and March 1949, a memorial stone and a four-axle wagon, which also serves as the museum dedicated to deportations, was erected at the Skrunda railway station. This is the first wagon-type museum in Latvia that holds a permanent exhibit of photos, letters, memoirs, documents and various items made by the people deported from the Skrunda station. Skrunda station was a location where deportees were gathered, and one of the three stations in the region to which people from the Skrunda and the Kuldīga area were brought. In 1941, the family of the first President of the restored Republic of Latvia, Guntis Ulmanis, was deported from here to Krasnoyarsk Krai in Siberia.

With the help of deportations, the Soviets dealt with supporters of the national partizans’ and at the same time intimidated the remaining rural population, forcing them to join the collective farms.

Im Herrenhaus von Skrunda wurde eine Ausstellung über die Radarstation bzw. die Funkortungsstation Skrunda und die Aktivitäten der Lettischen Volksfront eingerichtet. Die Funkortungsstation Skrunda, die unter dem Decknamen „Kombinat“ lief, gehörte zum Raketenfrühwarnsystem im westlichen Teil der UdSSR. 5 km von Skrunda entfernt in Richtung Kuldīga lag „Skrunda-2“, ein sowjetisches Militärstädtchen (в/ч 18951). Dort lag die Radaranlage „Dnepr“; eine neue modernere Anlage, „Darjal“, befand sich im Bau. Dieser wurde aber bald eingestellt und „Darjal“ am 4. Mai 1995 gesprengt. Auf der Grundlage zwischenstaatlicher Abkommen wurde die „Dnjepr“-Radaranlage am 31. August 1998 abgeschaltet.

Das Oskars-Kalpaks-Museum und die Gedenkstätte „Airītes“ liegen zwischen Saldus und Skrunda, unweit der Fernstraße A9. Die Ausstellung bietet umfassende Informationen über Oberst Oskars Kalpaks, das von ihm kommandierte Bataillon und beleuchtet die Geschichte der nationalen Streitkräfte Lettlands sowie die Entstehung der Gedenkstätte „Airītes“. Vorgestellt wird Oberst Oskars Kalpaks als Mensch, als Soldat und als Kämpfer für die Unabhängigkeit Lettlands. Die Exponate werden durch Tonaufnahmen von Zeitzeugen ergänzt (Lettisch, Englisch und Deutsch). Sie unterstreichen die große Bedeutung der historischen Abläufe von 1918-1919 für die Durchsetzung der staatlichen Unabhängigkeit Lettlands. Das Museumsgebäude ist renoviert. Der Eintritt ist frei, Führungen sind kostenpflichtig.

Die Gedenkstätte verfügt über einen Picknickplatz, einen Park mit Hindernisparcours und einen Seminarraum für bis zu 30 Personen. Ferner werden verschiedene Workshops angeboten. 

The "Officers' Kurgan" is located less than a kilometre from the ruins of Zvārde Church. The Kurgan is made of the ruins and remains of the surrounding houses and manor house, which have been bulldozed together. An observation tower was built on the kurgan. According to the inscription, the present tower was built in 1981. The tower was used to record bomb hits. The training bombs had a reduced explosive content, so their hits had to be watched more carefully. Unexploded bombs were neutralized immediately, but not all could be found.

 The remains of the tower can be seen here today - the brick walls. As the barrage is relatively high, you can even see the Lithuanian oil refinery in Mažeikiai on a clear day.

The exhibit in the Olaine History and Art Museum is about the period of Soviet occupation in Olaine. A World War I exploration route with restored elements of the fortifications has been created in the territory of the museum. On the site, where the World War I Russian Army defence line once was, a Russian soldier-type dugout has been built and a fragment of a shooting tower can be viewed by visitors. A World War I reinforced concrete fortification can be seen in Jaunolaine, at the intersection to Plakanciems. During World War I, active battles were fought between the Russian and German armies in this area. Latvian Riflemen units were involved in intelligence and various other operations. Marshy lands made it difficult to defend, but this was a very important area in Latvian military history. Olaine was formed due to the convenient location between Jelgava and Riga, where Jaunolaine is currently located. The Olaine manor was nearby. The modern day Olaine was built during the Soviet occupation, when industrial companies began their operations there.

Coastal fortifications are located in Riga, Mangaļsala, at the mouth of the Daugava across from Daugavgrīva. Fortifications built by different armies (Russian, Latvian, German and Soviet) can be seen here. The fortifications of Mangaļsala were built to defend the city of Riga from hostile navies. This area was strategically important for a long period of time. After World War I the Latvian Army did not yet have a strong navy. The maritime border was long and coastal defence was becoming an increasingly difficult task. The Latvian Army took over the fortifications built by the Russian Empire in the end of the 19th century and beginning of the 20th century and expanded the defence system. The artillery of Daugavgrīva and Mangaļsala would open fire on enemy ships trying to enter the mouth of Daugava, while support points at the mouth of Lielupe (Jūrmala) and mouth of Gauja (Carnikava) would stop enemy landing parties. There was also a specially equipped armoured coastal defence train that could provide artillery fire and support in the direction of Saulkrasti or Jūrmala. The aim of fortifying strategic sites was to maximise the use of weapons through special constructions and terrain advantages. Coastal defence fortifications were spread out over a large area to counter enemy efforts in the event of war.

Audio guide https://izi.travel/en/edbf-mangalsala-fortifications/en

The former Soviet Army town is located in Mežgarciems, Ādaži municipality, near the P1 highway. It was a small town inhabited by the air defence units of the Soviet Army and used as a military training base. Informative stands have been placed near the town. The former army base area is available to visitors. Mežgarciems did not exist on the maps during the Soviet occupation. And there was nothing to suggest that there was a small town built for the Soviet military with air defence capabilities. Wide-spread construction of Soviet Army stations was rapidly started in the territory of Latvia after World War II. And these army bases were like separate states within the country. There were military units almost in every location in Latvia. An especially privileged part of the society was the retired USSR military personnel and their families, who were entitled to living space as a matter of priority. Many chose Latvian cities, because the standard of living here was higher than elsewhere in the Soviet Union. The presence of the Soviet Army in Latvia was characterised by criminal behaviour, imperialistic attitude and impunity, demonstrating the regime’s indifferent attitude towards Latvia and its people. And the carefully maintained myth of the happy life in Soviet Latvia and the Soviet Army as the liberator was actually like living on a powder keg.

Atrodas Ādažu novadā, Kadagā, Ādažu Nacionālā mācību centra teritorijā.

Ādažu apkārtnē atrodas lielākais militārais poligons Baltijas valstīs un unikāla apmācību teritorija. Poligona vēsture aizsākās 20.gs. 20 gadu beigās, kad Latvijas valdība nolēma ierīkot to Rīgas tuvumā, Lilastes apkārtnē. Padomju okupācijas laikā tas būtiski paplašinājās, simbolizējot Padomju armijas militarizācijas vērienu.

Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara, Latvija armija veidojās karā izpostītā zemē. Latvijas iedzīvotāji bija saskārušies ar karu un svešu armiju vienaldzīgo attieksmi. Salīdzinoši īsā laikā armija tapa par daudzskaitlīgu karaspēku ar lielām karavīru rezervēm, lai patstāvīgi aizsargātu Latviju un tās iedzīvotājus. Poligoni un vasaras nometnes karavīru ikdienu tuvināja kara apstākļiem, ļaujot pilnveidot prasmes un zināšanas. Lilastes jeb Gaujas poligona attīstībai nozīmīga kļuva 30.gadu sākumā izbūvētā Rīgas – Saulkrastu dzelzceļa līnija, kas ļāva pārvadāt munīciju un tehniku, kā arī kalpoja krasta aizsardzības nolūkiem.

Garnizons - karaspēka vienību kopums, kas patstāvīgi vai uz laiku izvietots noteiktā administratīvā teritorijā.

Poligons -  iekārtota vieta tehnisko līdzekļu izmēģināšanai un karaspēka apmācīšanai.

Mūsdienās var aplūkot ekspozīciju, iepazīt militāro tehniku un karavīru ikdienu.

Atrodas Saulkrastos netālu no Baltās kāpas, A1 šosejas un dzelzceļa stacijas “Pabaži” tuvumā.

20.gs. sākumā divriteņu pieejamību un priekšrocības sāka plaši izmantot armijās. Tika veidotas īpašas riteņbraucēju vienības, kurām piemita ļoti liels kustīgums. Riteņbraucēji vieglāk veica izlūkošanu, negaidītu uzbrukumu pretiniekam un veiklāk nekā kājnieki darboties plašā teritorijā. Pēc 1. pasaules kara arī Latvijas armijā bija riteņbraucēju vienības, kuru rīcībā bija Latvijā ražoti armijas divriteņi. Karavīram, kurš ietilpa riteņbraucēju vienībās, bija jāatbilst stingrām prasībām. Viņam bija jābūt izturīgam, ar labu redzi, dzirdi, veselu sirdi un plaušām. Svars nedrīkstēja būt mazāks nekā 80 kg, augums no 165-180 cm.

Latvijas armijā bija noteikts, ka labi sagatavots riteņbraucējam, dienas laikā jānobrauc 80-100 km, bet forsēti - līdz 150 km. Ziemas laikā, kad divriteņus nebija iespējams izmantot, lietoja slēpes. Slēpošana bija ziemas sezonas apmācības būtiska sastāvdaļa. Riteņbraucējam dienā bija jāspēj noslēpot 50-60 km attālums. Viņam bija jābūt izturīgam, daudzpusīgi apmācītam cīnītājam, pārvietojoties plašā teritorijā. Latvijas valsts veicināja karavīru gribu nodarboties ar sportu. Daudzi armijas riteņbraucēji kļuva par profesionāliem sportistiem.

Muzejā var aplūkot lielāko velosipēdu kolekciju Baltijā. Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 Latvijā izgatavoti un lietoti velosipēdi, tostarp, armijas parauga divriteņi.

Ekskursijas pieejamas gida pavadībā (latviešu, angļu, krievu valodā). Kontakti: +371 28883160, +371 29276832.

Pērnavā esošā pieminekļa meta (rasējuma) autors ir Amandus Ādamsons. Pieminekli Alevi kapsētā atklāja 1922. gada 16. jūlijā. Tēlnieku apglabāja blakus piemineklim 1929. gadā.

1945. gada 15. aprīlī pieminekli saspridzināja gabalos, kurus pēc tam apraka. Skulptūru, kas ataino zēnu ar ziedu vītni, vietējās vidusskolas audzēknes apraka 175 metrus no pieminekļa. Par laimi, kareivju kapi palika neskarti.

Garnizona kapsētu atjaunoja 1987. gadā, un 1988. gadā izraka pieminekļa daļas (arī zēna un ziedu vītnes skulptūru). 1989. gada 24. februārī pieminekļa augšējā daļa, ko atrada apraktu pieminekļa sākotnējā atrašanās vietā, tika svinīgi jaunatklāta ar granīta plāksni, kurā iegravēts teksts: “1918.–1920. / Šeit 1922. gada 16. jūlijā tika atklāts piemineklis Brīvības cīņās kritušo piemiņai / Tēlnieks Amandus Ādamsons / Iznīcināts 1945. gadā / 24.02.1989. P.M.S.”

Visi pieminekļa un kapsētas atjaunošanas darbi norisinājās pa posmiem. Pieminekli atkal atklāja 1993. gada 17. jūlijā.

Piemineklis atrodas Neatkarības laukumā Pērnavas centrā. Tā autori Kārels Ēlma, Marts Āss un Miks Mutso pieminekli ir veidojuši no granīta, un tas tika atklāts 2008. gadā netālu no Endlas teātra kādreizējās atrašanās vietas.

“Manifests visiem Igaunijas iedzīvotājiem” pirmo reizi tika publiski nolasīts 1918. gada 23. februārī no Endlas teātra balkona. Manifestu publicēja un Igaunijas Republikas dibināšanu izsludināja galvaspilsētā Tallinā 24. februārī, nododot visu varu Igaunijas Glābšanas komitejai un vēlāk — Pagaidu valdībai. 1918. gada 24. februāri joprojām svin kā Igaunijas Republikas neatkarības dienu.

Otrā pasaules karā teātra ēka tika pamatīgi bojāta, un vēlāk to nojauca.

Piemineklī ir attēlots vēsturiskā teātra balkons tā reālajā izmērā. Uz balkona sienas ir iegravēts neatkarības manifesta teksts gan oriģinālajā vecajā drukā, gan antīkvas burtveidolā, gan Braila rakstā.

Igaunijas Dzelzceļa muzejs atrodas kādreizējā kūdras pārstrādes rajona teritorijā Lavasārē, 17 km uz ziemeļaustrumiem no Pērnavas.

Tas ir valstī vienīgais šaursliežu dzelzceļa muzejs, un viens no tā eksponātiem ir funkcionējoša tvaika lokomotīve. Muzeja kolekcijā ir vairāk nekā 80 dzelzceļa ritošā sastāva vienību, tajā skaitā piecas lokomotīves un dažādi tehniskie agregāti. Vairums no tiem atrodas āra ekspozīcijā. Kūdras pārstrādes strādnieku dzīvojamajā ēkā muzeja teritorijā ir iekārtota iekštelpu ekspozīcija ar vairāk nekā 700 vēsturiskām fotogrāfijām, priekšmetiem un dokumentiem, kas saistīti ar šaursliežu dzelzceļiem Igaunijā.

Šaursliežu dzelzceļa tīklu Igaunijas un Livonijas guberņās izveidoja 19. un 20. gadsimtā, lai attīstītu rūpniecību reģionos.

Skaidri saskatāmais Pirmā pasaules kara tranšeju fragments pie Veikes jūras šauruma atrodas blakus Kuivastu-Kuresāres šosejai netālu no tūristu iecienītajām Ēmu vējdzirnavām Muhu salā.

Šīs tranšejas ir neliela daļa no plašākas aizsardzības nocietinājumu un būvju zonas, kas stiepās vairāku kilometru garumā. Tranšejas tika raktas no 1915. līdz 1917. gadam, lai aizsargātos pret uzbrūkošo vācu karaspēku, un tās izmantoja abos Pasaules karos.

Atjaunotais objekts sniedz lielisku ieskatu Muhu salas militārajā vēsturē. Zigzaga formā raktā tranšeja ir skaidri saskatāma. Apmeklētāji var tai viegli piekļūt, jo tranšeja atrodas tieši šosejas malā blakus autostāvvietai. Vēsturiskais drāšu žogs padara ainavu vēl iespaidīgāku.

Šis militārās vēstures paraugs papildina netālu esošās vēsturiskās Ēmu vējdzirnavas, kas ir industriālā mantojuma objekts. Tās palika neskartas Pirmā pasaules karā, taču Otrā pasaules kara laikā dzirnavas iznīcināja. Tās tika atjaunotas 1980. gadā.

Sāremā Kara lietu muzejs tika izveidots 2007. gadā. Muzeja ekspozīciju veido tās dibinātāju privātās kolekcijas (aptuveni 12 000 eksponātu).

Muzejs rīko tematiskus pārgājienus un vēsturisko kauju rekonstrukcijas, lai iepazīstinātu ar 20. gadsimta militāro vēsturi. 650 m2 plašajās muzeja telpās apmeklētājiem ir atvērtas piecas izstāžu zāles, un ir arī brīvdabas ekspozīcija (lielākai militārai tehnikai). Brīvības cīņām veltītās zāles iespaidīgākais eksponāts ir 3. bruņuvilciena ložmetēju vagons. Izstādē var aplūkot arī autentiskus karavīru mundierus, ieročus un citu individuālo aprīkojumu no Brīvības cīņām (1918–1920). Vēsturisko formastērpu zālē ir izstādīti Igaunijas Aizsardzības spēku un Aizsardzības līgas autentiskie formastērpi no starpkaru perioda (1925–1940), kā arī Otrā pasaules kara autentiskie karavīru formastērpi un cits aprīkojums. Ieroču zālē var apskatīt šaujamieročus, aukstos ieročus un pistoles, kas Eiropā izmantoti no 1450. līdz 1970. gadam. Otrā pasaules kara individuālā aprīkojuma un virtuves piederumu zālē ir aplūkojami karavīru ikdienas un sadzīves priekšmeti. Tehniskā aprīkojuma zālē ir apskatāmas sakaru ierīces, lielgabali, mīnmetēji, divriteņi, motocikli un automašīnas.

Kuressaare Castle is situated on the southern edge of the Kuressaare town, by the sea.

The anniversary of Saaremaa Museum, which is housed in the fortress, is celebrated on 17 February: the date in 1865 when the Society for Research of Saaremaa (Verain zur Kunde Oesels) was founded. The museum relocated to the castle in 1897. Its exhibition showcases the nature and history of Saaremaa. The largest and most noteworthy exhibit at the museum is the castle itself, which a fine example of the development of military fortifications between the 14th and the 19th centuries. Kuressaare Castle is one of the most authentic fortifications anywhere in Northern Europe.

This military base in the village of Maantee is situated on the island of Saaremaa, on both sides of the old highway a couple of kilometres from Sõrve Military Museum.

Construction of the barracks here began in April 1940 after the signing of the Mutual Assistance Pact. The base was constructed by a local company, A. ja M. Edenberg. It comprised two barracks accommodating 350 soldiers, a canteen, a bread factory, a bathhouse, an officers' mess, a clinic and an ice house. The base housed the detachments of the 315th coastal defence battery. Existing farmhouses were demolished to make way for the new facilities, forcing many to move. After the war, the detachments manning the coastal defence batteries in the vicinity were stationed here. The barracks were put back into use during the Cold War, this time by missile troops. In July 1960 the 74907th Division equipped with S-75 missiles arrived here. They began building the Granit missile depot near the barracks. The other barracks housed a single radio-technical company. In 1972, three air defence missiles fitted with nuclear warheads were stored at the Granit depot. The missile unit was disbanded in January 1991. The radio-technical company left the village of Maantee the following year.

Today the buildings are dilapidated to the point of posing a danger. The metal doors of the missile depot have been removed. Nevertheless, the complex remains a popular tourist attraction, albeit one at which visitors must be cautious of the potential hazards.

This coastal defence battery is situated on the shores of the Gulf of Riga in the village of Sääre on Saaremaa.

Sääre was the site of the 43rd coastal battery of the Moonsund forward position of Peter the Great's Naval Fortress, also known as Zerel.  It comprised four 305-mm guns. Construction began in 1914, during World War I, on a limited budget. The artillery pieces were mounted in the open on barbettes, with a narrow firing range over Irbe Strait. These were accompanied by ammunition dumps, diesel generators and a command centre built from logs and surrounded by sand. The wooden fire control tower was around a kilometre away at Sääre Manor. A 5 km long narrow gauge railway was laid connecting the battery with the port in Mõntu.

The concrete artillery barbettes with their rounded bolts, defensive walls of two of the artillery positions and the mound of sand on which the command centre once stood are all that remain today.

Hidroplānu osta atrodas Papisāres pussalā, un uz to ved ar vēsturisko bruģi klāts ceļš no nelielā Kihelkonas ciemata.

Papisāres hidroplānu bāze, kas bija daļa no Pētera Lielā Jūras cietokšņa, tika celta no 1912. līdz 1914. gadam. Tā sastāv no diviem gaisa kuģu angāriem, tehnikas un munīcijas noliktavām, degvielas konteinera, elektrības ģeneratora, kazarmām, ēdnīcas, maiznīcas un pirts. 1914. gada augustā šeit atveda deviņus lidaparātus no Liepājas. 1917. gada 12. oktobrī Vācijas karaspēks ieņēma bāzi un iznīcināja lielāko daļu ēku. Starpkaru periodā kompleksā tika iekārtota Jūlija Teera kuģu būvētava.

Padomju spēki 1939. gada 24. oktobrī, aizbildinoties ar Savstarpējās palīdzības pakta nosacījumiem, pārņēma kompleksu savā valdījumā un atkal izveidoja hidroplānu ostu. Tur izvietotie 15. aviācijas eskadriļas MBR-2 hidroplāni tika izmantoti Ziemas karā ar Somiju. 1941. gada vasaras beigās vācu bumbvedēji iznīcināja hidroplānus. Padomju eskadriļa pameta bāzi un to nodedzināja. Laikposmā no 1940. līdz 1960. gadam visa pussala bija slēgtā militārā zona. Vēlāk kompleksā saimniekoja vietējais zvejnieku kooperatīvs. Mūsdienās atlikušās ēkas tiek izmantotas kā darbnīcas un noliktavas.

Vēsturiskā hidroplānu osta ir kļuvusi par nozīmīgu tūrisma ostu, no kuras var nokļūt uz unikālo Vilsandi salu.

Undva atrodas Tagameisas pussalas ziemeļaustrumu daļā Sāremā ziemeļrietumos. 1940. gada augustā padomju spēki un būvdarbiem nolīgtie vietējie iedzīvotāji sāka Undvā celt 32. militāro bāzi. Pēc Otrā pasaules kara PSRS šeit uzbūvēja divas 127 mm artilērijas baterijas, vienu netālu no Sūriku krasta, un otru — pie Undvas zemesraga. Otrā vēlāk tika aizstāta ar modernāku krasta aizsardzības bateriju, kam sekoja radaru stacijas būvniecība 20. gadsimta 60. gados. Četri betona barbeti (lielgabalu laukumi), betona angāri un pārējais komplekss vēl ir labā stāvoklī.

Военная пешеходная тропа расположена на северном побережье Сааремаа, в 1,5 км к северо-западу от деревни Панга. Самый удобный доступ к Панга - через Выхма.

Тропа проходит вдоль берега Панга, который является самым высоким обрывом обнаженной скальной породы в Западной Эстонии и на островах. Продолжительность обрыва, уникальные рельефы и захватывающий вид на морские просторы - все это сделало берег Панга привлекательным для туристов. Природный заповедник Панга с севера и северо-востока окружает Балтийское море, в запада устье залива Кюдема, являющееся важным местом гнездования водных птиц, на юге и востоке к обрыву Панга подступают леса.

Побережье Панга не видело активных сражений. Эта территория использовалась в оборонных целях как закрытая приграничная зона Советского Союза.

Солнечные часы отмечают место, где когда-то стоял прожектор, охранявший государственную границу.

Сегодня пешеходная тропа Панга, протяженностью 2 км, проходит мимо руин различных военных объектов.

Строительство батареи началось в 1914 году. Так как это была дополнительная батарея, отсутствовавшая в первоначальном плане морской крепости, то и тип артиллерийских орудий неоднократно менялся. Наконец, были установлены четыре 120-мм пушки Виккерса. Для защиты огневых точек была насыпана песчаная коса длиной 200 м и шириной 10-20 м. В месте нахождения орудий она была покрыта еще и бетоном. Хинду была единственной батареей на Хийумаа, которая участвовала в боевых действиях во время высадки десанта в бухте Тагалахт 12 октября 1917 года. После короткой перестрелки с немецкими военными кораблями русские артиллеристы бежали, оставив батарею нетронутой. Немцы выслали десантное подразделение на берег, которое и взорвало орудия батареи. Одним из немецких военных кораблей, стрелявших по батарееХинди, был флагман SMS "Bayern", военный корабль с самым большим водоизмещением, который когда-либо находился в эстонских водах.

Здание радиостанции батареи было перевезено в Эммасте и использовалось в качестве деревенского культурного центра (снесено в 1980-х годах). Стволы орудий и другие более крупные детали все еще находились там и в 1937 году. Сегодня первая и вторая орудийные платформы все еще опознаваемы, две другие расположены на огороженном дворе хутора. Третья воронка от орудия заполнена землей, сейчас там стоит жилой дом с видом на море, остатки четвертого выглядят как потрескавшаяся бетонная платформа. Из двух орудийных платформ ПВО до наших дней дошла только одна (в ста метрах от дома престарелых, на правой стороне дороги). Зданий, сохранившихся в полном виде, уже не осталось.

Строительный батальон Красной Армии прибыл в деревню Хинду в октябре 1939 года. Местному населению было приказано покинуть свои дома до наступления зимы. К следующей весне территория батареи была окружена колючей проволокой. К осени 1940 года были достроены две казармы, два жилых корпуса для офицеров, столовая, две сауны, продовольственный погреб, два резервуара для противопожарной воды и пост охраны ворот.

Экипаж батареи состоял из 5 офицеров и 125 солдат низшего ранга. Испытательные стрельбы из орудий состоялись летом 1941 года, когда появились суда, похожие на лодки, с мачтами, буксируемыми буксирами на длинных канатах. Батарея так и не была полностью достроена, некоторые укрытия и резервуар для воды не засыпаны землей. Во время высадки немцев в октябре было взорвано укрытие для боеприпасов вместе с остальными боеприпасами батареи.

Остальные три орудийных блока сохранились более или менее нетронутыми и сухими. Недавно местность была расчищена, и позиции довольно хорошо просматриваются. Командный пункт наполовину заполнен водой круглый год.

Вокруг батареи расположены пять пулеметных бункеров, каждый из которых имеет различную конструкцию. В паре сотен метров к северо-западу от позиции батареи находится небольшой открытый наблюдательный пункт. У базы также есть два пулеметных бункера. Рядом с верхним маяком Сыру находятся руины пулеметного бункера с сектором стрельбы из уложенных кирпичей.

Порт Орьяку планировалось построить в качестве базы для торпедных катеров Российского императорского флота. Строительные работы начались в 1912 году, но к началу Первой мировой войны было построено всего лишь два защитных волнореза. Они существуют и по сей день. В последние годы Эстонской республики, перед советской оккупацией,

был вырыт канал глубиной 4 метра, шириной 35 метров и длиной 2,2 километра.

Территория между Южным мысом Ристна и портом Калана в Хийумаа насыщена военными объектами. Поскольку сооружения разных эпох и воинские части беспорядочно разбросаны, можно только догадываться какую функцию несли эти объекты.

30-метровый чугунный маяк Ристна был собран в 1874 году из компонентов, произведенных во Франции. Маяк был сильно поврежден во время Первой мировой войны и был укреплен бетонной внешней конструкцией в 1921 году. Высота самого маяка составляет 29,5 метра, а его световые башни возвышаются на 37 метров над уровнем моря. Свет маяка виден с расстояния 31,5 км.

Задачей маяка было также предупреждение суден о ледовой обстановке в Балтийском море. Если морские каналы были заблокированы льдом, маяк предупреждал их мигающим красным светом.

Военный музей в Хийумаа расположен на территории бывшего пограничного кордона Тахкуна. Гордостью музея является его коллекция артиллерийских стволов береговой обороны – здесь представлены стволы орудий калибра 180 мм, 130 мм и 100 мм. На открытой площадке представлены бронетранспортеры БТР-70 и БРДМ-2, ЗИЛ-157, ГАЗ-66 и другие машины, укрытия гражданской обороны, пограничный катер, морские мины, противотанковое орудие, наблюдательная вышка пограничной охраны, радары и радиомачты. В главном здании музея на своем первоначальном месте размещен радар морского наблюдения. Также представлены боеприпасы и снаряды, каски, головные уборы и униформа, средства связи и оборудование гражданской обороны.

12-дюймовая береговая батарея времен Первой мировой войны, а также 180-мм и 130-мм береговые батареи времен Второй мировой войны расположены в окрестности Тахкуна.

Поскольку первоначальные планы до Первой мировой войны не предусматривали наличия батарей на островах, работы по строительству 12-дюймовой береговой батареи военного времени были поспешно выполнены по упрощенным чертежам. В Тахкуне было завершено лишь около десятой части запланированных бетонных работ. Четыре орудия расположены парно, расстояние между орудиями составляет 64 м.

В Эстонии были построены три 180-мм береговые батареи с башнями-близнецами, одна из них в Хийумаа. Батарея Тахкуна №316 состояла из двух 180-мм двухствольных орудий MB-2-180. Примерно в 500 м к северу от орудий был построен двухэтажный подземный центр управления с двумя входными туннелями (85 м и 38 м). На потолке центра управления расположен бронированный купол с отверстием для козырька.

130-мм береговая батарея Тахкуна была построена в 1941 году. Здания батареи Тахкуна сохранились в довольно хорошем состоянии. На складах боеприпасов рядом с орудийными блоками сохранились отдельные полки для снарядов, их также можно найти на складах боеприпасов в тылу огневых точек.

Батарея Лехтма, построенная в 1916 году, располагалась в 3 км от порта Лехтма в направлении Тахкуны с четырьмя 6-дюймовыми пушками Канэ на деревянных платформах. Огневые позиции трех орудий все еще можно идентифицировать – у одного есть полный круг затвора, а у двух других есть несколько базовых болтов. Четвертая пушка вместе со всем боезапасом батареи была взорвана в 1917 году, и от нее осталась только большая воронка.

Музей расположен на железнодорожном вокзале, построенном в начале XX века для обслуживания приморского курорта Хаапсалу.

Открытый в 1997 году музей демонстрирует полуторавековое развитие эстонских железных дорог и средств связи. Помимо списанных локомотивов, в музее также представлены вежливый начальник станции и телефон-скелет Ericsson Skeleton. Посетители приглашаются и в почтовое отделение вокзала.

На экспозиции под открытым небом представлен немецкий локомотив времен Второй мировой войны.

В усадьбе Виймси, получившей свой внешний вид в стиле историцизма во второй половине XIX века, с 2001 года работает музей, занимающийся исследованием, сохранением и экспонированием военной истории Эстонии. Его предшественниками были Эстонский музей Освободительной войны Эстонии (основан 19 января 1919 года) и музей, посвященный генералу Лайдонеру, созданный в усадьбе по решению волостной управы Виймси в 1993 году. Во время советской оккупации в усадьбе располагалось подразделение военно-морской радиоразведки: после вывода оккупационных войск здание находилось в плачевном состоянии. Музей был основан указом министра обороны Юри Луйка 26 февраля 2001 года. С тех пор музей находится в ведении Министерства обороны Эстонии. Его основная экспозиция рассказывает о войнах, которые велись как в Эстонии, так и за её пределами, в которых довелось участвовать жителям Эстонии. Часть экспозиции посвящена главнокомандующему Эстонии генералу Йохану Лайдонеру, который владел поместьем в 1923-1940 годах. В ангаре военной техники рядом с главным зданием выставлены различные артиллерийские орудия и транспортные средства.

Летная гавань расположена на берегу Балтийского моря, в таллиннском районе Каламая.

Она была введена в эксплуатацию во время Первой мировой войны российским императором Николаем II как часть Военно-морской крепости имени Петра Великого. В музее, расположенном в историческом ангаре для гидросамолетов, представлено около 200 оригинальных экспонатов: подводная лодка "Лембит", 100-летний ледокол "Суур Тылль", поплавковый самолет "Шорт 184", старейшие останки морского судна в Эстонии, мины, пушки и многое другое. Временные выставки дополняют основную экспозицию. Ангары для гидросамолетов уникальны по своей архитектуре: их куполообразная крыша была одной из первых тонкостенных железобетонных купольных оболочек в мире.

Музейные программы и материалы музея для индивидуальных посещений подаются в игровой форме, они расширяют кругозор как для взрослых, так и для детей.

Viešbutis „Viru“ Taline buvo pastatytas 1972 m. Užsieniečiams skirtas viešbutis taip pat turėjo atitikti nacionalinio saugumo institucijos – KGB – reikalavimus. Muziejus pasakoja ne tik vieno viešbučio ir KGB istoriją. Tai dviejų skirtingų pasaulių istorijų lobynas – vienas, kuris egzistavo daugiausia popieriuje, apie laimingus sovietinius piliečius, gyvenančius draugiškai ir nieko nestokojančius, vadovaujamus išmintingos, visagalės vyrų grupės vietoje, kur niekada nebuvo jokių nelaimingų atsitikimų ar katastrofų; ir kitas realus pasaulis, kuris buvo visai kitoks ir daug sunkesnė vieta gyventi.
Norėdami apsilankyti muziejuje, prašome užsiregistruoti iš anksto.

Buvusi jūrų tvirtovė, esanti Talino Kalamajos rajone.

Karo inžinierių Étienne-Louis Boullée ir Claude-Nicolas Ledoux suprojektuotas Patarei tvirtovės statybas 1829 m. pradėjo vykdyti Rusijos imperatorius Nikolajus I. Kompleksas buvo atidarytas 1840 m., tačiau tai nereiškė, kad statybos darbai buvo baigti. Tvirtovė buvo renovuota: buvo baiminamasi, kad po Krymo karo pradžios 1853 m. britai ir prancūzai puls iš Baltijos jūros. Tai iš tiesų įvyko, tačiau į didelio masto karą tai neperaugo. Iš Patarei buvo paleisti tik keli šūviai. Pradėjus naudoti sprogstamuosius sviedinius, Patarei tvirtovė 1858 m. buvo uždaryta ir vėliau naudojama kaip kareivinės. Estijos nepriklausomybės laikais Patarei buvo paverstas kalėjimu, kuris veikė iki 2002 m. Jis taip pat buvo naudojamas kaip kalėjimas vokiečių ir sovietų okupacijų metu. Šių režimų čia įvykdyti žiaurumai šią vietą pavertė liūdnai pagarsėjusia tarp gyventojų. Architektūriškai iškiliame keturių hektarų pastate dabar įrengta paroda pavadinimu „Komunizmas yra kalėjimas“, kurioje dėmesys skiriamas komunistinei ideologijai, komunistiniams nusikaltimams ir pastato istorijai. Šio nuostabaus architektūros stebuklo, apimančio keturis hektarus, renovacija prasidėjo 2020 m. Iki 2026 m. „Patarei“ taps integruotu urbanistiniu kraštovaizdžiu su komercinėmis patalpomis, gyvenamosiomis patalpomis ir laisvalaikio praleidimo galimybėmis. Rytiniame pastato sparne bus išsaugotas originalus kalėjimo interjeras ir mankštos aikštelės. Jau dabar veikia beveik 1200 kvadratinių metrų ploto paroda apie komunistinę ideologiją, žiaurumus ir pastato istoriją.

Vabamu muziejus yra Talino centre.

Privatus muziejus, atidarytas 2003 m., skirtas pristatyti Estijos istoriją nuo 1940 iki 1991 m. Muziejus prisimena nesenos istorijos istorijas, pabrėžiančias laisvės vertę ir trapumą.

Pagrindinė ekspozicija ir muziejuje rodomi filmai suteikia apžvalgą apie sovietinę okupaciją, priespaudą, nacionalinį pasipriešinimą ir Dainuojančią revoliuciją.

Pagrindinė paroda „Laisvė neturi ribų“ suskirstyta į penkias temas: „Nežmoniškumas“, „Tremtyje“, „Sovietų Estija“, „Restauracija“ ir „Laisvė“. Muziejaus lankytojai gali dalyvauti garso ture (estų, rusų, anglų, suomių, vokiečių, prancūzų arba ispanų kalbomis), kuris padės jiems leistis į šią įtraukiantį ir retrospektyvų pasakojimą apie istoriją. Taip pat yra užsiėmimų vaikams, kurie suteiks nepamirštamą patirtį visai šeimai.

Haros uostas yra to paties pavadinimo kaime Harju apskrityje.

Haros salos pakrantėje buvo pasienio apsaugos postas, kuris buvo naudojamas tiek imperijos laikais, tiek nepriklausomybės laikais iki Antrojo pasaulinio karo. Estijos okupacijos metu postą perėmė sovietų pasienio apsauga. Netoliese buvo pastatytas karinis uostas – istorinė Haros povandeninių laivų bazė arba išmagnetinimo stotis. Demagnetizavimas buvo atliekamas naudojant povandeninius techninius įrenginius ir leido laivų bei povandeninių laivų korpusams atremti magnetines minas.

Visa uosto teritorija anksčiau buvo saugoma zona. Šiuo metu uoste įsikūręs lankytojų centras ir jis naudojamas kaip prieplauka. Vietoje galima susipažinti su bazės istorija, lankytojai taip pat gali apžiūrėti krantinę ir griuvėsius.

Мемориал расположен на западном склоне холма Гренадеров нв высотах Синимяэ, недалеко от старого кладбища Вайвара.

Он символизирует битву на Синимяэских высотах во время Второй мировой войны между советскими и немецкими войсками.

Первый памятник в районе Голубых холмов - Синимяэ – 6,5-метровый деревянный крест – был установлен здесь в 1994 году. Нынешний мемориал был воздвигнут в 2000 году. 12-метровый стальной скандинавский круглый крест, возвышающийся над территорией земли размером в 1 гектар, был спроектирован скульптором-кузнецом Х. Мюллером. В середине креста находится композиция, изображающая взрыв. В 2004 году к мемориалу был добавлен памятник в честь 20-й гренадерской дивизии Ваффен-СС. Два года спустя были добавлены памятники в память о голландских и валлонских добровольцах, сражавшихся бок о бок с эстонцами.

Холм Гренадеров регулярно переходил из рук в руки от одного сражения к другому. Последний пункт обороны, известный как "Адская дыра", находился примерно в 100 метрах к востоку от мемориального креста.

Музей находится в отреставрированном амбаре поместья Вайвара в небольшом поселке Синимяэ.

Он посвящен сражениям Второй мировой войны на реке Нарве и Синимяэских высотах в 1944 году. В экспозиции представлены оружие, обмундирование, личные вещи солдат, фотографии военного времени, агитационные плакаты противоборствующих сторон и др. На большом экране демонстрируются исторические фильмы и документальные кадры. Несмотря на то, что тема войны неоднозначна, выставка предназначена для посетителей всех возрастов: в то время как родители могут сосредоточиться на истории и деталях, дети могут взаимодействовать с выставленными предметами в интерактивной среде. Исторические места сражений (3-я оборонительная линия Петрограда и тыловая позиция немецкого оборонительного рубежа "Восточный вал", известная также как рубеж "Танненберг") можно найти на ландшафте рядом с музеем.

Avinurme lahingu memoriaal asub Avinurme alevikus, kiriku ja surnuaia juures.

Avinurme lahing toimus 1944. aastal ning traagilisel kombel sõdisid seal ka eestlased eestlaste vastu: Nõukogude poolel eestlaste 27. laskurpolgu ja 921. laskurpolgu mõned pataljonid ning  Saksa poolel Eesti Relvagrenaderide SS-diviisi ja Eriotstarbelise Jalaväediviisi osad. 

1964. aastal püstitati Avinurme kiriku ette mälestussammas kirjadega: "Au kangelastele, kes langesid võitluses kodumaa eest Avinurme vabastamisel. 20. IX 1944. a.".

Скульптура "Скорбящей девы", которая знаменует собой братскую могилу людей, погибших во Второй мировой войне, находится в городе Муствее на побережье Чудского озера.

В 1944 году здесь, на заброшенном старообрядческом кладбище, были похоронены красноармейцы, павшие в Муствее и окрестных лесах. По советским источникам, в братской могиле похоронены 264 советских солдата, погибших во Второй мировой войне.

8 мая 1973 года здесь была установлена созданная Эльмаром Ребане бронзовая скульптура под названием "Скорбящая дева", а также надгробный камень, отмечающий братскую могилу.

Музей расположен в городе Йыгева, у дороги Тарту - Йыгева - Аравете в Йыгеве.

Он стал логичным продолжением выставки под названием "1900 -1945", на которой были представлены экспонаты, собранные и подготовленные энтузиастами военной истории. Музей открылся в 2012 году. Здесь представлены местные археологические находки, военные и гражданские вещи, связаные с военной историей, и архивные материалы.Здесь широкий ассортимент оружия, в нем также представлена история военных конфликтов от каменного века до современной эпохи. В музее есть учебный класс для проведения образовательных программ, таких, например, как “Не трогайте бомбы, дети!” для школьников.

На почетном месте стоит точная копия бронированного автомобиля Arsenal-Crossley 1927 года, который, после долгой исследовательской работы, был построен сотрудниками музея в 2018 году к празднованию столетия Эстонской Республики.

Музейный зал расположен в здании Природного центра Саадъярве, в небольшом поселке Экси.

Он был открыт в 2002 году от имени и при поддержке Эстонской ассоциации "финских парней", Тартуской волости и Финляндии.

В нем представлен обзор сражений в Финляндии и Эстонии, в которых эстонские добровольцы - так называемые "финские парни" участвовали во Второй мировой войне. Здесь вы увидите масштабную модель, изображающую сражения, происходившие в Йыгевском и Тартуском уездах, а также форму, снаряжение, оружие, военные награды, личные вещи и фотографии "финских парней". Посетители могут увидеть восстановленный военный бункер.

Музей находится в Тарту, на углу улиц Riia и Pepleri.

Это филиал Тартуского городского музея. Музей расположен в печально известном "сером доме" на холме Риямяги, которое КГБ использовало в качестве своего Тартуского штаба в 1940-1950-х годах. Подвал использовался в качестве центра предварительного заключения для политических заключенных. Теперь, много лет спустя, он открыт для посетителей. Некоторые камеры (в том числе те камеры одиночного заключения), а также часть коридора были восстановлены в их первоначальном виде. Выставка в бывших тюремных камерах представляет обзор событий Второй мировой войны, послевоенного антисоветского сопротивления в Эстонии, преступлений, совершенных коммунистическим режимом, и условий содержания в центре предварительного заключения. Идея открытия музея возникла у членов бывшей подпольной группы "Сине-Черно-Белое" - группы студенческого сопротивления в Тарту, которые, посетив места своих бывших застенок, обнаружили, что подвал заброшен и что восстановить прежний вид тюрьмы не составит большого труда. Музей был официально открыт 12 октября 2001 года.

Šis lidlauks Tartu ziemeļaustrumu pievārtē senāk kalpoja par gaisa spēku bāzi.

Krievu pilots Sergejs Utočkins 1912. gada 14. aprīlī veica Igaunijas vēsturē pirmo lidojumu ar motorizētu lidaparātu — “Farman” divplāksni pārlaižoties pār Rādi muižu. Muižas saimnieks barons Lipharts 1914. gada vasarā lika muižas aramzemi pārvērst skrejceļā. Starpkaru perioda neatkarīgajā Igaunijā Rādi bija izvietota aviācijas pulka 2. eskadriļa. 20. gadsimta 50. un 60. gados lidlauku pārbūvēja par vienu no lielākajām gaisa spēku bāzēm Austrumeiropā, un tur izvietoja tāldarbības stratēģiskos bumbvedējus. Tiek uzskatīts, ka pēdējā lidmašīna Rādi lidlaukā nolaidās 1996. gadā. Plānus par lidlauka atjaunošanu atmeta 1999. gadā. Kopš tā laika lidlauks vairs netiek izmantots.

Tas atrodas blakus Rādi muižai. Muižas ēkā, kuru 1919. gadā atsavināja Liphartu dzimtai, 1922. gadā tika iekārtots Igaunijas Nacionālais muzejs. Uzlidojumos 1944. gada augustā muiža aizdegās un nodega līdz pamatiem. 2016. gadā Rādi bijušā lidlauka skrejceļa galā tika atklāta Igaunijas Nacionālā muzeja jaunā ēka. Ēka ir 350 metrus gara un pakāpeniski paceļas no zemes, tāpēc tā izskatās kā skrejceļa pagarinājums.

Jalaka līnija (nosaukta Tartu Izpildkomitejas priekšsēdētāja Kristjana Jalaka vārdā) bija prettanku tranšeja, kuru 1941. gada vasarā izraka gar Rīgas šoseju pie Reni ciema 4 km no Tartu, lai pretotos vācu armijas uzbrukumam.

Daļa no līnijas atrodas Lemmatsi, citā ciemā Tartu pievārtē pie E264 šosejas, kas ved uz Valgu. Otru līnijas daļu izveidoja Emajegi upes labajā krastā, un tā sniedzas no Kereveres līdz Prāgas ciematam.

Jalaka līnijas nocietinājumu darbos padomju režīms piespiedu kārtā iesaistīja 16–55 gadus vecos Tartu iedzīvotājus — gan vīriešus, gan sievietes. Vācu režīms tranšejas izmantoja 1941. un 1942. gadā, lai izpildītu nāvessodu notiesātajiem Tartu koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem. Padomju laikā šeit uzslēja pieminekli terora upuru piemiņai, un tā autori bija Elmārs Rebase un Veino Tamms.

Mälestusmärk asub Rõngu alevikus, ajaloolise Rõngu Kõvera Kõrtsi (ehitatud umbes 1807-1830) ees.

Skulptor Aleksander Elleri kavandatud mälestussammas avati 30. septembril 1934. aastal. Graniitalusel pronksist skulptuur kujutas Kalevipoega kaitsmas mõõgaga Lindat, kes sümboliseeris Eesti riiki. Sammas lõhuti oktoobris 1940. a, kuid tehti Saksa okupatsiooni ajal uuesti korda ja taasavati 12. oktoobril 1941. Lõplikult lõhuti mälestusmärk 1948. aastal. Villu Jaanisoo poolt muudetud kujul taastatud monument avati 21. mail 1995. aastal. Tänase samba lahendus on esialgsest erinev: mondumendi tipus seisab Linda ning allpool, aluse esiküljel on kujutatud mõõgale toetuvat Kalevipoega.

The Battle of Paju took place on 31 January 1919 during the War of Independence between the Tartu-Valga army group of the Estonian People's Force and the Red Army Latvian Riflemen for control over Paju Manor. The battle resulted in the Estonians gaining control over the strategically important town of Valga and its railway turnout. Julius Kuperjanov, who led the Estonian offensive, was fatally injured in the battle.

This monument was designed by architect Georg Saar. A campaign was organised to raise money for the monument. On 12 June 1938, the cornerstone was laid by General Johan Laidoner. The base was completed in 1940, but the monument itself went unveiled due to the Soviet occupation. On the 75th anniversary of the Battle of Paju on 30 January 1994, President Lennart Meri finally unveiled the monument.

This museum and theme park showcases the internal security and military history of Valga and Estonia. The place is perfect for organising summer camps with field activities and a field trip to a World War II battle site near the Väike-Emajõgi River. The programme includes learning to cook pea soup (a popular dish in the military), using camouflage face paints and orienteering in the woods.
The exhibition at the theme park includes military equipment, artillery, an Mi-8 helicopter, a fire engine and various types of machine gun pillbox and naval mine. The tour ends at a Forest Brothers’ bunker, where, on prior request, an alcoholic beverage drunk by the Forest Brothers and smoked lard sandwiches with onion are served. For more serious enthusiasts, the museum displays the largest collection of weapons in Estonia. The Estonian Defence Forces, Police and Border Guard Board, Defence League and Internal Security Service organise demonstrations at the museum of the duties they carry out. They are joined in doing so by the Latvian Police, Border Guard and Fire and Rescue Services.

The main building of Valga railway station (Leningrad Transport Planning Office, architect: Viktor Tsipulin) was completed in 1949. It is an elongated two-storey structure with an avant-corps and a hipped roof, its architectural showpiece being its seven-storey square tower. It is one of the best and most remarkable examples of Stalinist architecture in Estonia. Its original state having been so well preserved further elevates its significance. The railway station was built shortly after World War II in place of a building from the imperial era that Soviet bombing had razed to the ground. Since German prisoners of war were detained in Valga, it is plausible that they were used to construct it.

The Valka Local History Museum is located in Valka, on the right side of Rīgas street, in the historical building of the Vidzeme Parish School Teacher Training Seminary. From 1853 to 1890, the building was home to the Vidzeme Parish School Teacher Training Seminary. Until 1881, it was led by Jānis Cimze, a teacher and founder of Latvian choir culture. After the School Teacher Training Seminary was closed, the building served various educational, cultural and household needs for 80 years. The building has been home to the Valka Local History Museum since 1970. The museum’s permanent exhibit – ‘Valka, the Cradle of Latvia’s Independence’ – has been set up as a story about social and political events in Valka from 1914 to 1920 when Latvia became an independent state. The exhibit reflects the preparation leading up to the establishment of the Latvian state and the formation of the North Latvian Brigade in Valka. Through four senses, namely, the Road, the Council, the Headquarters and the Home, the exhibit focuses on topics related to the city of Valka, refugees, the founding of the Latvian Farmers’ Union (1917), the 

Latvian Provisional National Council (1917), the Latvian Provisional National Theatre (1918), the Provisional Government of Soviet Latvia known as the Iskolat, the North Latvian Brigade (1919) and General Pēteris Radziņš. In addition to the traditional ways of showcasing collections, the exhibit makes use of interactive multimedia solutions.

Valmiera memoriaalansambel avati 1985. aastal. Vennaskalmistule on ümber maetud Teises maailmasõjas Valmiera ümbruses langenud Nõukogude sõdurid ja natsiterrori ohvrid. Memoriaalansambli autorid on skulptorid Zigrīda Rapa ja Juris Rapa, arhitektid Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis ja Andris Vītols ning projekteerija Ivars Veldrums. Memoriaalansambli kaunistamiseks on kasutatud Allažist pärit allikalupja. Peamine figuur kujutab lõhestatud pärnapuud, mis on ka Valmiera linna vapil. Ansambli mõlemal küljel on kaks skulptuuri, mis sümboliseerivad elu ja surma rütmi. Koiva (Gauja) poole suunatud figuurid moodustavad poolringi ning tähistavad piiri endise ja praeguse vahel. Linnapoolne üldkujund on põimitud võitlusliku kaare vormi. Linna poolt mööda silda tulev külastaja näeb sõdurikuju, kelle käte moodustatud diagonaal toetab surnud kaaslast. Matmispaigas asetsevad hauad ridades, et need, kes võitlesid lahingus õlg õla kõrval, saaksid lamada sama maakamara all. Memoriaalansambli alumisel terrassil asub eraldiseisev kompositsioon „Kuldne õunapuu”. Graniitplaat meenutab siia ümbermaetud juute. Mõned elemendid, näiteks pronksist õunad, mis olid paigutatud õunapuu alla, kadusid 1990. aastatel. Memoriaali juures saab QR-koodi abil kasutada audiogiidile läti, vene, inglise, eesti ja saksa keeles. 

The Cēsis History and Art Museum is located in the very centre of the Old Town of Cēsis, in the New Castle. The museum holds a permanent exhibit of history and interiors named ‘Cēsis, a Symbol of Latvian History’, with two thematic sections: the exhibit ‘Red-White-Red Flag in the History of Cēsis and Latvia’ explains the history of the Latvian national flag from the 13th to 20th centuries, the approved national symbol, the flags of Latvian rifle battalions and the traditions of using national colours during the Latvian War of Independence. The exhibit ‘Cēsis and the Latvian War of Independence’ focuses on the founding of the Cēsis Company in December 1918, the joint battle efforts of Estonians and Latvians in the 1919 Battles of Cēsis, the time when, during the Bermondt Affair, Cēsis served as the temporary capital of Latvia for a short time, as well as the history of the Cēsis Victory Monument. In an escape room named ‘Legends of the Battles of Cēsis’, the participants have one hour to find their way out by solving puzzles, making connections and finding hidden objects. The Cēsis Company, one of the first units of the Latvian Armed Forces, was established on 8 December 1918 in Cēsis Castle by Senior Lieutenant Artūrs Jansons. The museum’s exhibit features a memorial plaque dedicated to the Cēsis Company, unveiled on 8 December 1933 at the Cēsis New Castle, which, at the time, served as the headquarters of the 8th Daugavpils Infantry Regiment and the garrison officers’ club.

Советский секретный бункер находится на 9 м ниже здания Реабилитационного центра «Лигатне» и прилегающей территории в Лигатненской волости Цесисского края. Бункер открыт для посетителей. Предлагаются экскурсии в сопровождении гида, обед в столовой бункера, вечеринки в советском стиле и реалити-игра «Объект-Икс». Задача бункера заключалась в обеспечении минимально необходимых условий для долгосрочной работы Совета Министров Латвийской ССР, руководства Коммунистического Совета ЛССР и руководства Госплана ЛССР в случае угрозы ядерной войны.

Подземный бункер площадью 2000 м2 был мощнейшим автономным хозяйственным сооружением со всем необходимым и самым современным оборудованием того времени, а также одним из самых стратегически важных мест в Латвии советской эпохи на случай ядерной войны. На объекте имеется охраняемое подземное рабочее пространство – убежище, спальный корпус санаторного типа на 250 мест, объекты обеспечения и 24-квартирный жилой дом для обслуживающего персонала. Все подлинное подземное оборудование и планы сохранились до наших дней. В бункере находится электростанция с дизельными генераторами и хранилищем для топлива, оборудование для кондиционирования воздуха с запасом кислорода, система водоснабжения и канализации, работающая по принципу подводной лодки, узел связи, обеспечивающий прямую связь с Москвой – Кремлем и автономную связь со всеми важнейшими службами страны, уникальная карта с историческими названиями колхозов, аутентичная столовая с типичным советским меню, различными атрибутами советской эпохи и предметами домашнего обихода.

Muuseum asub Mores maantee V319 ääres. See on pühendatud More lahingule, mis peeti 1944. aasta sügisel Punaarmee üksuste ja Saksa armee Läti leegioni vahel. Muuseumis on välja pandud lahinguväljamakett, relvad, autasud, sõdurite vormiriietused ja sõjavarustus. Muuseumi ja mälestuspargi rajasid Läti leegioni endised sõdurid, kes olid More lahingust osa võtnud. Mälestuspargis võib tutvuda kaevikute, punkrite ja lahingupaigaga. Sõjategevus More maastikul oli vaid osa Punaarmee Balti pealetungi ulatuslikust operatsioonist, milles osales kokku 900 000 sõdurit ja kus kasutati palju sõjatehnikat. More ümbruses asus osa Saksa armee kaitserajatiste süsteemist, kus Läti leegionärid takistasid Punaarmee läbimurret Riia suunas. See võimaldas Saksa armeel oma väed Eestist tagasi tõmmata ja vältida lüüasaamist. Punaarmee juhid arvasid, et vaenlase vastupanu More lähistel on lühiajaline ning jätkasid kangekaelselt oma ettevalmistamata ja koordineerimata rünnakuid ning kandsid suuri kaotusi. Maastikueelistel ja Läti leegionäride lahingusuutlikkusel oli oluline roll edaspidises sõjategevuses. Mores asuvad Läti leegionäride vennaskalmistu ja Punaarmee sõdurite kalmistu.

Salaspilsi memoriaalansambel ja ajaloonäitus asub Salaspilsi piirkonnas, 1,2 km kaugusel Riia-Daugavpilsi maanteest A6. Salaspilsi memoriaal avati 1967. aastal kohas, kus Teise maailmasõja ajal asus Salaspilsi laager. See on müütidest ja pooltõdedest ümbritsetud koht, mida kasutati nõukogude propaganda jaoks, natside kuritegude ja kommunistliku ideoloogia näidis. Salaspilsis asus karistuslaager, mis oli osa Saksamaa karistusasutuste süsteemist. See sarnanes koonduslaagritega, kuid ei olnud üks neist. Laager loodi selleks, et Riia vanglates poleks liiga palju vange. Laager oli politseivangla laiendus. Siin hoiti vangis erinevaid inimesi, näiteks juute, Punaarmee sõjavange, tööle hilinejaid, poliitvange, kriminaalkurjategijaid, prostituute, Läti vastupanuliikumise liikmeid ja Saksa armees või politseis teeninud balti sõdureid. Laagris võis ühtaegu olla kuni 2200 vangi. Surma põhjustasid peamiselt (~2000) kehv toit, töötingimused, kehaline karistamine ja haigused.