Sarkanais terors I WW1, I Neatkarības kari
Raudonasis teroras yra oficiali politika, paskelbta 1918 m. rugsėjo 5 d. Rusijoje valdančio bolševikinio režimo – Liaudies komisarų tarybos (TsKP) dekretu: tikslingas ir teisėtas režimui nepageidaujamų asmenų įkalinimas koncentracijos stovyklose arba fizinis naikinimas be kaltinimo, tyrimo, teismo ar kaltės įrodymų. Raudonasis teroras oficialiai baigėsi lapkričio 6 d., dieną prieš Spalio revoliucijos metines. Tačiau žiaurios represijos prieš tariamus ir tikrus bolševikinio režimo priešininkus tęsėsi, o raudonojo teroro pabaiga dažniausiai siejama su Rusijos pilietinio karo pabaiga 1922 m.
Oficiali priežastis buvo nesėkmingas socialinės revoliucionierės Fanijos Kaplan (1890–1918) pasikėsinimas į Leniną, dėl kurio bolševikų lyderis buvo sužeistas. Gavęs žinių apie pasikėsinimą į Leniną, Visos Rusijos centrinis vykdomasis komitetas paragino pradėti negailestingą masinį terorą prieš revoliucijos priešus. Tačiau oficialų sprendimą pradėti raudonąjį terorą Sovietų Rusijos vyriausybė – Liaudies komisarų taryba (TKP) – priėmė 1919 metų rugsėjo 5 dieną. Pagrindinė raudonąjį terorą įgyvendinusi institucija buvo Visos Rusijos nepaprastųjų situacijų komisija ir jai pavaldžios įvairios represinės struktūros bei bolševikų aktyvistai savo iniciatyva. Pačią pirmąją raudonojo teroro dieną Petrograde buvo nužudyta daugiau nei 500 režimui nepageidautinų ar tiesiog „įtartinų“ (per gerai apsirengusių ar žinomų kaip inteligentija, karininkai, buvę valstybės tarnautojai ar tiesiog pasiturintys žmonės) žmonių. Iš viso per šios politikos metus žuvo daugiau nei 1 200 000 žmonių.
Vienas iš idėjos autorių ir pagrindinių ideologų buvo žymus čekistas Mārtiņš Lācis (Jānis Sudrabs; 1888-1938), išplėtojęs ir išpopuliarinęs šią koncepciją: "Mes nekariaujame prieš atskirus asmenis. Mes naikiname buržuaziją kaip klasę. Tyrimo metu neieškokite medžiagos ir įrodymų, kas jam priklauso, kas jums ar kaltinamajam priklauso , kokia jo kilmė, auklėjimas, išsilavinimas ar profesija Šie klausimai turėtų nulemti ir kaltinamojo likimą.
Kitas latvis, Jēkabs Peterss, 1918 m. rudenį buvo čekos vado Felikso Dzeržinskio pavaduotoju. Čekos aparate tuo metu dirbo keli šimtai latvių. Kita vertus, tarp bolševikų nužudytųjų buvo ir daug latvių, daugelis, pavyzdžiui, Latvijos laikinosios nacionalinės tarybos nariai, buvo priversti slapstytis arba bėgti iš Rusijos, kad išgelbėtų savo gyvybes. Po bolševikų įsiveržimo į Latviją 1918 metų lapkritį ir čia prasidėjo raudonasis teroras, nusinešęs mažiausiai 2-3 tūkst. Bolševikai kiekviename Latvijos rajone įsteigė revoliucinius tribunolus; buvo sukurtos kelios koncentracijos stovyklos (didžiausia Pļavinėse); Režimui nepageidautinus asmenis medžiojo bolševikų slaptoji policija – politiniai padaliniai. 1919 metų pavasarį Latvijoje prasidėjo masinės egzekucijos. Tūkstančiai žmonių buvo paimti įkaitais ir patalpinti į kalėjimus, kuriuose viešpatavo nešvarumai ir siautėjo epideminės ligos (gripas, šiltinė ir kt.).
Papildus izziņas avoti
https://vesture.eu/Sarkanais_terors
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/kas-un-kapec-jazina-par-sarkano-teroru-krievijas-pilsonu-kara-laika.a291271/
https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/107/bads-un-sarkanais-terors-kurzeme-un-vidzeme/
Zugehörige Zeitleiste
Zugehörige Objekte
Stūra mājas izstāde "Čekas vēsture Latvijā"
Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.
1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.
“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.
Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.
Piemineklis par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem
Atrodas Gulbenes vēsturiskajā centrā pretim Gulbenes Evaņģēliski luteriskajai baznīcai.
Piemineklis 1905. gada nemieru upuriem, Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem un Malienas tribunāla upuriem. Piemineklis veidots pēc E. Ābeltiņa meta, atklāts 1929. gadā pretī Gulbenes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Pēc Otrā pasaules kara piemineklim uzlikta piecstaru zvaigzne, tad - uz tā pamatiem - bronzas krāsā krāsots ģipša padomju karavīra tēls, bet aiz pieminekļa ierīkoti kritušo padomju karavīru kapi. Kad 1969.gadā Spārītes parkā tika atklāti jaunie Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru kapi, kritušo mirstīgās atliekas pārveda tur, bet pieminekļa vietu nolīdzināja līdz ar zemi. 1989.gada rudenī tika atrakti pieminekļa pamati un izcelta 1928.gadā tajos iemūrētā kapsula ar tekstu. Piemineklis atjaunots 1992. gadā (tēlnieks O. Feldbergs).
Laikā no 1918.gada 24.decembra līdz 1919.gada 31.maijam, kad 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks atbrīvoja Gulbeni no lieliniekiem, baznīcā atradās Malienas (Vecgulbenes) revolucionārais kara tribunāls un strādnieku klubs. Tā darbība izcēlās ar pieņemto lēmumu bardzību un nāves sodu lielo daudzumu, bieži vien par niecīgiem pārkāpumiem - tika uzsākta 349 lietu izmeklēšana, tajās apvainotas 606 personas.
Redzama piemiņas skulptūra.
Deportāciju piemiņas vagons - muzejs pie Skrundas stacijas
Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.
Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.
Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.
Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.
Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.
Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.
1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…
Ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”
Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.
Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.
Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.
1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.
Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.
Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”.
Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.
Latgales Kultūrvēstures muzejs
Muzejā apskatāmas trīs pastāvīgās ekspozīcijas. No tā “Rēzekne laikmetu griežos” stāsta par pilsētas vēsturi 7 gadsimtu garumā. Nozīmīga daļa ir veltīta tieši 20 gadsimta notikumiem, kariem un laikmetu maiņām – Pirmais pasaules karš, Neatkarības karš, Otrais pasaules karš, Rēzeknes sagraušana 1944. gadā padomju bumbvedēju uzlidojumā, kā arī karagūstekņu nometne “Stalag 347”, foto stends par Rēzeknes karavīru likteņiem kara laikā.
Savukārt Latvijas brīvvalsts laikā Rēzeknē dislocētais 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīri bija neatņemama pilsētas sabiedriskās dzīves un sporta notikumu sastāvdaļa, it īpaši 11. un 18. novembra svinībās.
