Padomju Lietuvas ainas

Ekspozīcija atrodas Klaipēdas centrālajā daļā. Kad 1940. gadā padomju vara okupēja Lietuvu, Klaipēda un apgabals jau bija Vācijas Reiha sastāvā. 1945. gada janvārī Klaipēdu ieņēma Sarkanā armija. Saskaņā ar kara komandanta reģistrācijas datiem, pilsētā tobrīd bija palikuši tikai 28 civiliedzīvotāji. Tā Klaipēdā sākās jauns padomju periods. Vienu represīvo režīmu nomainīja cits. Ekspozīcijas “Sovietmečio pėdsakais” (“Pa padomju laika pēdām”) mērķis ir atspoguļot padomju laiku un deviņdesmito gadu beigās sāktās pārmaiņas, palīdzēt izprast sarežģīto padomju gaisotni. Ekspozīcija stāsta par jaunajiem iedzīvotājiem, “sociālistiskās” Klaipēdas celtniecību, padomju ideoloģijas un propagandas centieniem, tiekšanos iznīcināt visu tautisko, pilsonisko, kā arī reliģisko apziņu. Tiek atklāti dažādi stāsti un tēmas: padomju laika inteliģenta dzīvojamās istabas interjera ekspozīcija ilustrē tā laika cilvēku dzīves ikdienu; improvizēts “sarkanais stūrītis” un padomju lozungi atspoguļo padomju propagandas metodes un banalitāti; datorterminālī tiek parādīta Klaipēdas Marijas Miera Karalienes baznīcas būvniecība un tās liktenis 1957.–1963. gadā utt.

Francijas galv. komisariāts atrodas Klaipēdas vecpilsētā. Pēc Pirmā pasaules kara ar Versaļas miera līgumu Klaipēdas novads (Memel Gebiet jeb Territoire de Memel) tika atdalīts no Vācijas. 1920. gada janvārī no Vācijas pārstāvja novada pārvaldi pieņēma Francijas ieceltais administrators, brigādes ģenerālis Dominiks Odrī (Dominique Odry), kurš apmetās Perkasų ielā (tagadējā Sukilėlių iela) 3. Tādējādi 1920.–1923. gadā prefektūra kļuva par Francijas galvenā komisariāta mītni un svarīgāko valsts iestādi Klaipēdas novadā. 1923. gada 10.–15. janvārī notika labi organizēta un veiksmīgi īstenota militārā operācija, kuru organizēja Lietuvas valdība, armija un Strēlnieku savienība un kas ilgu laiku bija zināma kā “Klaipēdas novada sacelšanās”. Pēc tās Klaipēdas novads tika pievienots Lietuvai. Militārās operācijas laikā Īpašo uzdevumu vienības 2. (Paģēģu) kaujas grupa Mīkola Kalmanta-Bajora vadībā ielauzās prefektūras ēkā un ieņēma to. Augstais komisārs Gabriels Petisne bija spiests pacelt balto karogu un padoties. Kultūratmiņā prefektūra asociējas ar “sacelšanās dalībnieku” uzvaru, kas bija Klaipēdas pievienošanas noslēguma akords. Tādēļ, pieminot Klaipēdas pievienošanu Lietuvai, tiek teatrāli atainota prefektūras šturmēšana, kuru atdarina kara vēstures rekonstruētāji.

Pretmīnu kuģis-muzejs M52 “Sūduvis” atrodas Klaipēdas Karališkoji Danės krastmalā blakus Pils tiltam. “Lindau” mīnu traleru klases kuģis, kas būvēts 1956.– 1958. gadā Rietumvācijā. Šādu kuģu uzdevums ir jūras mīnu atklāšana un iznīcināšana. Tādēļ kuģa korpuss bija izgatavots no Brazīlijas ozola, klājs – no tīkkoka, bet mehānismi – no nemagnētiska metāla. No 1958. līdz 1999. gadam kuģis piederēja Vācijas Jūras kara flotei un tā nosaukums bija M1071 “Koblenz”. 1978.– 1979. gadā tas no mīnu tralera tika pārveidots par mīnu meklēšanas kuģi (mednieku).

1999. gadā kuģis tika nodots Lietuvas Jūras spēkiem. Jūras spēku kuģiem tradicionāli tiek doti Lietuvas vēsturisko reģionu nosaukumi, tādēļ arī saņemtajam kuģim tika dots vārds M52 “Sūduvis”. Kuģis kalpoja Lietuvai 22 gadus, piedaloties starptautiskās un valsts mēroga mācībās un operācijās. 2021. gadā kuģis beidza dienestu Lietuvas Jūras spēkos un tika nodots Lietuvas Jūras muzejam. Pēc tam M52 “Sūduvis” tika atvērts publiskai apskatei un pielāgots muzeja un izglītības vajadzībām. Eksponējamajam kuģim ir autentisks darbspējīgs aprīkojums.

Parks atrodas Klaipēdā starp K. Donelaičio, Liepų, Trilapio un S. Daukanto ielu. Skulptūru parks Klaipēdā ir daudzslāņains pilsētas un pasaules vēstures liecinieks. Kapsēta, parks, memoriāls, vieta mākslai – to visu un vēl vairāk var izvietot vienā teritorijā. 1944.–1945. gadā Lietuvā atkal savas pozīcijas nostiprināja padomju okupanti, bet Klaipēda palika bez saviem vecajiem iedzīvotājiem. Kādreiz jaunā, bet tagad jau vecā pilsētas kapsēta bija atstāta novārtā. Visbeidzot 1977. gadā tā tika likvidēta un tur ierīkots Skulptūru parks un uzsākta mākslas darbu uzstādīšana. Mūsdienās parks ir pazīstams kā Lietuvas nobriedušā modernisma skulptūru brīvdabas galerija. Tiek eksponēti 116 darbi, kas tapuši padomju laikā (1977–1989). Līdzās mākslas darbiem un senās kapsētas reliktiem, te atrodas arī pieminekļi:

• Klaipēdas 1923. gada sacelšanās notikumam veltīts memoriāls (1925);

• memoriāls Otrā pasaules kara Padomju Savienības karavīriem (1949–1980), kura daļa tika demontēta 2022. gadā pēc Krievijas kara sākuma pret Ukrainu;

• piemiņas akmens Klaipēdas novada vecajiem iedzīvotājiem – memelenderiem (1992).

Ar piemiņas zīmēm ir godināti arī Francijas-Prūsijas kara gūstekņi francūži, Pirmā pasaules kara Vācijas impērijas karavīri, Neatkarīgās Lietuvas karavīri, Otrā pasaules kara karagūstekņi beļģi, poļi un francūži.

Ekspozīcija atrodas Klaipēdas centrālajā daļā. Pēc padomju okupācijas represīvās struktūras (VDTK, VDK) Klaipēdā tika izvietotas pilsētas ēkās S. Nėries ielā 2 un 4. Te cilvēki tika ieslodzīti, pratināti un spīdzināti. No 1945. līdz 1953. gadam S. Nėries ielas 4. nama pagraba kamerās (tā sauktajā iekšējā cietumā) bija ieslodzīti 8268 cilvēki. VDK izmantoja šīs ēkas līdz pat deviņdesmito gadu vidum, tad pārcēlās uz citām telpām. 1992. gadā ēkā S. Nėries ielā 4 atradās Klaipēdas teritoriālā muitas iestāde, bet 2014. gadā tās pagrabstāvā tika atklāta ekspozīcija par trimdu un pretošanās kustību. Muzeja apmeklētāji var apskatīt divas autentiskas kameras un atjaunoto pratināšanas kabinetu. Ekspozīcija iepazīstina ar padomju represīvajām struktūrām, partizānu karu Rietumlietuvā, Klaipēdas novadā veikto deportāciju norisi un ar politieslodzīto stāstiem. Klaipēdas novada savdabīgā (salīdzinājumā ar citiem Lietuvas reģioniem) vēsture noteica to, ka savas nianses bija arī pretpadomju kustībai. Improvizētā pratināšanas kabinetā apmeklētājiem tiek dota iespēja piedzīvot nospiedošo un baiso vidi, kuru nācās izjust represīvo struktūru rokās nokļuvušam cilvēkam.

Lai gan kazarmu komplekss Klaipēdā bija militāras nozīmes objekts, mūsdienās kazarmas savām vajadzībām ir pārveidojusi Klaipēdas Universitāte, bet bijušajā militārajā pilsētiņā ir saglabājušās daudzas militārās pagātnes liecības. Kazarmas tika būvētas1904.–1907. gadā pēc Klaipēdas maģistrāta līgumu ar Prūsijas Militāro pārvaldi. Uzbūvēto kazarmu kompleksu (arhitekts nav zināms) veidoja astoņas galvenās (ķieģeļu) ēkas, no kurām līdz mūsdienām ir saglabājušās sešas, kā arī koka palīgēka. Divas galvenās ēkas bija paredzētas karavīru izmitināšanai. Ēkās gar tagadējo Herkaus Manto ielu dzīvoja apakšvirsvieki un leitnanti. No 1907. līdz 1914. gadam kazarmās atradās fon Boiena 41. pulka 3. bataljons, kas Pirmā pasaules kara laikā cīnījās Austrumu frontē un 1916. gadā – slavenajā Verdenas kaujā. 1919.–1920. gadā kazarmās tika dislocēts formējamais Prūsijas brīvprātīgo korpusa 41. kājnieku pulka brīvprātīgo bataljons, kā arī uz Klaipēdu nosūtītais viens 223. pulka un viens 103. pulka bataljons. 1920.–1923. gadā kazarmas piederēja Francijas armijas 21. kājnieku strēlnieku bataljonam, 1923.–1934. gadā – Lietuvas karaspēka Žemaitijas kunigaiša Butegeidža 7. kājnieku pulkam, bet 1934.–1939. gadā – 6. Pilēnu kunigaiša Marģa pulkam. Bijušo militāro pilsētiņu var apskatīt tikai no ārpuses.

Orvidu sēta-muzejs atrodas netālu no Salantiem, ceļa SalantiPluņģe (KK169) labajā pusē (ir informatīvas ceļa zīmes). Šo vietu pirms vairāk nekā 40 gadiem sāka veidot akmeņkaļi – tēvs un dēls, Kazimiers un Viļus Orvidi (1905.-1989.; 1952.-1992.). Meliorācijas laikā viņi no apkārtējām lauku teritorijām saveda uz savu sētu drupināšanai paredzētos interesantāka izskata akmeņus, simtgadīgus kokus, un no tiem veidoja reliģiskas tematikas pieminekļus. Orvidu sētā radītie pašu Orvidu un citu mākslinieku darbi neatbilda padomju ideoloģiskajiem un mākslinieciskajiem kanoniem: no akmens, koka, metāla un veciem lauksaimniecības darbarīkiem darinātajos darbos savijās dažādu reliģiju (katoļu, pagānu, budistu) simbolika. Sēta bija arī labi pazīstama tiem, kuri neiederējās padomju dzīves realitātē, šī vieta kļuva par patvēruma un pulcēšanās vietu citādi domājošajiem. Padomju vara vairākkārt bija iecerējusi iznīcināt šo vidi, tomēr to izdevās nosargāt. Orvidu sēta kļuva ļoti populāra Lietuvas atdzimšanas laikā. Orvidu muzejsētā apmeklētājus sagaida tanks IS-2. Šo tanku Otrā pasaules kara laikā izstrādāja Padomju Savienība, kā atbildi uz vācu tanku Tiger I. Tanku sērijas nosaukums IS ir padomju tirāna Josifa Staļina akronīms. Šis tanks agrāk atradās Salantos kā daļa Otrā pasaules kara padomju apbedījumu memoriāla. 1991. gadā tas tika pārvests uz Orvidu sētu un kļuva par tās eksponātu.

1962. gada 31. decembrī Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – pazemes palaišanas komplekss “Dvina”. No 1963. līdz 1978. gadam kompleksā tika izvietotas četras vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes R12 (SS-4 Sandal), kas bija aprīkotas ar 2,3 megatonnu kodolgalviņu. Visas raķetes bija vērstas pret Rietumeiropas valstīm. Šis komplekss kopā ar līdzīgām raķešu virszemes palaišanas bāzēm veidoja vienotu padomju kodolarsenālu Lietuvā, kas spēja iznīcināt visu Eiropu. Kompleksa 16 gadu darbības laikā nav izšauta neviena raķete, lai gan 1968. gada Prāgas pavasara laikā tika izsludināta kaujas gatavība. Pēc padomju karavīru aiziešanas 1978. gada 18. jūnijā vāji apsargātais militārais objekts tika izpostīts un izlaupīts. 1993. gadā, kad komplekss tika nodots Žemaitijas nacionālā parka direkcijai, tika sākta tā sakārtošana. 2012. gadā tika atklāta aukstā kara ekspozīcija. Šodien šī savulaik ļoti slepenā un apsargātā vieta ir atvērta apmeklētājiem. Bijušajās raķešu un iekārtu vadības telpās ir izvietota vēsturiska ekspozīcija par aukstā kara periodu. Līdz šim tā ir vienīgā muzeja ekspozīcija Eiropā, kurā var apskatīt saglabātu raķešu pazemes palaišanas šahtu.

1962. gadā Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – “Dvina”. 0,5 km no raķešu palaišanas bāzes bija izveidota militārā pilsētiņa. 12 hektāru platībā, kur tika uzceltas aptuveni 30 ēkas dažādiem mērķiem, tostarp dzīvojamās mājas (kazarmas), virsnieku štābs, divas ēdnīcas, katlumāja, elektrostacija, medicīnas punkts, klubs, cūku ferma, noliktavas, garāžas un citas būves. Plokštines pazemes raķešu palaišanas komplekss darbojās līdz 1978. gada 18. jūnijam. Padomju karavīri pameta šo teritoriju, līdzi paņemot tikai ieročus. 1979. gadā bijušā militārā kompleksa apsaimniekošana tika nodota Pluņģes rajona Republikāniskajai lauksaimniecības atpūtas iestāžu apvienībai, bet militārajā pilsētiņā ierīkota Plateļu Pionieru atpūtas nometne “Žuvėdra”. Teritorija tika rekonstruēta un pielāgota nometnes vajadzībām, tā darbojās līdz 1990. gadam. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas pionieru nometne tika slēgta. Kopš 1993. gada objektu pārvalda Žemaitijas Nacionālā parka direkcija. 2017. gadā daudzas militārās pilsētiņas būves avārijas stāvokļa dēļ tika nojauktas. Pašlaik šajā teritorijā ir palikušas aptuveni desmit ēkas, kuras apmeklētāji var apskatīt no ārpuses. Ir uzstādīti informācijas stendi par bijušajām ēkām un to funkcijām.

Muzejs atrodas Telšos, Masčo ezera ziemeļrietumu krastā. 2024. gadā pēc rekonstrukcijas durvis vēra Žemaiču muzejs “Alka”. Muzejs iepazīstina ar Žemaitijas novada vēsturi un kultūru – arheoloģiskajiem atradumiem, retiem un interesantiem vēstures priekšmetiem, etnogrāfisko dārgumu krātuvi, starpkaru laika un diasporas mākslinieku darbiem, kā arī izcilu Žemaitijas muižu mantojumu. Muzejs piesaista arī no militārā mantojuma viedokļa, jo tam ir veltītas trīs interesantas ekspozīcijas. Viena no tām ir audiovizuālā instalācija “Laikmetu lūzums”, ko papildina neliela Otrā pasaules kara artefaktu ekspozīcija. Īpaša ekspozīcija ir sadalīta divās daļās – nacistiskās Vācijas un padomju okupācija; tajā ir apskatāmi autentiski karavīru lietoti priekšmeti un tiek demonstrētas atbilstošas videoprojekcijas. Ekspozīcijas daļā “Zaudētie stāsti” dažādu cilvēku un ģimeņu stāsti ataino tautas vēstures posmu, kurā valdīja padomju okupācijas režīma terors pret vietējiem iedzīvotājiem. Ekspozīcija “Partizānu karš Žemaitijā” ir veidota stilizēti, parādot partizānu slēptuves iekšpusi. Ekspozīcija sniedz ieskatu Lietuvas partizānu struktūrā, tiek parādīti autentiski vēsturiski priekšmeti un ieroču paraugi, demonstrēts dokumentālās filmas fragments un partizānu fotoattēli.

Raiņu Ciešanu kapela atrodas Raiņu ciemā piecu kilometru attālumā Telšiem pie 160. ceļa Telši - Varņi - Laukuva. 1941. gada 25. un 26. jūnijā Raiņu mežā notika viena no baisākajām masu slepkavībām Lietuvas padomju okupācijas vēsturē. Naktī Sarkanā armija un PSRS represīvās iestādes nežēlīgi līdz nāvei spīdzināja Telšu cietuma 75 politieslodzītos. Pēc dažām dienām upurus apraktus kopīgā kapā atrada nejaušs garāmgājējs. 1943. gadā pēc arhitekta Jona Viraka meta upuru piemiņai tika uzcelta kapela. 1944. gadā, atjaunojoties padomju varai, kapela tika iznīcināta. Vēlāk, 1990. gadā, pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas, arhitekts A. Žebrausks pēc tā paša autora skicēm sāka būvēt jaunu kapelu. Kapela tika iesvētīta 1991. gada 23. jūnijā, pieminot Raiņu slaktiņa 50. gadadienu. Raiņu Ciešanu kapela ir veltīta ne vien Raiņu mocekļiem, bet arī visu padomju terora upuru piemiņai. Mežā pie kapelas, vietā kur tika nomocīti politieslodzītie, ir uzstādīts tēlnieka R. Midvika izkalts akmens krusts. Ceļā ir redzami vēl trīs valsts karoga krāsās nokrāsoti koka krust

Nemiernieku kalns – smilšains uzkalns Šauļu rietumu daļā, kur pēdas ir atstājuši abi pasaules kari. Šī vieta kļuva bēdīgi pazīstama 19. gadsimta otrajā pusē, kad kalnā tika apbedīti 1863.-1864. gada sacelšanās dalībnieki, viņiem tika piespriests nāvessods par cīņu pret cariskās Krievijas impērijas spaidiem. Par šo vietu klīda baisas leģendas, tā tika pamesta un reti apmeklēta, un, visbeidzot, ieguva Nemiernieku kalna nosaukumu. Pirmā pasaules kara laikā šeit tika apglabāti Vācijas impērijas karavīri. 1926. gadā sākās kalna sakārtošanas darbi. Pilsētas inženieris Karolis Reisons piedāvāja izgatavot nemierniekiem veltītā pieminekļa obeliska projektu. 1928. gadā Nemiernieku kalnā notika Lietuvas neatkarības 10. gadadienas svinības un tika atklāts Nemiernieku dārzs, tomēr pieminekļa būvdarbi tika pabeigti tikai 1935. gadā. Uzstādītais piemineklis – 14 metrus augsts sārta granīta obelisks – tika atklāts un iesvētīts, tika arī pārapbedītas nemiernieku mirstīgās atliekas. Otrā pasaules kara laikā kalnā tika apbedīti 1941.-1944. gadā kritušie Trešā reiha karavīri. Padomju okupācijas laikā kapakmeņi tika demontēti, bet 1955.-1957. gadā tika rekonstruēts Nemiernieku kalna piemineklis obelisks – no tā tika noņemta visa nacionālā un reliģiskā simbolika. 1988. gadā, pieminot sacelšanās 125. gadadienu, tika atjaunots pieminekļa autentiskais izskats

Venclausku muzejmāja ir izcila Šauļu starpkaru laika vēsturiskās arhitektūras dzīvojamā māja. Ēka, saukta par Balto pili, tika uzcelta Kazimiera un Staņislavas Venclausku ģimenei 1926. gadā uz bijušās Šauļu priekšpilsētas zemes. Kazimiers un Staņislava Venclauski – lietuviešu nacionālās kustības un Lietuvas valsts atjaunošanas darbinieki, slaveni arī kā daudzu bāreņu un pamestu bērnu aizbildņi. Otrā pasaules kara laikā Staņislava Venclauskiene un viņas meitas Danute un Gražbīle kļuva pazīstamas kā ebreju glābējas. Neņemot vērā to, ka kara laikā viņu mājā atradās vācu komandantūra, viņas palīdzēja Šauļu geto ieslodzītajiem ebrejiem, slēpa tos mājā. Danutei Venclauskaitei bija atļauja iekļūt Šauļu geto, tāpēc, viesojoties tur, viņa slepus ienesa pārtiku un zāles. Visas trīs sievietes ir apbalvotas ar goda nosaukumu “Taisnīgais starp tautām” un Bojāejošo glābšanas krustu. 1991. gadā Gražbīle un Danute Venclauskaites ģimenes māju uzdāvināja Šauļu “Aušros” muzejam. 2019. gadā pēc ēkas rekonstrukcijas tika atklāta Venclausku muzejmāja. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija stāsta par Venclausku ģimenes vēsturi, savukārt puspagraba telpas ir veltītas holokaustam un ebreju glābšanas tēmai.

2021. gada 22. oktobrī Šauļos, Ežero un Vilniaus ielu krustojumā, tika atklāts “Taisnīgo starp tautām” skvērs (piemineklis). Tas ir Lietuvā pirmais piemineklis “Taisnīgajiem starp tautām”. Pieminekļa autors – Šauļu izcelsmes dizainers Ads Toleiķis, bet iniciators – Šauļu apriņķa ebreju kopienas priekšsēdētājs Saņa Ķerbelis. Monumentā “Jungtis” ir iegravēti Šauļu apriņķa “Taisnīgo starp tautām” uzvārdi, tā pieminot 148 ebreju glābējus, bet mākslinieciskie akcenti iezīmē Šauļu geto vārtu vietas. Šauļos atradās divi geto: tā dēvētajā Kaukazo kvartālā un Ežero-Trakų ielas kvartālā. Uz pirmo geto tika sūtīti fiziski spēcīgi un darbspējīgi cilvēki, bet uz otro – speciālisti (ārsti, mehāniķi utt.). Šauļu geto tika izveidots 1941. gada vasarā pēc Šauļu komandanta pavēles, bet likvidēts 1944. gadā, atkāpjoties nacistiskās Vācijas karaspēkam. Palikušie ebreji tika pārvesti uz Štuthofas un Dahavas koncentrācijas nometni. Geto bija ieslodzīti vairāk nekā 5950 ebreju. Starpkaru laikā Šauļos dzīvoja aptuveni 6500– 8000 ebreju, daļa no tiem labprātīgi aizbrauca uz Krievijas iekšieni. Pēc holokausta bija atlicis tikai aptuveni 350–500 ebreju tautības iedzīvotāju.

Netālu no Radvilišķu dzelzceļa stacijas atrodas atjaunots deportācijas vilciena vagons, kas atgādina par traģisko vēstures lappusi, kad 1941.-1952. gadā padomju okupācijas vara masveidā deportēja Lietuvas Republikas iedzīvotājus uz attāliem Padomju Savienības rajoniem. Tikai no Radvilišķiem vien tika deportēti vairāk nekā 3000 iedzīvotāju. Kopumā no Lietuvas 1941.-1952. gadā tika deportēti aptuveni 135 500 cilvēku. 1941. gada 14. jūnijā – pirmajā masveida deportāciju dienā Lietuvā – vilcienu vagonus sāka “aizpildīt” ar Radvilišķu un apkārtnes iedzīvotājiem. 2012. gadā ar Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra starpniecību vagonu Radvilišķu rajona pašvaldībai nodeva Lietuvas bruņoto spēku Īpašo uzdevumu Vītauta Dižā jēgeru bataljons. Autentiskais deportācijas vagons tika atvests no Kauņas, dzelzceļnieki to rūpīgi restaurēja, un tagad tajā ir iekārtota neliela ekspozīcija.

Ekspozīcija atrodas autentiskā vietā – Lietuvas pārbūves kustības “Sajūdis” Panevēžas grupas telpās. Panevēžas “Sajūdis” te darbojas kopš 1988. gada oktobra. 2004. gadā ēkā tika atklāta ekspozīcija par pretošanos padomju okupācijai un “Sajūdim” veltīta ekspozīcija. Ekspozīcija atklāj tautas pretošanās apmēru un formas, sākot no 1940. gada 15. jūnija līdz 1990. gada 11. martam, iepazīstina ar svarīgākajiem pretpadomju kustības posmiem un notikumiem, kā arī padomju represijām.

Ekspozīcijas atrodas Panevēžas pilsētas centrālajā daļā. Padomju vara atsavināja ievērojamai Panevēžas Moiģu ģimenei 19. gadsimta beigās celto namu. 1940.–1941. gadā tajā tika izvietots padomju kara daļas štābs, VDTK (Valsts drošības tautas komisariāta) Panevēžas apriņķa pratināšanas nodaļa un milicija. No 1944. līdz 1953. gadam te atradās VDTK-IeM-VDK Panevēžas apriņķa (no 1950 gada rajona) štābs. Tagad tās ir Panevēžas Novadpētniecības muzeja telpas. Ekspozīcija “Okupacijų gniaužtuose” (“Okupāciju žņaugos”) iepazīstina ar nacistu un padomju okupāciju. Tā iepazīstina ar ebreju un romu genocīdu, deportācijām un partizānu kara tēmām. Ekspozīcijas daļa, kas ir veltīta 1953.–1990. gadam, stāsta par ikdienas dzīvi “hruščovkā”, padomju varas centieniem izveidot padomju sabiedrību, kā arī tautas pretošanos šai vardarbībai, pagrīdes darbību. Var dzirdēt tolaik slepenībā noklausītos, no ārvalstīm translēto radioraidījumu ierakstus ar padomju varas radītiem ētera traucējumiem. Ekspozīcija “Raudonasis teroras” (“Sarkanais terors”) ir veltīta šīs mājas pagrabā nogalināto, pie Panevēžas cukurfabrikas nošauto upuru piemiņai un padomju okupācijas noziegumu vēsturei. Brīvu cilvēku cerības un to iznīcināšana padomju varas apstākļos alegoriski atainota laikā un telpā – līdz nāvei spīdzinātās žēlsirdīgās māsas Zinaīdas Kane-Kanevičienes neatkarīgās Lietuvas laika dzīvokļa interjers un VDTK pratināšanas kabineta replika.

Muzejs atrodas 10 km attālumā no Panevēžas, ceļa Panevēža - Pasvale (A10; ceļa “Via Baltica” E67 daļa) kreisajā pusē (ir informatīva ceļa zīme). 2016. gadā pēc aviatora un aviācijas entuziasta Virmanta Puidoka iniciatīvas izveidotais muzejs atrodas Istras lidlauka teritorijā. Lidlauka pirmsākumi rodami 1984. gadā, kad no tā pacēlās lidmašīnas, lai uz labības laukiem izkaisītu mēslojumu vai citas ķīmiskās vielas. Muzejā ir brīvdabas un iekštelpu ekspozīcija. Brīvdabas ekspozīcijā ir apskatāmi padomju laika iznīcinātāji Su-15, MiG-21, MiG-23, helikopteri Mi-2 un Mi-8, kā arī Čehoslovākijā ražota militārā mācību lidmašīna L-29 (visi lidaparāti ražoti sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados). Iekštelpu ekspozīcijas iepazīstina ar aviācijas vēsturi pasaulē un Lietuvā, kā arī ar Pirmā un Otrā pasaules kara un aukstā kara laika militāro aviācijas aprīkojumu, ierīcēm un atribūtiku. Ir izstādīts dažādu valstu militāro pilotu ekipējums, glābšanas, sakaru, audioierakstu un cita tehnika, kā arī gaisa spēku virsnieku parādes formas tērpu kolekcija. 

Istras lidlauks tika būvēts kā militārs lidlauks, kas bija paredzēts Padomju armijas gaisa spēku vajadzībām. Tas bija daļa no plašā padomju aerodromu tīkla Lietuvā. Lietuvā padomju laikā bija daudz šādu lidlauku – gan lielo, kur bāzējās kara aviācija (piemēram, Šiauliai / Zokniai), gan mazāku taktisko vai rezerves lidlauku. „Įstra“ bija viens no tiem. „Įstra“ nebija galvenā bāze, bet kalpoja kā rezerves un mācību lidlauks. 

Atrodas netālu no Paļūnišķiem, ceļa Paļūnišķi - Vabalninka (KK191) kreisajā pusē (ir norādes zīme), var nokļūt pa meža ceļu.

Zaļais mežs ir vieta, kur savas pēdas ir atstājuši 1863. 1864. gada sacelšanās dalībnieki, 1941. gada ebreju slepkavas, padomju un Lietuvas partizāni. To izmantoja arī Padomju armija. Mežā atradās Padomju armijas gaisa spēku poligons, kurā notika bombardēšanas un šaušanas mācības. Vietējie iedzīvotāji šo vietu ir iesaukuši par “bombardnīcu”, jo tajā ir saglabājušās bumbu bedres. Mežā atradās arī padomju militārā bāze. Par tās mērķi un vēsturi ir maz zināms. Tā, iespējams, ir būvēta laikā no 1961. līdz 1977. gadam, tiek uzskatīts, ka te atradās militāro sakaru rezerves bāze. Lai gan plašsaziņas līdzekļi to labprāt dēvē par Baltijas militārā apgabala rezerves komandpunktu. Saglabājies dzelzsbetona paneļu žogs, bunkurs, palīgbūvju drupas.

2019. gadā te tika izveidots atrakciju parks – ideju parks “Bunkeris”. Bijušajā bunkurā var iepazīties ar aukstā kara laiku militāro un civilās aizsardzības aprīkojumu, tajā atrodas šausmu istaba, kurā kā dekorācijas ir plaši izmantoti militārā aprīkojuma un padomju laika sadzīves priekšmeti. Bunkuru ieskauj metāla skulptūru parks.

Kauņas IX forta muzejs atrodas nozīmīgu starptautisko trans porta ceļu krustpunktā netālu no Kauņas, to ir viegli sasniegt ar automobili. IX forts tika būvēts 1903.–1913. gadā kā viens no Kauņas cie tokšņa kompleksa fortiem, tā uzdevums bija stratēģiski svarīgās Linkuvas augstienes aizsardzība. Forts tika būvēts, izmantojot tajā laikā novatoriskās betona plātnes, tika ierīkota elektrība un ventilācijas sistēma. Pirmā pasaules kara laikā forts necie ta. No 1924. līdz 1940. gadam IX forts bija politieslodzīto un kriminālnoziedznieku cietums, bet no 1940. līdz 1941. gadam tas kļuva par IeTK pārdales punktu. Otrā pasaules kara laikā IX forts kļuva par ebreju masveida slepkavību vietu, kur nacistu okupācijas režīms nogalināja aptuveni 50 000 ebreju no da žādām valstīm. 1958. gadā IX fortā tika izveidots muzejs, kas stāsta par nacistu noziegumiem, bet 1984. gadā tika uzcelts memoriālais komplekss un uzstādīts piemineklis nacisma upuru piemiņai (autori: Alfonss Vincents Ambrazjūns, Gedimins Ba ravīks un Vītauts Vieļus). Mūsdienās IX forta muzejs stāsta par cietoksni, nacistu un padomju varas veikto noziegumu vēsturi.

Muzejs atrodas Kauņā, netālu no Raudondvares šosejas (ir uzstādītas norādes). Muzeja daļā “VDK spiegu muzejs” ir apskatāmas novērošanas, slepeno sakaru un citas dro šības struktūru un slepeno dienestu izmantotās iekārtas. Domājams, te var apskatīt lielāko slepenās fototehnikas kolekciju Eiropā, piemēram, fotoaparātus, kas iestrādāti kaklasaitē, žaketes pogā vai cigarešu paciņā. “Atombun kurā” ir apskatāmas arī dežurējošā izmeklētāja un VDK priekšnieka darba vietas, VDK fotolaboratorija un CK polit biroja zobārsta kabineta ekspozīcija. Apmeklētājus ieskauj unikāli, autentiski priekšmeti: tālrunis, ko izmantoja maršals Žukovs, īpaši Staļinam vienā eksemplārā izgatavots radio uztvērējs utt. Muzejs iepazīstina arī ar militārās un civilās aizsardzības līdzekļiem. Ir izstādīta lielākā Baltijas valstīs un, iespējams, arī Eiropā, gāzmasku un slēgta elpošanas cikla aparātu kolekcija. Var aplūkot bērnu gāzmaskas, zirgiem paredzē tas gāzmaskas un Lietuvas gāzmaskas, kas ir ražotas no 1935. gadā. Muzejā var apskatīt ne tikai aukstā kara, bet arī abu pa saules karu un citu laikmetu tehniku un aprīkojumu. Muzejs tika izveidots 2014. gadā bijušajā civilās aizsardzī bas patvertnē 6–7 metrus zem zemes. Padomju laikā celtā būve piederēja Kauņas rūpnīcai “Aidas”.

Piemineklis atrodas Viļņā pie Lietuvas Republikas Seima otrās pils. 1991. gada janvārī, cīnoties par brīvību un to aizstāvot, Lie tuvas tauta apjoza sava parlamenta pili ar barikādēm. Tas bija mēģinājums pasargāt Lietuvu no toreizējās Padomju Savienības militārās agresijas – padomju mēģinājumiem Lietuvā veikt valsts apvērsumu un atjaunot padomju val dību. Barikādes ieskāva parlamenta ēku līdz 1992. gada beigām. 1993. gadā Lietuvas Republikas Seima pils priekšā no barikāžu daļām un citiem reliktiem tika izveidots savda bīgs piemiņas memoriāls – veltīts Lietuvas cilvēkiem, kuri ziedoja savas dzīvības brīvības vārdā. 1991. gada 13. janvārī risinājās traģiski notikumi, kad pa domju armija un īpašie spēki, ieņemdami Lietuvas Radio un televīzijas ēku un televīzijas torni, nogalināja 14 brīvības cīnītājus un ievainoja aptuveni 600 cilvēku. Tuvojoties Brīvī bas aizstāvju dienas desmitajai gadadienai, tika nolemts saglabāt minēto kompozīciju, ierīkojot 13. janvāra memo riālu. Memoriāls tika atklāts 2008. gadā. Memoriālā ir saglabāts autentisks 1991. gada parlamen ta barikāžu fragments, uzstādīta kapela ar Vissvētākās Jaunavas Marijas svētbildi. Memoriālā ir izstādīti cilvēku atnestie priekšmeti un sniegts ieskats Lietuvas neatkarības aizstāvēšanas notikumos.