Aukstā kara un padomju okupācijas mantojums Žemaitijā

Muzejs atrodas Priekulē, Klaipėdos ielā (ir norādes ceļazīme). Muzejs ir izvietots bijušajās Austrumprūsijas žandarmērijas iecirkņa ēkās. Tās tika būvētas 1909. gadā pēc tipveida projekta. Pēckara periodā ēkās atradās padomju represīvās struktūras: 1945.–1950. gadā te bija VDTK-IeM-VDK Priekules pagasta apakšnodaļa, 1950.–1953. gadā – VDK Priekules rajona nodaļa, 1946.–1953. gadā – Priekules iznīcinātāju štābs. Galvenajā bijušā pagasta ēkā un tās pagrabstāvā tika pratināti un spīdzināti cilvēki, bijušajā saimniecības ēkā – ieslodzīti aizturētie, vēl citā ēkā – samesti nogalināto cilvēku līķi. Pēc tam līķus apraka turpat dārzā vai aizveda un izgāza Druķu kūdras purvā. Muzejs šajās telpās atrodas kopš 2006. gada. Ekspozīcijas galvenās tēmas ir pēckara pretošanās cīņas un deportācijas šajā Klaipēdas novadā. Muzejam ir arī brīvdabas ekspozīcija: deportācijas vagons un partizānu bunkura kopija. Muzeja teritorijā ir izveidotas piemiņas zīmes: uzcelta kapela, tautas mākslinieku veidotas koka skulptūras, masu kapa vietā atrodas memoriāls.

Ekspozīcija atrodas Klaipēdas centrālajā daļā. Kad 1940. gadā padomju vara okupēja Lietuvu, Klaipēda un apgabals jau bija Vācijas Reiha sastāvā. 1945. gada janvārī Klaipēdu ieņēma Sarkanā armija. Saskaņā ar kara komandanta reģistrācijas datiem, pilsētā tobrīd bija palikuši tikai 28 civiliedzīvotāji. Tā Klaipēdā sākās jauns padomju periods. Vienu represīvo režīmu nomainīja cits. Ekspozīcijas “Sovietmečio pėdsakais” (“Pa padomju laika pēdām”) mērķis ir atspoguļot padomju laiku un deviņdesmito gadu beigās sāktās pārmaiņas, palīdzēt izprast sarežģīto padomju gaisotni. Ekspozīcija stāsta par jaunajiem iedzīvotājiem, “sociālistiskās” Klaipēdas celtniecību, padomju ideoloģijas un propagandas centieniem, tiekšanos iznīcināt visu tautisko, pilsonisko, kā arī reliģisko apziņu. Tiek atklāti dažādi stāsti un tēmas: padomju laika inteliģenta dzīvojamās istabas interjera ekspozīcija ilustrē tā laika cilvēku dzīves ikdienu; improvizēts “sarkanais stūrītis” un padomju lozungi atspoguļo padomju propagandas metodes un banalitāti; datorterminālī tiek parādīta Klaipēdas Marijas Miera Karalienes baznīcas būvniecība un tās liktenis 1957.–1963. gadā utt.

Mazās Lietuvas vēstures muzeja muzejā ietilpstošā izstāde “Muziejus 39/45” stāsta par Otrā pasaules kara notikumiem Klaipēdā un reģionā. Muzejs atrodas zem vaļņa bijušās Klaipēdas pils austrumu pusē, kur kara laikā vācu karaspēks bija izveidojis sprāgstvielu noliktavu.
Muzeja ekspozīcija ir moderna un apmeklētājiem saistoša: ekspozīcija sastāv no četrām zālēm, kas atspoguļo dažādus kara laika periodus, un zālēs ir uzstādīti 13 interaktīvie punkti. Zālē “Klaipēda kara priekšvakarā” ir apskatāmi vēsturiski dokumenti un fotogrāfijas, savukārt tā laika radikālās pārmaiņas Eiropā ir aprakstītas oriģinālā animētā kartē. Zāle “Klaipēdas ieņemšana” atspoguļo Klaipēdas un tās iedzīvotāju ļoti traģisko vēsturi, savukārt otrajā zālē “Klaipēda pēc kara” ir instalācija, kas piemin pilsētas nojauktās baznīcas. Pēdējā zālē – Atmiņu zālē – ir izvietota simboliska sešus metrus gara kariete ar stikla jumtu, zem kuras ir apskatāmi vairāki vienkārši sadzīves priekšmeti, kas savulaik piederējuši gan vācu karavīriem, gan Klaipēdas civiliedzīvotājiem. Stikls ir pārklāts ar smilšu slāni, tāpēc, lai redzētu eksponātus, smiltis ir jānotīra ar pirkstiem.

Pretmīnu kuģis-muzejs M52 “Sūduvis” atrodas Klaipēdas Karališkoji Danės krastmalā blakus Pils tiltam. “Lindau” mīnu traleru klases kuģis, kas būvēts 1956.– 1958. gadā Rietumvācijā. Šādu kuģu uzdevums ir jūras mīnu atklāšana un iznīcināšana. Tādēļ kuģa korpuss bija izgatavots no Brazīlijas ozola, klājs – no tīkkoka, bet mehānismi – no nemagnētiska metāla. No 1958. līdz 1999. gadam kuģis piederēja Vācijas Jūras kara flotei un tā nosaukums bija M1071 “Koblenz”. 1978.– 1979. gadā tas no mīnu tralera tika pārveidots par mīnu meklēšanas kuģi (mednieku).

1999. gadā kuģis tika nodots Lietuvas Jūras spēkiem. Jūras spēku kuģiem tradicionāli tiek doti Lietuvas vēsturisko reģionu nosaukumi, tādēļ arī saņemtajam kuģim tika dots vārds M52 “Sūduvis”. Kuģis kalpoja Lietuvai 22 gadus, piedaloties starptautiskās un valsts mēroga mācībās un operācijās. 2021. gadā kuģis beidza dienestu Lietuvas Jūras spēkos un tika nodots Lietuvas Jūras muzejam. Pēc tam M52 “Sūduvis” tika atvērts publiskai apskatei un pielāgots muzeja un izglītības vajadzībām. Eksponējamajam kuģim ir autentisks darbspējīgs aprīkojums.

Parks atrodas Klaipēdā starp K. Donelaičio, Liepų, Trilapio un S. Daukanto ielu. Skulptūru parks Klaipēdā ir daudzslāņains pilsētas un pasaules vēstures liecinieks. Kapsēta, parks, memoriāls, vieta mākslai – to visu un vēl vairāk var izvietot vienā teritorijā. 1944.–1945. gadā Lietuvā atkal savas pozīcijas nostiprināja padomju okupanti, bet Klaipēda palika bez saviem vecajiem iedzīvotājiem. Kādreiz jaunā, bet tagad jau vecā pilsētas kapsēta bija atstāta novārtā. Visbeidzot 1977. gadā tā tika likvidēta un tur ierīkots Skulptūru parks un uzsākta mākslas darbu uzstādīšana. Mūsdienās parks ir pazīstams kā Lietuvas nobriedušā modernisma skulptūru brīvdabas galerija. Tiek eksponēti 116 darbi, kas tapuši padomju laikā (1977–1989). Līdzās mākslas darbiem un senās kapsētas reliktiem, te atrodas arī pieminekļi:

• Klaipēdas 1923. gada sacelšanās notikumam veltīts memoriāls (1925);

• memoriāls Otrā pasaules kara Padomju Savienības karavīriem (1949–1980), kura daļa tika demontēta 2022. gadā pēc Krievijas kara sākuma pret Ukrainu;

• piemiņas akmens Klaipēdas novada vecajiem iedzīvotājiem – memelenderiem (1992).

Ar piemiņas zīmēm ir godināti arī Francijas-Prūsijas kara gūstekņi francūži, Pirmā pasaules kara Vācijas impērijas karavīri, Neatkarīgās Lietuvas karavīri, Otrā pasaules kara karagūstekņi beļģi, poļi un francūži.

Lai gan kazarmu komplekss Klaipēdā bija militāras nozīmes objekts, mūsdienās kazarmas savām vajadzībām ir pārveidojusi Klaipēdas Universitāte, bet bijušajā militārajā pilsētiņā ir saglabājušās daudzas militārās pagātnes liecības. Kazarmas tika būvētas1904.–1907. gadā pēc Klaipēdas maģistrāta līgumu ar Prūsijas Militāro pārvaldi. Uzbūvēto kazarmu kompleksu (arhitekts nav zināms) veidoja astoņas galvenās (ķieģeļu) ēkas, no kurām līdz mūsdienām ir saglabājušās sešas, kā arī koka palīgēka. Divas galvenās ēkas bija paredzētas karavīru izmitināšanai. Ēkās gar tagadējo Herkaus Manto ielu dzīvoja apakšvirsvieki un leitnanti. No 1907. līdz 1914. gadam kazarmās atradās fon Boiena 41. pulka 3. bataljons, kas Pirmā pasaules kara laikā cīnījās Austrumu frontē un 1916. gadā – slavenajā Verdenas kaujā. 1919.–1920. gadā kazarmās tika dislocēts formējamais Prūsijas brīvprātīgo korpusa 41. kājnieku pulka brīvprātīgo bataljons, kā arī uz Klaipēdu nosūtītais viens 223. pulka un viens 103. pulka bataljons. 1920.–1923. gadā kazarmas piederēja Francijas armijas 21. kājnieku strēlnieku bataljonam, 1923.–1934. gadā – Lietuvas karaspēka Žemaitijas kunigaiša Butegeidža 7. kājnieku pulkam, bet 1934.–1939. gadā – 6. Pilēnu kunigaiša Marģa pulkam. Bijušo militāro pilsētiņu var apskatīt tikai no ārpuses.

Muzejs atrodas Palangas centrālajā daļā, vienā no mazākajām Palangas kūrorta koka villām “Vaidilutė”. Tas tika izveidots 1993. gadā pēc Lietuvas Politisko ieslodzīto un izsūtīto apvienības Palangas nodaļas iniciatīvas. Nodaļa uz sabiedriskiem pamatiem turpina rūpēties par muzeju arī šodien. Nodaļas brīvprātīgie ir pielāgojuši villu muzeja specifikai un paši vada ekskursijas. Izstāde stāsta par lietuviešu dalību pretošanās kustībā un deportācijām, kas salauza cilvēku likteņus.

Orvidu sēta-muzejs atrodas netālu no Salantiem, ceļa SalantiPluņģe (KK169) labajā pusē (ir informatīvas ceļa zīmes). Šo vietu pirms vairāk nekā 40 gadiem sāka veidot akmeņkaļi – tēvs un dēls, Kazimiers un Viļus Orvidi (1905.-1989.; 1952.-1992.). Meliorācijas laikā viņi no apkārtējām lauku teritorijām saveda uz savu sētu drupināšanai paredzētos interesantāka izskata akmeņus, simtgadīgus kokus, un no tiem veidoja reliģiskas tematikas pieminekļus. Orvidu sētā radītie pašu Orvidu un citu mākslinieku darbi neatbilda padomju ideoloģiskajiem un mākslinieciskajiem kanoniem: no akmens, koka, metāla un veciem lauksaimniecības darbarīkiem darinātajos darbos savijās dažādu reliģiju (katoļu, pagānu, budistu) simbolika. Sēta bija arī labi pazīstama tiem, kuri neiederējās padomju dzīves realitātē, šī vieta kļuva par patvēruma un pulcēšanās vietu citādi domājošajiem. Padomju vara vairākkārt bija iecerējusi iznīcināt šo vidi, tomēr to izdevās nosargāt. Orvidu sēta kļuva ļoti populāra Lietuvas atdzimšanas laikā. Orvidu muzejsētā apmeklētājus sagaida tanks IS-2. Šo tanku Otrā pasaules kara laikā izstrādāja Padomju Savienība, kā atbildi uz vācu tanku Tiger I. Tanku sērijas nosaukums IS ir padomju tirāna Josifa Staļina akronīms. Šis tanks agrāk atradās Salantos kā daļa Otrā pasaules kara padomju apbedījumu memoriāla. 1991. gadā tas tika pārvests uz Orvidu sētu un kļuva par tās eksponātu.

1962. gada 31. decembrī Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – pazemes palaišanas komplekss “Dvina”. No 1963. līdz 1978. gadam kompleksā tika izvietotas četras vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes R12 (SS-4 Sandal), kas bija aprīkotas ar 2,3 megatonnu kodolgalviņu. Visas raķetes bija vērstas pret Rietumeiropas valstīm. Šis komplekss kopā ar līdzīgām raķešu virszemes palaišanas bāzēm veidoja vienotu padomju kodolarsenālu Lietuvā, kas spēja iznīcināt visu Eiropu. Kompleksa 16 gadu darbības laikā nav izšauta neviena raķete, lai gan 1968. gada Prāgas pavasara laikā tika izsludināta kaujas gatavība. Pēc padomju karavīru aiziešanas 1978. gada 18. jūnijā vāji apsargātais militārais objekts tika izpostīts un izlaupīts. 1993. gadā, kad komplekss tika nodots Žemaitijas nacionālā parka direkcijai, tika sākta tā sakārtošana. 2012. gadā tika atklāta aukstā kara ekspozīcija. Šodien šī savulaik ļoti slepenā un apsargātā vieta ir atvērta apmeklētājiem. Bijušajās raķešu un iekārtu vadības telpās ir izvietota vēsturiska ekspozīcija par aukstā kara periodu. Līdz šim tā ir vienīgā muzeja ekspozīcija Eiropā, kurā var apskatīt saglabātu raķešu pazemes palaišanas šahtu.

1962. gadā Plokštines mežos (Pluņģes rajonā) tika nodots ekspluatācijā viens no pirmajiem ballistisko raķešu R-12 palaišanas pazemes kompleksiem Padomju Savienībā – “Dvina”. 0,5 km no raķešu palaišanas bāzes bija izveidota militārā pilsētiņa. 12 hektāru platībā, kur tika uzceltas aptuveni 30 ēkas dažādiem mērķiem, tostarp dzīvojamās mājas (kazarmas), virsnieku štābs, divas ēdnīcas, katlumāja, elektrostacija, medicīnas punkts, klubs, cūku ferma, noliktavas, garāžas un citas būves. Plokštines pazemes raķešu palaišanas komplekss darbojās līdz 1978. gada 18. jūnijam. Padomju karavīri pameta šo teritoriju, līdzi paņemot tikai ieročus. 1979. gadā bijušā militārā kompleksa apsaimniekošana tika nodota Pluņģes rajona Republikāniskajai lauksaimniecības atpūtas iestāžu apvienībai, bet militārajā pilsētiņā ierīkota Plateļu Pionieru atpūtas nometne “Žuvėdra”. Teritorija tika rekonstruēta un pielāgota nometnes vajadzībām, tā darbojās līdz 1990. gadam. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas pionieru nometne tika slēgta. Kopš 1993. gada objektu pārvalda Žemaitijas Nacionālā parka direkcija. 2017. gadā daudzas militārās pilsētiņas būves avārijas stāvokļa dēļ tika nojauktas. Pašlaik šajā teritorijā ir palikušas aptuveni desmit ēkas, kuras apmeklētāji var apskatīt no ārpuses. Ir uzstādīti informācijas stendi par bijušajām ēkām un to funkcijām.

Ap 1928. gadu pēc mākslinieka Kleinauska meta un par godu Lietuvas Republikas neatkarības proklamēšanas desmitajai gadadienai Pluņģē Laisvės alejā tika uzsākta Brīvības pieminekļa būvniecība. Projekts bija pabeigts 1931. gadā un tika atzīts par augstāko (18 m) Brīvības pieminekli Žemaitijā. Pieminekļa ideja neapmierināja katolisko pilsētas kopienu, jo, redz, galvenā pieminekļa figūra – spārnota eņģeļa ģipša skulptūra ar zobenu un kroni rokās – izskatījās pārāk vulgāra un atkailināta. Tādēļ sākotnējā ideja par Brīvības pieminekļa būvēšanu baznīcas priekšā tika noraidīta, un tas tika uzstādīts Laisves alejā. Stāsta, ka pilsētnieki skulptūru apmētājuši ar akmeņiem. Piemineklis nepatika arī pilsētas varasiestādēm – Neatkarības dienas svinības notika pie Sv. Floriana skulptūras, ignorējot Brīvības pieminekli. Visbeidzot, ap 1936. gadu sapostītā skulptūra tika demontēta, un ap 1950.-1953. gadu padomju okupācijas vara, lai apkarotu brīvības ideju izpausmes, pieminekļa paliekas uzspridzināja. 1992. gadā piemineklis tika atjaunots un iesvētīts, jaunā skulptūra un ģerbonis ir atlieti no bronzas. Atjaunotā pieminekļa autors ir tēlnieks Vilims Ketvirtis. Eņģeļa skulptūra tika atlieta Sanktpēterburgā, bet Pluņģes ģerboņi – Kauņā.

Muzejs atrodas Telšos, Masčo ezera ziemeļrietumu krastā. 2024. gadā pēc rekonstrukcijas durvis vēra Žemaiču muzejs “Alka”. Muzejs iepazīstina ar Žemaitijas novada vēsturi un kultūru – arheoloģiskajiem atradumiem, retiem un interesantiem vēstures priekšmetiem, etnogrāfisko dārgumu krātuvi, starpkaru laika un diasporas mākslinieku darbiem, kā arī izcilu Žemaitijas muižu mantojumu. Muzejs piesaista arī no militārā mantojuma viedokļa, jo tam ir veltītas trīs interesantas ekspozīcijas. Viena no tām ir audiovizuālā instalācija “Laikmetu lūzums”, ko papildina neliela Otrā pasaules kara artefaktu ekspozīcija. Īpaša ekspozīcija ir sadalīta divās daļās – nacistiskās Vācijas un padomju okupācija; tajā ir apskatāmi autentiski karavīru lietoti priekšmeti un tiek demonstrētas atbilstošas videoprojekcijas. Ekspozīcijas daļā “Zaudētie stāsti” dažādu cilvēku un ģimeņu stāsti ataino tautas vēstures posmu, kurā valdīja padomju okupācijas režīma terors pret vietējiem iedzīvotājiem. Ekspozīcija “Partizānu karš Žemaitijā” ir veidota stilizēti, parādot partizānu slēptuves iekšpusi. Ekspozīcija sniedz ieskatu Lietuvas partizānu struktūrā, tiek parādīti autentiski vēsturiski priekšmeti un ieroču paraugi, demonstrēts dokumentālās filmas fragments un partizānu fotoattēli.

Raiņu Ciešanu kapela atrodas Raiņu ciemā piecu kilometru attālumā Telšiem pie 160. ceļa Telši - Varņi - Laukuva. 1941. gada 25. un 26. jūnijā Raiņu mežā notika viena no baisākajām masu slepkavībām Lietuvas padomju okupācijas vēsturē. Naktī Sarkanā armija un PSRS represīvās iestādes nežēlīgi līdz nāvei spīdzināja Telšu cietuma 75 politieslodzītos. Pēc dažām dienām upurus apraktus kopīgā kapā atrada nejaušs garāmgājējs. 1943. gadā pēc arhitekta Jona Viraka meta upuru piemiņai tika uzcelta kapela. 1944. gadā, atjaunojoties padomju varai, kapela tika iznīcināta. Vēlāk, 1990. gadā, pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas, arhitekts A. Žebrausks pēc tā paša autora skicēm sāka būvēt jaunu kapelu. Kapela tika iesvētīta 1991. gada 23. jūnijā, pieminot Raiņu slaktiņa 50. gadadienu. Raiņu Ciešanu kapela ir veltīta ne vien Raiņu mocekļiem, bet arī visu padomju terora upuru piemiņai. Mežā pie kapelas, vietā kur tika nomocīti politieslodzītie, ir uzstādīts tēlnieka R. Midvika izkalts akmens krusts. Ceļā ir redzami vēl trīs valsts karoga krāsās nokrāsoti koka krust

1947. gadā Dieva troņa meža biezoknī (Telšu raj.) dislocējās Šatrijas vienības Žarēnu rotas partizāni Edmunda Rekaša-Lakūna vadībā. 1949. gada 21. maijā VDK operācijas laikā tika uzieta partizānu nometne, kurā tobrīd atradās 11 partizāni. Sākoties kaujām, apšaudē gāja bojā septiņi partizāni, tostarp Šatrijas vienības komandieris Aloīzs Mažutis-Šarūns. Operācijas laikā tika sagūstīti četri partizāni, no tiem trīs bija smagi ievainoti. Rotas komandieriem Edmundam Rekašim-Lakūnam un Steponam Rekašim-Darjum izdevās izbēgt no aplenkuma. Kaujā kritušo partizānu apbedījumu vietas noteica brāļi Alfreds un Romualds Jonuši, pamatojoties uz aculiecinieku liecībām un VDK dokumentiem. Mūsdienās Dieva troņa mežā ir ierīkota izziņas taka, kurā var apskatīt partizānu bojāejas vietu un krustu, kā arī atjaunoto bunkuru, kurā 1947.-1948. gadā dzīvoja un strādāja Žemaitijas apgabala Šatrijas vienības operatīvās nodaļas priekšnieks Zigms Tomkus, bet 1949. gada maijā bunkurā uzturējās Žemaitijas apgabala Šatrijas vienības partizāni. Ejot pa taku, var redzēt atjaunoto Žarēnu rotas partizānu zemnīcu, partizānes Irēnas Belazaraites-Žibokles bojāejas vietu, kurā ir uzstādīta kapela, krustu ar kritušo partizānu uzvārdiem, pieminekli Žemaitijas partizāniem un citas piemiņas zīmes.