Aukstā kara un padomju okupācijas mantojums Žemaitijā

Klaipēdas pilsētas centrālajā daļā.

Klaipēda ir unikāla likteņa zeme. Kad 1940. g padomju vara ieņēma Lietuvu, Klaipēdas pilsēta un reģions jau piederēja Vācijas reiham. 1945. gadā janvārī Sarkanā armija ieņēma Klaipēdu. Pēc militārā komandanta uzskaites datiem, pilsētā tobrīd bija palikuši 28 civiliedzīvotāji. Tā sākās Klaipēdas jaunā padomju estrāde. Vienu represīvo režīmu nomainīja cits.

Ekspozīcijas "Padomju laika pēdas" organizatoru mērķis ir rosināt padomju laiku un 9. decembri. beigās aizsākto pārmaiņu atspoguļojumu, runāt par padomju laika sarežģīto telpu. Stāsta par jaunajiem iedzīvotājiem, "sociālistiskās" Klaipēdas celtniecību, padomju ideoloģijas un propagandas centieniem, pretošanos nacionālās, pilsoniskās un reliģiskās apziņas apspiešanai. Izstrādāti atsevišķi stāsti un tēmas: padomju laika inteliģences viesistabas interjera ekspozīcija ilustrē tā laika cilvēku ikdienu; improvizēts "sarkanais stūrītis" un padomju laika lozungi runā par padomju propagandas metodēm un banalitāti; datorterminālī tiek prezentēta Klaipēdas Marijas Miera karalienes baznīcas celtniecība un tās liktenis 1957.-1963.gadā. utt

Klaipēdas pilsētā.

Mazās Lietuvas vēstures muzejam piederošais muzejs "39/45" stāsta par Otrā pasaules kara vēsturi Klaipēdas pilsētā un reģionā. Muzejs tika izveidots zem krastmalas, kādreizējā Klaipēdas pils austrumu mūra vietā, kur vācu armijas daļas kara laikā bija ierīkojušas sprāgstvielu noliktavu.

Muzeja ekspozīcija ir mūsdienīga un apmeklētājam pievilcīga – ekspozīciju veido 4 zāles, kas atspoguļo dažādus kara laikmeta posmus, un izstāžu zāles ir aprīkotas ar 13 interaktīviem punktiem. Zālē "Klaipēda kara priekšvakarā" var iepazīties ar vēsturiskiem dokumentiem un fotogrāfijām, un tā laika kardinālās pārmaiņas Eiropā attēlotas oriģinālā animācijas kartē. Klaipēdas pilsētas un tās iedzīvotāju ārkārtīgi traģiskā vēsture tiek prezentēta zālē "Klaipēdas šturmas", otrā "Klaipēda pēc kara" ir instalācija, kas veltīta pilsētas nopostīto baznīcu piemiņai. Pēdējā "Memory" zālē novietota simboliska 6 metrus gara kariete ar stikla pārsegu, zem kuras atrodas daudzi vienkārši sadzīves priekšmeti, kas savulaik piederējuši gan vācu karavīriem, gan Klaipēdas civiliedzīvotājiem. Stikls ir piepildīts ar smilšu kārtu, tāpēc, lai apskatītu eksponātus, smiltis būs jātīra ar pirkstiem.

Klaipēdas pilsētas Royal Dane krastmala, blakus Pils tiltam.

Mīnu kuģu "Lindau" klasei piederošais kuģis būvēts 1956.-1958.gadā Rietumvācijā. Šo kuģu mērķis ir atklāt un iznīcināt jūras mīnas. Attiecīgi kuģa korpuss bija no Brazīlijas ozola, klāji no tīkkoka, bet ierīces – no nemagnētiska metāla.

No 1958. līdz 1999. gadam kuģis piederēja Vācijas flotei un tika kristīts par M1071 "Koblenz". 1978.-1979.gadā tas no mīnu meklētāja tika pārveidots par mīnu meklētāju.

1999. gadā kuģis tika nodots Lietuvas Jūras spēku rīcībā. Šo spēku kuģi tradicionāli ir nosaukti Lietuvas vēsturisko reģionu vārdos, tāpēc jaunais kuģis tika nokristīts ar šādu nosaukumu - M52 "Sūduvis". Kuģis Lietuvai kalpoja 22 gadus, piedalījās starptautiskās un nacionālās mācībās un operācijās.

2021. gadā kuģis pabeidza dienestu Lietuvas Jūras spēkos un tika nodots Lietuvas Jūras muzejam. M52 "Sūduvis" pēc tam tika pielāgots muzeju un izglītības aktivitātēm, kad tas tika atvērts sabiedrībai. Izstādīts kuģis ar autentisku darba aprīkojumu.

M52 "Sūduvio" darba tilpums 463 t, dzinēja jauda 4000 ZS, ātrums 16,5 mezgli (30,6 km/h), ekipāža 42 cilvēki. Kuģa bruņojums un aprīkojums: 40 mm kalibra lielgabals, akustiskā sistēma, mīnu meklētāja robots.

Klaipēdas pilsētā starp K. Donelaiša, Liepai, Trilapias un S. Daukantas ielām.

Klaipēdas skulptūru parks ir daudzslāņu pilsētas un pasaules vēstures liecinieks. Kapsēta, parks, memoriāls, mākslas telpa — tas viss un vēl vairāk var ietilpt šajā vienā telpā.

1944-1945 Padomju okupanti atkal nostiprinājās Lietuvā, un Klaipēdas pilsēta palika bez vecajiem iedzīvotājiem. Kādreiz jaunās un tagad vecās pilsētas kapsētas bija pamestas, izdemolētas un izpostītas. Visbeidzot, tie tika atcelti, un 1977. g viņu vietā tika izveidots skulptūru parks. Sākts būvēt mākslas darbus. Runā, ka padomju cenzūras gados šeit tika veidotas un prasmīgi realizētas "mākslas stratēģijas, kas tālu attālinātas no sociālistiskā reālisma kanoniem: abstrakcija, sirreālisms, minimālisms, iegultā māksla".

Mūsdienās šis parks ir nosaukts par Lietuvas nobriedušā modernisma brīvdabas skulptūru galeriju. Izstādīti 116 padomju laikā (1977–1989) tapuši darbi. Taču šeit līdzās mākslas darbiem un seno kapu relikvijām ir arī citi slāņi un pieminekļi:

• Nocietinājuma iekārta Napoleona karu piemiņai — aizsardzības iespēja (1812);
• memoriāls 1923. gadā par Klaipēdas sacelšanos (1925);
• memoriāls Padomju Savienības Otrā pasaules kara karavīriem (1949-1980; pēc Krievijas kara sākuma pret Ukrainu 2022. gadā daļa memoriāla tika demontēta);
• piemiņas akmens Klaipēdas novada vecajiem iedzīvotājiem - memelanderiem (1992).

Piemiņas zīmēs godināti arī Francijas-Prūsijas karā kritušie franču gūstekņi, Pirmā pasaules kara Vācijas impērijas karavīri, Neatkarīgās Lietuvas karavīri, beļģi, poļi un Otrā pasaules kara gūstekņi francūži.

Kopš 2005. gada Par Skulptūru parka ekspozīciju rūpējas Mazlietuvas vēstures muzejs.

Lai gan tas ir militārs objekts, šodien kazarmās atrodas Klaipēdas Universitāte, un kādreizējā kazarmu pilsētiņa ir pilna ar zīmēm, kas liecina par viņu pagātni.

Barakas celtas 1904.-1907.gadā. Pēc tam, kad Klaipēdas maģistrāts noslēdza līgumu ar Prūsijas militāro valdi. Uzceltais kazarmu komplekss (arhitekts nav zināms) sastāvēja no astoņām galvenajām (ķieģeļu) ēkām, no kurām sešas un koka palīgēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Abas galvenās ēkas tika izmantotas karavīru izmitināšanai. Katra kazarmas dzīvojamās ēkas spārna priekšā bija ķieģeļu tualetes, vienstāva ēkā ar tornīti bija virtuve, ēdnīcas apakšvirsniekiem un karavīriem. Ēkās gar tagadējo Herkaus Mantos ielu dzīvoja apakšvirsnieki un leitnanti. Astotajā divstāvu ēkā zemesgabala ziemeļrietumu stūrī atradās staļļi un noliktava. Baraku arhitektūra atspoguļo 19.-20.gs. vēsturisko un reformistu meklējumu kombinācija, kas izpaudās Prūsijas valdības iestāžu arhitektūrā krustpunktā.

1907-1914 kazarmās izvietojās 41. fon Bojenu pulka 3. bataljons, kas Pirmā pasaules kara laikā cīnījās Austrumu frontē, un 1916. g. slavenajā Verdenas kaujā. 1919. - 1920. gads kazarmās tika dislocēts Prūsijas brīvprātīgo korpusa 41. kājnieku pulka formējamais brīvprātīgo bataljons un pa vienam bataljonam no 223. pulka un 103. pulka tika pārcelti uz Klaipēdu. 1920.-1923 kazarmas piederēja Francijas armijas 21. kājnieku bataljonam, 1923.-1934. Lietuvas armijas hercoga Žemaiču Butigeiža 7. kājnieku pulks un 1934.-1939. Pilēnu hercoga Marģa 6. pulkam.

Tagad kazarmu telpās atrodas Klaipēdas Universitāte. Bijušo militāro pilsētiņu var apskatīt tikai no ārpuses.

Palangas pilsētas centrālajā daļā.

Muzejs darbojas vienā no mazākajām Palangas kūrorta koka villām "Vaidilute". Tā tika dibināta 1993. gadā. Lietuvas politieslodzīto un deportēto savienības Palangas nodaļas iniciatīva. Arī šodien nodaļa rūpējas par muzeju sabiedriskās vietās. Nodaļas brīvprātīgie pielāgojuši villu muzeja aktivitātēm un paši vada ekskursijas.

Ekspozīcija stāsta par lietuviešu dalību pretošanā un trimdiniekiem, kas salauza cilvēku likteņus. Atsevišķa ekspozīcijas daļa veltīta Palangas lietuviešu partizānu komandierim ģenerālim Jonam Žemaicius-Vytautam (1909–1954). 2009. gadā Ar Lietuvas Republikas Seima lēmumu ģenerālis tika atzīts par pret padomju okupāciju cīnījušās Lietuvas vadītāju un faktiski pildīja prezidenta pienākumus. 2009. gadā viņam tika piešķirts arī Palangas pilsētas goda pilsoņa nosaukums. 2004. gadā Palangas centrā tika uzcelts piemineklis ģenerālim.

Netālu no Salantiem labajā pusē ir ceļš Salantai-Plunge (KK169) (ir informatīvas ceļa zīmes).

Šo telpu pirms vairāk nekā 40 gadiem aizsāka tēvs un dēls akmens amatnieki Kazimieras un Viļus Orvidai (1905–1989; 1952–1992). Meliorācijas laikā uz savu sētu no apkārtnes atveda interesantākas formas akmeņus, simtgadīgus laušanai nolemtus kokus un no tiem veidoja pieminekļus ar reliģisku tematiku. Runā, ka šis muzejs radies no skumjām par padomju meliorācijas izraisīto dabas iznīcināšanu un vēlmi iedvest dzīvību nosodītajiem akmeņiem, dot tiem otru dzīvi. Orvīdu sētā parādījušies pašu orvīdu un citu mākslinieku radītie darbi neatbilda padomju ideoloģiskajiem un mākslinieciskajiem kanoniem: no akmens, koka, metāla veidotajos darbos savijas dažādu reliģiju (katoļu, pagānu, budistu) simboli. un veci lauksaimniecības darbarīki. Viensētā pulcējās arī padomju dzīves realitātē neiederīgi cilvēki, tā kļuva par patvēruma un pulcēšanās vietu citādi domājošajiem. Padomju varas iestādes vairāk nekā vienu reizi mēģināja iznīcināt šo telpu, taču izdevās to saglabāt. Īpaši populāra Orvīdu sēta kļuva Lietuvas renesanses periodā.

Sētas-muzeja apmeklētājus sveicina tanks IS-2. Šo tanku izstrādāja padomju spēki Otrā pasaules kara laikā, reaģējot uz vācu Tiger I. Tanku sērijas nosaukums IS ir padomju tirāna Jostifa Staļina akronīms. Iepriekš šis tanks stāvējis Salantos, tas bija daļa no Padomju Savienības karavīru apbedījuma vietas memoriāla Otrā pasaules kara laikā. 1991. gadā tā tika pārvesta uz Orvidu sētu un kļuva par tās eksponātu.

Ekspozīcija ir iekārtota bijušajā Padomju Savienības ballistisko raķešu palaišanas kompleksā, kas ir Eiropā vienīgais šāda tipa labiekārtots objekts. Plokštines raķešu bāzi pabeidza 1962. g. 31. decembrī. To izvietoja lielākā meža masīvā, austrumos no Plateļu ezera. Šeit atradās 4 vidēja attāluma ballistiskās raķetes SS-4 "Sandal", kas bija aprīkotas ar 2 megatonnu jaudas kodoltermiskām galviņām, notēmētas uz Rietumeiropas valstīm. 1978. g. pēc tam, kad bāzi atklāja ASV izlūkdienesti, to slēdza, izvedot bruņojumu. 2012. g. pēc rekonstrukcijas, šeit atvēra atbilstoša satura ekspozīciju.

1962. gadā Ploštinė mežos (Plunģes rajons) sāka darboties "Dvina", viens no pirmajiem pazemes ballistisko raķešu palaišanas kompleksiem R-12 Padomju Savienībā.

0,5 km attālumā no raķešu palaišanas bāzes izveidota militārā pilsētiņa. 12 hektāru plašā teritorijā tika uzceltas ap 30 dažāda mērķa ēkas: dzīvojamās mājas (kazarmas), virsnieku štābs, 2 ēdnīcas, katlu telpa, elektrostacija, medicīnas punkts, klubs, cūku ferma, noliktavas, garāžas un citas ēkas.

Platformas pazemes raķešu palaišanas komplekss darbojās līdz 1978. gadam. 18. jūnijs Karavīri atstāja teritoriju, līdzi ņemot tikai savus ieročus. 1979. gadā bijušā militārā kompleksa apsaimniekošana tika nodota Pluņģes rajona republikas lauksaimniecības atpūtas iestāžu asociācijai, bet militārajā pilsētiņā tika izveidota Platēlijas pionieru atpūtas nometne "Žuvėdra". Teritorija tika pārveidota un pielāgota nometnes vajadzībām, kas darbojās līdz 1990. gadam. Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas pionieru nometne tika slēgta.

Kopš 1993. gada objektu pārvalda Žemaitijas nacionālā parka direkcija. Daudzas militārās pilsētiņas ēkas 2017. gadā tika nojauktas to ārkārtas stāvokļa dēļ. Šobrīd teritorijā ir palikušas aptuveni 10 ēkas, kuras apmeklētājiem var apskatīt no ārpuses. Ir izvietoti informatīvie stendi, kas stāsta par bijušajām ēkām un to mērķi.

Brīvības pieminekļa būvniecība Plunges pilsētas Laisves prospektā sākās ap 1928. gadu. mākslinieks Kleinauskis, atzīmējot Lietuvas Republikas neatkarības pasludināšanas desmito gadadienu. Projekts tika pabeigts 1931. gadā. un atzīts par augstāko (18 m) Brīvības pieminekli Žemaitijā.
Pieminekļa ideja neapmierināja pilsētas katoļu kopienu, jo pieminekļa galvenā figūra - ģipša skulptūra spārnotam eņģelim ar zobenu un kroni rokās - šķita pārāk vulgāra un atmaskota. Šī iemesla dēļ tika noraidīta sākotnējā ideja būvēt Brīvības pieminekli baznīcas priekšā, un beidzot tika uzcelts Brīvības alejā. Stāsta, ka pilsētnieki skulptūru apmetuši ar akmeņiem. Piemineklis nepatika arī pilsētas vadībai - Neatkarības dienas svinības notika pie Sv. Floriāna skulptūras, ignorējot Brīvības pieminekli.
Visbeidzot, nopostītā skulptūra tika demontēta ap 1936. gadu un ap 1950.-1953. Padomju okupācijas vara, cīnoties pret brīvības ideju izpausmēm, pieminekļa paliekas uzspridzināja. 1992. gadā piemineklis tika pārbūvēts un iesvētīts, jaunajai skulptūrai un ģerbonim atliets no misiņa. Atjaunotā pieminekļa autors ir tēlnieks Vilimas Ketvirtis. Eņģeļa skulptūra atlieta Sanktpēterburgā, bet Pluņģes ģerbonis – Kauņā.

Muzejs atrodas Telšu pilsētā, Mastis ezera ziemeļrietumu krastā.

2024. gadā Septembrī pēc rekonstrukcijas jaunatklātais Žemaitijas muzejs "Alka" iepazīstina ar Žemaitijas reģiona vēsturi un kultūru - arheoloģiskiem atradumiem, retiem un negaidītiem vēstures artefaktiem, etnogrāfisko dārgumu, starpkaru un emigrantu mākslinieku mantojumu, ekskluzīvo Žemaitijas mantojumu. īpašumi: vēsturiskas mēbeles, mākslas šedevri.

Trīs izstāžu telpas ir īpaši interesantas no militārā mantojuma viedokļa:

1. Audiovizuāla instalācija "Epochų lůmis", ko papildina neliela Otrā pasaules kara artefaktu izstāde. Ekskluzīvajā ekspozīcijā, kas sadalīta divās daļās, apskatāmi autentiski nacistiskās Vācijas un padomju okupācijas laikā karavīru izmantotie priekšmeti - ķiveres, munīcijas kastes, bajonetes un atbilstošas video projekcijas.

2. "Zaudējumu stāsti", kuros tautas vēstures sāpīgā daļa tiek izstāstīta caur dažādu indivīdu un ģimeņu stāstiem un likteņiem, ko noteica brutālā padomju okupācijas režīma terors pret vietējiem iedzīvotājiem.

3. Ekspozīcija "Partānu karš Žemaitijā" iekārtota stilizētā pēckara partizānu slēpņa interjera reprodukcijā. Ekspozīcijā var iepazīties ar Lietuvas partizānu uzbūvi, aplūkot autentiskus artefaktus, kas atrasti Dievsēdekļa kaujas vietā pie Telšiem mežā, kā arī šim periodam raksturīgo ieroču piemērus, fragmentu no dokumentālās filmas. šai kaujai veltīta filma un tiek rādītas dažādas šajā reģionā darbojošos partizānu fotogrāfijas.

Raiņu ciešanu kapela atrodas Raiņu ciemā, 5 km attālumā no Telšiem, blakus ceļam 160 Telši-Varniai-Laukuva.

1941. gadā 25.-26.jūnijs Raiņu mežā notika viens no briesmīgākajiem slaktiņiem padomju okupācijas Lietuvā vēsturē. Naktī Sarkanā armija un PSRS represīvās iestādes nežēlīgi spīdzināja 75 Telšu cietuma politieslodzītos. Kopējā kapā apbedītos upurus pēc dažām dienām atrada kāds garāmgājējs.

Godināt slaktiņu upurus pēc arhitekta Jonasa Viraka idejas 1943.g. sākās kapličas celtniecība. Padomju varas atgriešanās 1944. gadā to nojauca. Vēlāk 1990. gadā, pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas, arhitekts A. Žebrausks pēc šī paša autora rasējumiem sāka būvēt vēl vienu kapliču. Kapliča iesvētīta 1991. gadā. 23. jūnijs pieminot Raiņu slaktiņa 50. gadadienu.

Raiņu ciešanu kapela ir veltīta ne tikai Raiņu mocekļu piemiņai, bet arī iemūžina visu padomju terora upuru piemiņu. Mežā pie kapličas, kur tika spīdzināti politieslodzītie, tika uzstādīts tēlnieka R. Midviķa kalts akmens krusts. Pa ceļam stāv vēl 3 koka krusti, kas krāsoti valsts karoga krāsās. Tos īsi pēc slaktiņa uzcēla vietējie iedzīvotāji, bet slepkavas tos noslīcināja Viešvēnu dīķī. Tikai nesen pēc dīķa nosusināšanas krusti tika atrasti, nokrāsoti un atjaunoti.

1949. gadā Žarēnu rotas partizāni Edmunda Rekašiusa-Lakūna vadībā apmetās Dieva kreslo meža sirdī (Telšu raj.). 1949. gada 21. maijā MGB veiktās operācijas laikā tika atrasta partizānu nometne, kurā tobrīd atradās 11 partizāni.
Sākoties kaujām, apšaudē gāja bojā 7 partizāni, tostarp Šatrijas izlases komandieris - Aloyzas Mažutis-Šarūnas. Operācijas laikā arestēti 4 partizāni, no tiem 3 smagi ievainoti. Rotas komandieriem Edmundam Rekašiusam-Lakūnam un Steponam Rekašiusam-Darisam izdevās izbēgt no ielenkuma. Kaujas laikā bojā gājušo partizānu apbedījumu vietas noteica brāļi Alfredas un Romualdas Jonuši, pamatojoties uz aculiecinieku liecībām un VDK dokumentiem.
Mūsdienās Dieva kreslo mežā ierīkota mācību taka (apmēram 5 km garumā), kurā var aplūkot partizānu nogalināšanas vietu apzīmējošo krustu un rekonstruēto bunkuru, kurā atrodas 2010. gada 1. janvāra štata operatīvās daļas priekšnieks Zigmas Tomkus. Šatrijas apriņķis, dzīvojis un strādājis 1947.-1948.gadā un 1949.gada maijā bunkurā palika Šatrijas izlase. partizāni. Takā atrodas arī rekonstruētā Žarēnu rotas partizānu zeme, kapliča, kas iezīmē partizānes Irēnas Belazarītes-Žibuokles nāves vietu, krusts ar kritušo partizānu vārdiem, piemineklis Žemaitijas partizāniem u.c. piemiņas zīmes.