Dzīve Igaunijā Padomju okupācijas laikā

Komunisma upuru memoriāls atrodas Mārjamē apkaimē Tallinā un ir veltīts komunistiskā režīma upuru piemiņai. Otrā pasaules kara un okupācijas režīma īstenotā terora rezultātā Igaunija zaudēja piekto daļu iedzīvotāju. Memoriāls ir veltīts vairāk kā 75 000 padomju varas noslepkavotajiem, ieslodzītajiem un deportētajiem igauņiem. Memoriālam ir divas daļas: “Ceļš” ar upuru vārdu plāksnītēm un simbolisks “Mājas dārzs” ar informatīviem aprakstiem un akmens plāksnēm terora atceres vietās.

Muzejs kopš 2001. gada atrodas 19. gadsimta vidū celtajā vēsturiskajā Vīmsi muižā un pilda Igaunijas militārās vēstures mantojuma pētniecības, glabāšanas un eksponēšanas uzdevumu. Tā priekšteči bija Igaunijas Brīvības kara muzejs (dibināts 1919. gada 19. janvārī) un Ģenerāļa Laidonera muzejs, kurš ar Vīmsi pašvaldības rīkojumu tika iekārtots muižā 1993. gadā. Padomju okupācijas gados muižu izmantoja jūras spēku izlūkošanas vienība. Padomju armijai izvācoties, ēka tika atstāta bēdīgā stāvoklī. Muzejs tika nodibināts ar aizsardzības ministra Jiri Luika 2001. gada 26. februāra rīkojumu. Kopš tā laika muzejs darbojas Aizsardzības ministrijas paspārnē. Pamatekspozīcija stāsta par kariem Igaunijas teritorijā un svešzemju kariem, kuros piedalījušies igauņi. Daļa no ekspozīcijas ir veltīta armijas virspavēlniekam Johanam Laidoneram, kurš bija muižas saimnieks no 1923. līdz 1940. gadam. Militārās tehnikas angārā blakus muzeja galvenajai ēkai var apskatīt dažādus artilērijas elementus un transportlīdzekļus.

Brīvības cīņām veltītais piemineklis ir 23,5 metrus augsts un ir izgatavots no 143 stikla paneļiem. Tā galā atrodas Brīvības krusts. Pieminekļa autori ir Rainers Sternfelds, Andri Laidre, Kadri Kiho un Anto Savi. Tas ir veltīts visiem, kuri cīnījušies par Igaunijas brīvību un neatkarību. Jau pirms Otrā pasaules kara bija iecere Brīvības laukumā Tallinā uzstādīt Brīvības cīņu pieminekli, bet to neizdevās īstenot. Šis piemineklis tika atklāts 2009. gada 23 jūnija pirmajās minūtēs.

Muzejs iekārtots agrākā Iekšlietu Tautas komisariāta un VDK štāba pagrabtelpās Tallinas centrā.

Ēkā ar adresi Pagari iela 1 atradās viens no padomju laikā zināmākajiem un baisākajiem iepriekšējās izmeklēšanas izolatoriem. Šeit tika spīdzināti un ieslodzījumam vai nāvessodam notiesāti daudzi igauņu politiķi, valsts ierēdņi, intelektuāļi, Brīvības cīņu veterāni un pat vienkāršie iedzīvotāji. Kameras ir saglabājušas savu veidolu kā komunistiskā terora simbols, un tagad tās ir pieejamas apmeklētājiem. Muzejs sastāv no diviem koridoriem, sešām ieslodzīto kamerām un vienas vieninieka kameras jeb karcera. Pamatekspozīcija “VDK ēkas vēsture” atgādina par šeit pastrādātajiem režīma noziegumiem.

Pašai ēkai ir bijusi interesanta pagātne. Šis 1912. gadā celtais dzīvojamais nams Brīvības cīņu laikā bija Igaunijas Pagaidu valdības galvenā mītne un armijas virspavēlniecības štābs. Savukārt līdz 1940. gadam šeit atradās Igaunijas Republikas Kara ministrija. 1991. gada martā tur tika iekārtots Igaunijas Valsts policijas galvenais birojs. Šobrīd nams Pagari ielā 1 atkal ir kļuvis par dzīvojamo ēku.

Viru viesnīca Tallinā ir celta 1972. gadā. Arī ārzemniekiem paredzētajai viesnīcai bija jāpakļaujas valsts drošības iestāžu (piemēram, VDK) prasībām.

Muzejā var iepazīt ko vairāk nekā tikai vienas viesnīcas un VDK vēsturi. Šī ir kā dārgumu lāde ar stāstiem par divām dažādām pasaulēm: vienu, kura galvenokārt pastāvēja “uz papīra” un vēstīja par laimīgajiem padomju ļaudīm, kuri dzīvoja draudzībā un pārticībā un kurus vadīja gudru, visvarenu vīru grupa vietā, ko nekad neskāra nekādi negadījumi vai katastrofas, un otru — reālo pasauli, kur dzīve bija pavisam citādāka un daudz skarbāka.

“Vabamu” muzejs atrodas Tallinas centrā. Šis privātais muzejs tika atvērts 2003. gadā, un tas ir veltīts Igaunijas vēsturei laikposmā no 1940. līdz 1991. gadam. Muzejs atsauc atmiņā nesenās vēstures stāstus, izceļot gan brīvības vērtību, gan tās trauslo dabu.

Pamatekspozīcija un muzejā rādītās filmas vēsta par padomju okupāciju, represijām, nacionālo pretošanās kustību un Dziesmoto revolūciju.

Pamatekspozīcijai “Brīvībai nav robežu” ir piecas tematiskās daļas: “Necilvēcība”, “Trimdā”, “Padomju Igaunija”, “Atjaunošana” un “Brīvība”. Muzeja apmeklētāji var izmantot audiogidu (igauņu, krievu, angļu, somu, vācu, franču vai spāņu valodā), kas ļaus tiem izbaudīt iespaidīgu un retrospektīvu vēstures ekskursiju. Ir pieejamas arī aktivitātes bērniem, lai muzeja apmeklējums kļūtu par neaizmirstamu piedzīvojumu visai ģimenei.

Salu, kura aizņem 19 kvadrātkilometrus lielu platību Tallinas līcī, 1912. gadā ieņēma Krievijas Impērijas Jūras kara flote, padzenot no salas vietējos iedzīvotājus. Jūras kara flote uz salas uzbūvēja ostas, dzelzceļu un krasta baterijas, kas bija daļa no Pētera Lielā Jūras cietokšņa. Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā uz salas atradās arī karagūstekņu nometne. Jaunizveidotā neatkarīgā Igaunijas Republika saglabāja salu kā daļu no iekārtotās krasta aizsardzības sistēmas, bet atļāva tajā atgriezties vietējiem iedzīvotājiem. Padomju okupācijas gados salu kontrolēja militārie spēki, kuri tur uzbūvēja jūras mīnu noliktavu un rūpnīcu. Daļu no Padomju armijas pamestajām ēkām un aprīkojuma joprojām var apskatīt uz Naisāres salas. Bunkuru tīkls, kas veido jūras cietoksni, ved dziļi pazemē. Daži bunkuri un artilērijas ieroču balsti joprojām ir saglabājušies. Pilnvērtīga ekskursija pa salu aizņems veselu dienu. Naisāres salu šķērso 40 kilometru garš šaursliežu dzelzceļš, kura izbūve tika sākta cara laikos 1913. gadā. Šobrīd ir atjaunots 2,4 kilometrus garš sliežu posms. Piekrastes Tautas muzejā salas apmeklētāji dažādās ekspozīcijās varēs labāk iepazīt salas vēsturi. Militāro izstādi var apskatīt padomju laika virsdienesta kareivju mītnē Menniku ciemā, kur var uzzināt gan par salas senāko, gan neseno militāro pagātni.

Kādreizējais jūras cietoksnis atrodas Kalamajas apkaimē Tallinā.

Militāro inženieru Etjēna Luija Bulē un Kloda Nikolā Ledū projektēto Patarei cietoksni sāka celt 1829. gadā pēc Krievijas imperatora Nikolaja I rīkojuma. Kompleksu atklāja 1840. gadā, bet tas nebūt nozīmē, ka būvdarbi bija pabeigti. Cietoksnim ir veikta pārbūve: valdīja bažas par to, ka Lielbritānijas un Francijas karaspēks varētu uzbrukt no Baltijas jūras pēc Krimas kara izcelšanās 1853. gadā. Tā patiesi arī notika, taču uzbrukums nepārauga vērienīgā karadarbībā. No Patarei cietokšņa tika raidīti vien daži šāviņi. Kad karadarbībā sāka izmantot sprāgstošos lādiņus, Patarei 1858. gadā pārtrauca izmantot kā cietoksni, un to pārveidoja par kazarmām. Igaunijas brīvvalsts laikā Patarei pārveidoja par cietumu, kas darbojās līdz 2002. gadam. To kā cietumu izmantoja arī Vācijas un Padomju okupācijas laikā. Šo abu režīmu pastrādāto noziegumu dēļ bijušais cietoksnis tautā ir iemantojis drūmu slavu. Arhitektoniski vērienīgajā celtnē, kuras platība aptver četrus hektārus, šobrīd ir iekārtota izstāde “Komunisms ir cietums”, kas sniedz ieskatu komunisma ideoloģijā, komunistiskā režīma noziegumos un ēkas vēsturē. Šo četrus hektārus plašo, iespaidīgo arhitektūras brīnumu sāka renovēt 2020. gadā. Līdz 2026. gadam Patarei tiks iekļauts pilsētas ainavā, un tur būs komerciālās telpas, dzīvokļi un atpūtas iespējas. Ēkas austrumu spārnā tiks saglabāts autentiskais cietuma interjers un cietumnieku pastaigas boksi. Tur jau ir iekārtota gandrīz 1200 kvadrātmetru plaša izstāžu zona, kas iepazīstina ar komunisma ideoloģiju un noziegumiem, kā arī ēkas vēsturi.

Hidroplānu osta atrodas piekrastē Kalamajas apkaimē Tallinā. To Pirmā pasaules kara laikā pavēlēja uzbūvēt Krievijas imperators Nikolajs II kā daļu no Pētera Lielā Jūras cietokšņa. Muzejs ir izvietots vēsturiskā hidroplānu angārā, un tajā var apskatīt aptuveni 200 autentiskus eksponātus: zemūdeni “Lembit”, 100 gadu vecu ledlauzi “Suur Tõll”, hidroplānu “Short 184”, Igaunijas senāko kuģa vraku, mīnas, lielgabalus un daudz ko citu. Pamatekspozīciju papildina pagaidu izstādes. Hidroplānu angāram ir unikāla arhitektūra: tā jumta kupols bija viena no pirmajām šāda veida plānā betona čaulu konstrukcijām. Apmeklētājiem paredzētās muzeja programmas un materiāli ir aizraujoši un izglītojoši kā pieaugušajiem, tā arī bērniem.

Holokausta upuriem veltītais memoriāls atrodas netālu no Klogas mazpilsētas.

Pirmais piemineklis šeit tika uzsliets 1951. gadā, bet tas būtībā godināja padomju ideoloģiju un īsti nebija veltīts holokausta upuru piemiņai. Pēc Igaunijas ebreju kopienas lūguma 1994. gadā pieminekļa plāksnes tika nomainītas, lai pareizi norādītu upuru etnisko izcelsmi. Klogā notikušās masu slepkavības 50. atceres gadadienā 100 metrus no pirmā pieminekļa tika atklāts piemineklis 1941.–1944. gadā nogalinātajiem Igaunijas ebrejiem. 2005. gadā atklāja trešo pieminekli, kas veltīts Klogas koncentrācijas nometnē mirušo vai nonāvēto ebreju piemiņai.

Memoriāls tika atjaunots 2013. gadā, lai visus trīs pieminekļus iekļautu vienotā ansamblī, un tika atklāta Igaunijas Vēstures muzeja brīvdabas izstāde “Klogas koncentrācijas nometne un holokausts”.

Klogas koncentrācijas nometni 1943. gadā izveidoja Vācijas režīms. Tā bija spaidu darbu apakšnometne, kas ietilpa Igaunijas Vaivaras koncentrācijas nometņu kompleksā. 1944. gada 19. septembrī notika viena no lielākajām masu slepkavībām Vācijas okupētajā Igaunijā: tuvojoties Sarkanajai armijai, tika nonāvēti visi nometnē turētie ebreji (kopskaitā ap 2000 cilvēku).

Paldisku pilsēta (vēsturiskais nosaukums Rogervīka) atrodas Igaunijas ziemeļu piekrastē, Pakri pussalā.

Tā ir bijusi nozīmīga osta jau kopš Lielā Ziemeļu kara. 1718. gadā Krievijas imperators Pēteris Lielais deva pavēli šeit uzbūvēt jūras ostu ar nocietinājumiem un citas militārās celtnes, pārvēršot pilsētiņu par vienu no svarīgākajām jūras spēku kara bāzēm visā impērijā.

Igaunijas brīvvalstī starpkaru periodā Paldiskos vasarās notika bruņuvilcienu mācības. Pēc Igaunijas Republikai 1939. gadā uzspiestā Savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanas Paldiski nonāca Sarkanās armijas rokās. Tika izveidota Paldisku jūras spēku kara bāze un uzcelti papildu nocietinājumi. Paldisku reģionam bija būtiska nozīme Padomju Baltijas kara flotes krasta aizsardzības sistēmā. 20. gadsimta 60. gados Paldiskos tika izveidots viens no tikai trim kodolzemūdeņu mācību centriem Padomju Savienībā (aprīkots ar kodolzemūdenes simulatoru). Pilsēta un Pakri salas tika slēgtas sabiedrībai un turētas slepenībā. Paldiskos bija divi kodolreaktori, kuri šobrīd ir pārklāti ar betona aizsargapvalku.

Mūsdienās Paldiskos palikušas vien dažas padomju laika ēkas. Pētera Lielā Jūras cietokšņa bastioni ir pieejami tūristu apskatei.