Sarkanā armija ieņem Rīgu I Neatkarības kari

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

“Laukgaļi” Jūrkalnes pagastā, rakstnieka Kārļa Skalbes apmešanās vieta 1944. gada oktobrī  - novembrī, gaidot bēgļu laivu uz Zviedriju.

Rakstnieks Kārlis Skalbe (1879–1945) bija Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Republikas Satversmes sapulces un 1. un 4. Saeimas deputāts. Vācu okupācijas laikā – literārā žurnāla “Latvju Mēnešraksts” galvenais redaktors, viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem.

1944. gada 11. novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Mira 1945. gadā Stokholmā.

Atjaunotās “Bambaļu” mājas Ošvalkos, Jūrkalnes pagastā, kas 1944. gadā bija viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu bēgļa Kārļa Draviņa atmiņas: “”Bambaļi” bija vecas, mazas, stipri nolaistas mājas Jūrkalnes pagastā, apmēram 40 kilometrus no Ventspils. [..] Apkārt pletās nelieli lauciņi mitrajā vietā, bet turpat otrā pusē apvijās apkārt veca, apaugusi kāpa. Gabaliņu aiz tās šalca jūra - mājas bija pavisam klāt pie jūras. Otrā pusē, puskilometra attālumā, gāja Pāvilostas-Užavas dižceļš, taču gatve līdz mājām nebija viegli izbraucama, kāpēc vācieši nevarēja būt ikdienišķi viesi šeit. Viegli bija piesniedzama laivu sagaidīšanas vieta - kāds meža lodziņš augstā krastā. [..]

”Bambaļu” saimniece ar savu grupu, kas arī gaidīja uz “ūdens kustēšanos”, dzīvoja divās istabās uz jūras pusi, bet bēgļu pulciņš mitinājās otrā mājas galā, arī divās istabās. Virtuvi izmantoja kopīgi. Priekšnamiņu starp abiem galiem piebāza ar bēgļu daudzajām mantām. Istabās guļa bija salmos, kas bija izlikti  visgarām gar sienām. Katrā pusē istabā bija viena gulta, kur gulēja kāda māte ar bērniem. Salmu guļas  pa dienu apklāja ar palagiem vai ko citu. Tanīs iznāca sēdēt vai gulēt arī dienā, jo citur nebija, kur palikt. [..] Dienas gāja vienmuļi, viena kā otra. Cēlās pavēlu, nebija, kur steigties. Kad kopgalda brokastis bija paēstas, vieni gāja spēlēt kārtis, daži noņēmās ar  zīlēšanu, bet citi mēģināja lasīt. Kādiem bija jāiet saimniecības darbos - jāgādā malka, ūdens”.

"Vārves būdas”, vieta Ventspils novadā, kas kalpoja par pagaidu mitekli latviešu bēgļiem, kas 1944. gadā gaidīja pienākam laivas no Gotlandes.

Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: 

“Pie mums bija ieradies no Rīgas mans pusbrālis ar ģimeni un, kad pienāca ziņa, ka gaidāma laiva pie Vārves, es apvienoju šos savus ļaudis ar policijas priekšnieka Jasūnasa grupu un visi izbraucām uz Vārvi. Gaidījām signālus līdz vēlai naktij, bet laiva nepienāca. Tā mēs gaidījām tur veselu nedēļu. Sāka līņāt. Ļaudis no palagiem sacēla tādas teltis, tāpēc šo vietu nosaucām par “Vārves būdām”. Mēs ar sievu pa dienu bijām vairāk pa Ventspili, un ar laiku bija jādomā, kā piegādāt gaidītājiem pārtiku. Atceros, kādu nakti mēs ar sievu uz divriteņiem vedām pa mežu viņiem karsti novārītus kartupeļus. Lija stiprs lietus, zibeņoja un rūca, un siltie kartupeļi labi garšoja izlijušajiem gaidītājiem. Šo slēpšanās vietu nejauši bija atklājis Vārves mežsargs, bet - apsolot viņam arī pārvešanas iespēju, viņš nāca palīgā. Vācieši bija sākuši staigāt pa jūrmalnieku mājām, meklējot pēc cilvēkiem iesaukšanas gados. Netālu no “Vārves būdām” mežā bija noķerti divi jauni cilvēki. Tālab šī vieta nevarēja vairs būt droša šiem pāri par pussimts cilvēkiem, kas te nīka”.

Livonijas odeņa pilī ierīkotajā cietumā 1944.-1945. gadā apcietinājumā atradās vairāki LCP Ventspils sakaru grupas dalīnieki un bēgļu laivu pārcēlāji.

Laivu pārcēlāja Žaņa Fonzova atmiņas: “Izbraucām no Zviedrijas divas laivas - “Krīvs” un “Zvejnieks”. Es biju uz “Zvejnieka”, un apkalpē bija Saulīte ar Grunti. [..] Laiks bija skaists, es braucu  tā neuzkrītoši, ne sevišķi augstu. Uzreiz redzu - man morzē. Tuvojas laiva. Es lejā uz mašīntelpu, jo bez Saulītes papīriem arī man bija atbraucēju vēstules piederīgajiem Latvijā un salasītie ieroči maisā. Sabāzu vēstules un papīrus tanī ieroču maisā un visu pāri bortam.. Kā tad! Laiva klāt pie mūsējās un vācieši prasa mūsu braukšanas atļaujas. [..] Tā nu 21. oktobrī vācieši veda mūs ar visu “Zvejnieku” uz Ventspili. Noveda mūs uz cietumu. Tur telpā kādi 30 cilvēki. Man bija mugurā tāds aitādas kažociņš, liku to uz grīdas un pats virsū, taču pagājušā nakts bja negulēta. Otrā trešā dienā sauc mūs laukā pratināt. Bijām norunājuši teikt, ka esam bēgļi ceļā uz Vāciju. Es tikai biju gribējis aizbraukt uz Lielirbi savai brūtītei pakaļ. Liekas, šie mums noticēja toreiz. [..] Bet, tad Ventspilī mainījās stāvoklis: pilsētu pārņēma militārā pārvalde, un mūs izsauca uz pratināšanu otrreiz. Nu bija sliktāk, jo rādīja mums zviedru sērkociņu kastīti un vienu kronas gabalu, kas esot atrasti uz laivas. Viens no pārklaušinātājiem bija latvietis, un tas net mums ar galvu, lai stāstot visu patiesību. Redzējām, ka pasaciņai beigas, vienkārši bija jāatzīstas”.

Namā Lauku ielā 4, Ventspilī dzīvoja un darbojās skolotāja Valentīne Lasmane (dzim. Jaunzeme) (1916–2018). Viņa bija LCP sakarniece un Ventspils sakaru grupas dalībniece. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā.

130 laivu bēgļu liecības sakārtojusi izdevumā “Pāri jūrai 1944./1945.g.” (Stokholma, 1990), bet pašas V. Lasmanes dzīvesstāsts lasāms grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” (Rīga, 2020). 2000. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Mira 102 gadu vecumā 2018. gadā Stokholmas piepilsētā Tēbijā.

1944.gadā no Staldzenes stāvkrasta notika aktīva bēgļu laivu satiksme uz Zviedrijas krastiem. 

Ž. Lapuķa atmiņas par tikšanos ar Dr. E. Bakūzi: 

“Kādā pēcpusdienā pie manis ieradās vietējās policijas darbinieks un klusi pastāstīja, ka šai naktī aiz Staldzenes ciema pie Koku kalniem gaidāma no Zviedrijas laiva pēc bēgļiem. Mans uzdevums esot ar vienu grupu savas vienības aizsargu ierasties šīs vietas apsardzībai, un, ja vajadzīgs, palīdzēt nogādāt bēgļus līdz motorlaivai. [..] Netālu no jūras, negaidot, mūsu priekšā uz stigas nostājās kāds vīrs, pelēkā pusmēteli ar saceltu apkakli un dziļi uz pieres uzvilktu žokeja cepuri. Viņš pasaka klusu labvakar un jautā: „Šis ir ceļš uz Lošupi?" Tāda tanī vietā bija parole Zviedrijas braucējiem. Viņš saka, ka esot šeit ar speciālu uzdevumu, bet reizē vēlētos nogādāt uz Zviedriju drošībā savu ģimeni. Tad, man par lielu pārsteigumu, izvelk no kabatas mūsu virsmežniecības plānu. Krēslā sāku vērot svešinieka seju un drīz to arī pazinu. Tas bija Mežu departamenta Mežierīcības daļas vadītājs Bakūzis [..] Tuvojās pusnakts kad tālskatī jūrā saskatījām melnu punktu. Dodam ar kabatas spuldzi norunāto signālu, atkārtojot to vairākas reizes. Pēc īsa laiciņa no melnā punkta nāk tāda pati atbilde, tikai tā nav no kabatas spuldzes, bet karakuģa gaismas raidījums. Sapratām, ka šim nakti laiva vairs nav gaidāma un bēgļu bariņš sāk izklīst. Bakūzis mūs abus ar rotas komandieri uzaicināja pakavēties pie viņa ģimenes. To atradām kādā kāpu ieplakā zem kuplas egles. Tur zaļajās sūnās, uz balta spilvena nolikuši galviņas, dziļā miegā gulēja trīs šīs ģimenes atvasītes un viņiem blakus, ar baltu lakatiņu ap galvu, sēdēja rūpīgā mājas māte. Mājas tēvs sameklēja pudeli un mājas māte piedāvāja sviestmaizes.  Likās, tie ar savu latvisko sirsnību ir īsti mājas tēvs un mājas māte, kuri savas mājas atraduši šai lietainā rudens nakti zem dzimtenes egles. Vienā pusē šņāc jūra, otrā mežu masīvs un caur egles zariem lēnām krīt smagas lietus lāses. Pudeli iztukšojām, bet no sviestmaizēm atsacījāmies, jo sapratām, ka tās viņiem pašiem vairāk vajadzīgas”.

Mazirbes piekraste Otrā pasaules karā bija nozīmīga vieta, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju.

Laivu bēgles Ilonas Cīrules (dzim. Mālītis) atmiņas: “Man toreiz bija 13 gadu. Atceros, ka septemra beigās veselu nedēļu braucām karavānā no Rīgas uz Mazirbi. Brauciens palicis atmiņā kā kaut kas nepatīkams: krievu svecītes pie debesīm satrauca līdz sirds dziļumiem. Mazirbē nodzīvojām turpat trīs nedēļas, un katru dienu dzirdēju runas par braukšanu pāri un par laivu meklēšanu. Beidzot 21. oktobrī bija jātaisās. [..] Bijām kādi 90 laivā. Es sēdēju tēvam kājsarpē uz klāja. Mazie bērni ar mātēm bija lejā, un tiem tur trūka gaisa. Es laikam snauduļoju, bet otras dienas rīta pusē tika pamanīta lidmašīna un pie apvāršņa kāds kuģis. Tad gan ļaudis kļuva klusi. Pēcpusdienā atkal kuģis, un šoreiz nāk tieši mums virsū. Taču notika kā pasakā: tas bija zviedru militārais kuģis! Uzvilka mūs visus uz kuģa, dzirdīja ar siltu kakao un ieveda mūs Nineshamnas ostā. Mūsi laiviņa tika piesieta pie kuģa un tās īpašnieks Zariņš-Petravs to saņēma sveiku un veselu. Atbraucējos bija Šici, Zanderi, Vanagi, bijušā tieslietu ministra Apsīša kundze, mūsu dzimta un citi. Zinu, ka par laivu bija jāmaksā zeltā. Bet cik - to nezinu”.