Sarkanais terors I WW1, I Neatkarības kari

Sarkanais terors ir 1918. gada 5. septembrī ar dekrētu Krievijā pie varas esošā lielinieku režīma valdības - Tautas komisāru padomes (TKP), - izsludināta oficiāla politika: mērķtiecīga un leģitīma režīmam nevēlamu personu ieslodzīšana koncentrācijas kometnēs vai fiziska iznīcināšana bez apsūdzības, izmeklēšanas, tiesas un vainas pierādīšanas. Sarkanais terors oficiāli tika pārtraukts 6. novembrī, dienu pirms Oktobra revolūcijas gadadienas. Tomēr nežēlīgas represijas pret iedomātajiem un reālajiem boļševiku režīma pretiniekiem turpinājās un parasti Sarkanā terora noslēgumu saista ar Krievijas Pilsoņu kara beigām 1922. gadā.

Oficiālais iemesls bija sociālrevolucionāres Fanijas Kaplānes (1890-1918) neveiksmīgi īstenotais atentāts pret Ļeņinu, kura rezultātā lielinieku līderis tika ievainots. Pēc ziņas saņemšanas par atentātu pret Ļeņinu Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja aicināja uzsākt nesaudzīgi masu teroru pret revolūcijas ienaidniekiem. Tomēr oficiālu lēmumu par Sarkanā terora sākumu pieņēma Padomju Krievijas valdība - Tautas komisāru padome (TKP) - 1919. gada 5. septembrī. Galvenā institūcija, kas īstenoja Sarkano teroru, bija Viskrievijas ārkārtas komisija un tai pakļautās dažādās represīvās struktūras, kā arī lielinieku aktīvisti pēc pašu iniciatīvas. Jau pirmajā sarkanā terora dienā Petrogradā noslepkavoja vairāk nekā 500 režīmam nevēlamu cilvēku vai vienkārši “aizdomīgu” (pārāk labi ģērbti vai zināmi kā inteliģenti, virsnieki, bijušie ierēdņi vai vienkārši turīgi cilvēki) personu. Kopā šīs politikas gados tika nogalināts vairāk nekā 1 200 000 cilvēku.

Viens no idejas autoriem un galvenajiem ideologiem bija ievērojamais čekists Mārtiņš Lācis (Jānis Sudrabs; 1888-1938), kurš šo koncepciju izstrādāja un popularizēja: "Mēs nekarojam pret atsevišķām personām. Mēs iznīcinām buržuāziju kā šķiru. Izmeklēšanā nemeklējiet materiālu un pierādījumus, ka apvainotas darbos vai vārdos darbojies pret padomju varu. Pirmais jautājums, kuru jums viņam jāpiedāvā - kādai šķirai viņš pieder, kāda viņam ir izcelsme, audzināšana, izglītība vai profesija. Šiem jautājumiem arī jānosaka apsūdzētā likteni. Tā ir sarkanā terora jēga un būtība." 

Vēl viens latvietis Jēkabs Peterss 1918. gada rudenī bija čekas priekšnieka Fēliksa Dzeržinska vietnieks. Čekas aparātā šajā laikā strādāja vairāki simti latviešu. No otras puses, arī boļševiku nogalināto vidū bija daudz latviešu, un daudzi, piemēram, Latviešu pagaidu nacionālās padomes locekļi, bija spiesti slēpties vai bēgt no Krievijas, lai glābtu dzīvību. Pēc boļševiku iebrukuma Latvijā 1918. gada novembrī arī šeit sākās Sarkanais terors, kurš prasīja vismaz 2-3 tūkstoš cilvēku dzīvības. Katrā Latvijas apriņķī lielinieki izveidoja revolucionāros tribunālus; tika radītas vairākas koncentrācijas nometnes (lielākā Pļaviņās); režīmam nevēlamās personas medīja lielinieku slepenpolicija – politiskās apakšnodaļas. 1919. gada pavasarī Latvijā sākās masveida nāvessodu izpildīšana. Tūkstošiem cilvēku tika ņemti kā ķīlnieki un ievietoti cietumos, kuros valdīja netīrība un plosījās epidēmiskās slimības (gripa, tīfs u.c.).