Priesteris Ēriks Leijers
II Otrais pasaules karš, IV Padomju okupācija

Eriks Leijers (1906–1951) — evaņģēliski luteriskais priesteris, Lietuvas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vecākais un konsistorijas prezidents, kura dzīve atspoguļo dramatiskos pavērsienus Lietuvas baznīcas un tautas vēsturē padomju okupācijas apstākļos.

Dzimis 1906. gada 19. janvārī Biržos latviešu ģimenē, E. Leijers mācījās Biržu ģimnāzijā, vēlāk studēja Kauņas Universitātes Evaņģēliskās teoloģijas fakultātē, kuru absolvēja 1929. gada 11. decembrī. Vēl studenta gados, 1929. gada 9. maijā, priesteru trūkuma dēļ Žeimeļā tika ordinēts par priesteri un kalpoja tur līdz arestam – aptuveni 20 gadus.

Neskatoties uz slikto veselību, E. Leijeris uzticīgi pildīja savus pienākumus un aktīvi piedalījās sabiedriskajā darbībā. No 1932. līdz 1937. gadam viņš bija Lietuvas Latviešu Evaņģēliski luteriskās sinodes vecākais, bet no 1932. līdz 1936. gadam bija konsistorijas loceklis. Par nopelniem viņam tika piešķirts Lietuvas lielkņaza Ģedimina IV pakāpes ordenis un Strēlnieku zvaigzne.

E. Leijera īpaši svarīgā loma kļuva acīmredzama Baznīcai grūtā periodā. 1941. gada 31. janvārī viņš tika iecelts par visas Lietuvas evaņģēliski luterāņu vecāko, bet 24. aprīlī par pagaidu konsistorijas priekšsēdētāju. Kad 1941. un 1944. gadā gandrīz visi evaņģēliski luterāņu priesteri un lielākā daļa draudzes locekļu aizbēga uz Vāciju, Leijers palika Lietuvā un rūpējās par atlikušajām draudzēm (no 55 aktīvas bija tikai 8). Pēc kara viņš aktīvi piedalījās draudžu atjaunošanā Klaipēdas apgabalā.

Padomju okupācijas gados E. Leijers drosmīgi aizstāvēja Baznīcas intereses: viņš iebilda pret baznīcu slēgšanu, rakstīja sūdzības un telegrammas padomju varas iestādēm, tostarp A. Sniečkam un J. Staļinam. 1947. gadā pēc viņa iniciatīvas visās Lietuvas draudzēs tika atzīmēta Mārtiņa Mažvīda katehisma 400. gadadiena. Viņš aktīvi protestēja pret Jonišķu, Paģēģu, Skaudviles, Pakrojas un citu baznīcu sagrābšanu. Viņš noturēja dievkalpojumus pie slēgtās baznīcas durvīm.

Priesteris E. Leijers izcēlās arī ar to, ka slēpa un rūpējās par Mariju Raštikiti, Lietuvas armijas komandiera ģenerāļa Staša Raštika meitu, kurai draudēja otrreizēja izsūtīšana uz Sibīriju. Leijers sagādāja meitenei jaunus dokumentus un pats viņu izglītoja.

E. Leijera drosme un godaprāts maksāja viņam brīvību. 1949. gada 30. decembrī pēc protesta telegrammas Staļinam par Jonišķu baznīcas pārveidošanu par graudu noliktavu viņš tika arestēts. 1950. gada 11. novembrī viņš tika notiesāts par "pretpadomju darbību" un izsūtīts uz Mihailovkas nometni Krasnojarskas apgabalā. Trimdā viņš turpināja garīgo kalpošanu, kalpojot ticīgajiem.

E. Leijers nomira 1951. gada 31. decembrī nometnē. Viņa kaps, kas atradās 17 kilometru attālumā no nometnes, palika nezināms, jo ieslodzītie nevarēja viņu pavadīt pēdējā ceļojumā tālāk par nometnes vārtiem. Viņa piemiņai Žeimeļa kapsētā tika uzstādīts piemineklis. 1989. gada 25. decembrī E. Leijers tika reabilitēts.

E. Leijera liktenis atspoguļo ne tikai personisku traģēdiju, bet arī plašākas luterāņu kopienas vajāšanas padomju laikā, kad šī konfesija bija vienīgā, kas cieta tikai un vienīgi savas reliģijas dēļ, jo tika identificēta ar vācu kopienu.