Rīgas atbrīvošana no lieliniekiem 1919.gads
I Neatkarības kari
Noslēdzoties 1. pasaules karam, visu Latviju kontrolēja vācu 8. armija. Šādos apstākļos 1918. gada 18. novembrī Rīgā pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Jau dažas dienas vēlāk sākās Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums. Tā iesākās nepilnus divus gadus ilgas cīņas jeb Latvijas Neatkarības karš.
1918.gada decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas lielinieku Sarkanā armija. Lai gan vārdos lielinieki atzina tautu pašnoteikšanās tiesības, savos darbos viņi ar militāra spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. Sarkanās armijas sastāvā Latvijā atgriezās arī latviešu strēlnieku vienības. Atrauti no dzimtenes, viņi nesaprata Latvijā notiekošās pārvērtības un domāja, ka cīnīsies pret vāciešiem. Līdzi karaspēkam nāca arī Maskavā noorganizētā latviešu lielinieku valdība ar Ļeņina līdzgaitnieku Pēteri Stučku priekšgalā. Lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni.
1919.gada 3.janvāra pievakarē Rīgā ienāca Padomju Latvijas armijas pirmās vienības. Lieliniekiem tuvojoties Rīgai, kaujās iesaistījās Baltijas landesvēra vācu vienības. 1919. gada 3. martā pretlielinieciskie spēki uzsāka uzbrukumu Kurzemes frontē. Jau 15. martā Landesvērs ieņēma Tukumu un 18.martā Jelgavu. Jelgavas ieņemšana nostādīja Padomju Latviju uz sabrukuma sliekšņa. Lielinieki darīja visu iespējamo, lai nosargātu savu varu Latvijā. Armijas papildināšanas nolūkos viņu uzsāka vispārēju mobilizāciju, iesaucot visus Latvijā palikušos karot spējīgos vīriešus.
1919. gada 22. maija agrā rītā pretlielinieciskie spēki pārgāja uzbrukumā Rīgas frontē. Vāji apgādāto, apmācīto un demoralizēto Padomju Latvijas armijas pulku pretestība ātri tika salauzta. Latviešu strēlnieku pulki izrādīja tikai simbolisku pretestību ienaidniekam un bēga no kaujas lauka. Liela daļa strēlnieku padevās vai dezertēja no savām vienībām. Jau tās pašas dienas agrā pēcpusdienā pirmās Landesvēra vienības sasniedza Rīgu.
Ielu kaujas Rīgā turpinājās līdz 22. maija rītam. Atsevišķas bruņotu lielinieku, miliču un nelielas karaspēka vienības centās aizkavēt Landesvēra un Dzelzs divīzijas virzīšanos uz priekšu. Pilsētu lielā steigā pameta arī padomju iestādes un to darbinieki. Viņu bēgšanu bieži pavadīja šāvieni no māju logiem. 23. maijā pēdējās lielinieku vienības atkāpās aiz Juglas. Šajā pat laikā Rīgā ienāca Jāņa Baloža komandētā Atsevišķā latviešu brigāde, kura bija aizkavējusies kaujās ar lieliniekiem ziemeļrietumos no Rīgas.
Pēc 22. maija kaujām Rīgas ielās palika vairāk nekā divsimt kritušu lielinieku. Turpmākajās dienās pilsētā izvērtās uzvarētāju represijas pret lieliniekiem, kuri bija palikuši pilsētā un personām, kuras turēja aizdomās par sadarbību ar viņiem. Sākās tā sauktais „Baltais terors”. Šajās represijās cieta daudz nevainīgu cilvēku un tām bija izteikti etnisks raksturs – gandrīz visi cietušie bija latvieši. „Baltā terora” Rīgā precīzs upuru skaits nav zināms. To aplēses svārstās no 500-700 līdz pat 5000 cilvēku.
Papildus izziņas avoti
1. Dvēseļu putenis. Digitālais muzejs. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/111/pretlielinieciskie-speki-ienem-rigu/ [skatīts: 08.05.2021.].
2. Ciganovs J. 1918.-1920. Atbrīvošanas cīņas, 15.12.2010. Pieejams: https://www.sargs.lv/lv/latvijas-neatkaribas-kars/2010-12-15/1918-1920-atbrivosanas-cinas [skatīts: 08.05.2021.].
3. Nacionālo bruņoto spēku tīmekļa vietne. Pieejams: https://www.mil.lv/lv/latvijas-neatkaribas-kars [skatīts 08.05.2021.].
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Latvijas Kara muzejs
Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.
Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.
Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.
Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.
Saistītie stāsti
Pagalmā atrasts piemiņas žetons, kas veltīts admirālim Makārovam
Maza militārā relikvija var liecināt par plašu vēsturisku stāstu. Un lai gan žetons reprezentē notikumus, kas norisinājās Krievu-Japāņu kara laikā, tas parāda raibo militāro vēsturi un mūsu Latviešu strēlnieku iesaisti arī citos militāros konfliktos gan pirms, gan pēc Neatkarības kariem.
Akmeņrags un kuģis "Saratov"
Var uzskatīt, ka īsu laiku par Latvijas galvaspilsētu bija Liepāja, jo Brīvības cīņu laikā Pagaidu valdība atradās uz kuģa Saratov tieši šajā pilsētā. Kuģis Saratov aizveda pagaidu valdību uz Rīgu pēc tās atbrīvošanas, taču daudzi nezina, ka mums tik nozīmīgā kuģa vēsture beidzās jūrā pie Akmeņraga.
Aizporu pusmuiža Neatkarības karā
Aizporu pusmuiža, Aizputes novada, Kalvenes pagastā ir tālākā Latvijas vieta rietumos, līdz kurienei atkāpās pulkveža Oskara Kalpaka atsevišķais bataljons.
Pusceļā starp Rudbāržiem un Kalveni, autoceļa malā, atrodas Aizpores kapi. Tajos izvietots piemineklis un 12 piemiņas zīmes apkārtējo māju iedzīvotājiem - brīvprātīgajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem.