Īles partizānu grupa III Nacionālie partizāni

Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu. 

Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.

Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Piemiņas akmens atrodas Striķu un Lauku ielas krustojumā.

Traģiski asiņainais notikums šajā vietā risinājās miera laikā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu (toreiz 5. augusta) ielā pie 33. un 35. nama. Šīs ielas 33.namā pēc 1949. gada martā iznīcinātās mežabrāļu Zemgales grupas ar mītnes bunkuru Īles mežos dzīvi un nesagūstīti vēl bija palikuši trīs mežabrāļi, tostarp pats grupas komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga) un viņa līdzgaitnieks Vilis Krusts. 1950. gada ziemu viņi cerēja pārlaist Bergmaņu mājās Saldū, tomēr tika sazīmēti un izsekoti. Abas mājas aplenca ap 30 čekistu, un rīta agrumā notika sīva kauja. Uz čekistiem šāva no abām mājām, bet, zaudējot milzīgajam pārspēkam, abi partizāni centās bēgot izlauzties līdz tuvējam Veides mežam. Partizānu Krustu čekisti tomēr nošāva jau uz mājas kāpnēm, bet Krauju – apmēram 80 metrus tālāk uz meža pusi.

Abas mājas aizdedzināja, iepriekš aicinot to iemītniekus nākt ārā un solot saglabāt viņiem dzīvību. Ir ziņas, ka cilvēki arī nāca ārā, bet viņus tik un tā uz vietas nošāva. Nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs un dēls Kuršinski no 35. nama, kas partizānus bija atbalstījuši, bet tāpat nošāva arī Kuršinsku mājas iemītnieci Leontīni Ezerkalni, kas par saimnieku sakariem ar mežabrāļiem vispār nav zinājusi.

Bunkurs atrodas Zebrenes pagastā, neaudz vairāk par 1km no P104 ceļa Biksti - Auce. 

Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga).

1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.
 
1992.gadā zemessargi kopā ar Daugavas Vanagiem un patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos. Pie bunkura tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.
 
Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai  kaujas 60. gadadienā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki.
 
Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem, uzvārdiem. 

Pieejama atpūtas vieta un tualete.