Priesteris Ēriks Leijers
II WW2, IV Padomju okupācija
Ēriks Leijeris (1906-1951) - evaņģēliski luteriskais priesteris, Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas vecākais un konsistorijas prezidents, kura dzīve atspoguļo dramatiskos pavērsienus Lietuvas baznīcas un tautas vēsturē padomju okupācijas apstākļos.
Dzimis 1906. gadā. 19. janvāris Dzimis Biržos latviešu ģimenē, E. Leijers mācījies Biržu ģimnāzijā, vēlāk studējis Kauņas Universitātes Evaņģēliskās teoloģijas fakultātē, kuru absolvējis 1929. gadā. 11. decembris Vēl studējot, 1929. 9. maijs - iesvētīts tur par priestera godu Žeirā. apmēram 20 gadus.
Neskatoties uz slikto veselību, E. Leijers savus pienākumus veica ar atdevi un aktīvi piedalījās sabiedriskajās aktivitātēs. 1932-1937. Bijis Lietuvas latviešu evaņģēliski luteriskās sinodes vecākais 1932-1936. bija konsistorijas biedrs. Par nopelniem apbalvots ar Lietuvas lielkņaza Ģedimina IV pakāpes ordeni un Strēlnieku zvaigzni.
Īpaši svarīgā E. Leijera loma izpaudās Baznīcai grūtajā periodā. 1941. gada 31. janvāris Iecelts par visas Lietuvas evaņģēliski luterāņu vecāko, bet 24. aprīlī - par Pagaidu konsistorijas priekšsēdētāju. Kad 1941. un 1944. gadā gandrīz visi evaņģēliski luteriskie priesteri un lielākā daļa draudzes locekļu aizbrauca uz Vāciju, Leijers palika Lietuvā un aprūpēja atlikušās draudzes (aktīvas bija tikai 8 no 55). Pēc kara aktīvi piedalījies Klaipēdas apgabala pagastu atjaunošanā.
Padomju okupācijas gados E. Leijers drosmīgi aizstāvēja Baznīcas intereses: iestājās pret baznīcu slēgšanu, rakstīja sūdzības un telegrammas padomju varas iestādēm, tostarp A. Sniečkai un J. Staļinam. 1947. gads Pēc viņa iniciatīvas visās Lietuvas draudzēs tika atzīmēta Martyna Mažvyda katehisma 400. gadadiena. Viņš aktīvi protestēja pret Jonišķu, Pagēgiu, Skaudviles, Pakruojis un citu baznīcu sagrābšanu. Viņi noturēja dievkalpojumus pie slēgtajām baznīcas durvīm.
Priesteris E. Leijers izcēlās arī ar to, ka slēpa un aizsargāja Lietuvas armijas komandiera ģenerāļa Stasija Raštiķa meitu Mariju Raštikyti, kurai draudēja otrā trimda uz Sibīriju. Leijers sagādāja meiteni ar jauniem dokumentiem un mācīja pats.
E. Leijera drosme un godprātība maksāja viņam brīvību. 1949 1941. gada 30. decembrī pēc protesta telegrammas Staļinam par Jonišķu baznīcas pārveidošanu par labības noliktavu, viņu arestēja. 1950. gada 11. novembrī notiesāts par "pretpadomju darbību" un izsūtīts uz Mihailovkas nometni Krasnojarskas apgabalā. Trimdā viņš turpināja savu garīgo kalpošanu, kalpojot ticīgajiem.
E. Leijers miris 1951. 31. decembrī nometnē. Viņa kaps, kas atrodas 17 kilometrus no nometnes, palika nezināms, jo ieslodzītie nevarēja viņu pavadīt pēdējā ceļojumā tālāk par nometnes vārtiem. Viņa piemiņai Žeimeļa kapos uzstādīts piemineklis. 1989. gada 25. decembris E. Leijers tika reabilitēts.
E. Leijera liktenis atspoguļo ne tikai personisku traģēdiju, bet arī plašāku luterāņu kopienas vajāšanu padomju laikā, kad šī konfesija vienīgā cieta tikai un vienīgi reliģijas dēļ, kuru tā apliecināja, jo tā tika identificēta ar vācu kopienu.
Papildus izziņas avoti
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Žeimelio evangelikų liuteronų bažnyčia
Žeimelio miesto centre stovi Žeimelio evangelikų liuteronų bažnyčia. Ji buvo pastatyta 1793 m., senosios 1540 m. statytos bažnyčios vietoje. 1753–1759 m. Žeimelyje kunigavo latvių rašytojas folkloristas kunigas Gothardas Frydrichas Stenderis, sukūręs pirmąją latvių kalbos gramatiką.
1929–1949 m. bažnyčioje tarnavo kunigas senjoras Erikas Leijeris, nacių ir sovietų okupacijų metais pagarsėjęs kova už bažnyčių išsaugojimą. E. Leijeris nepaliko Lietuvos 1941 m., kai beveik visi evangelikų liuteronų kunigai buvo pasitraukę į Vokietiją (veikė tik 8 parapijos iš 55), rūpinosi visos šalies evangelikų liuteronų parapijomis.
Sovietų okupacijos metais aktyviai priešinosi bažnyčių uždarymui, atkūrinėjo parapijas, skyrė į jas dvasininkus, protestavo prieš bažnyčių atėmimą bei kunigo Jurgio Gavėnio suėmimą. Pas save namuose nuo tremties slėpė generolo, Lietuvos kariuomenės vado Stasio Raštikio dukrą, prezidento Antano Smetonos giminaitę Meilutę Mariją Raštikytę-Alksnienę. E. Leijeris parūpino jai naujus dokumentus, pats užsiėmė jos švietimu, neleisdamas į mokyklą.
1949 m. gale buvo suimtas sovietinių struktūrų, nuteistas „už antisovietinę veiklą“ ir ištremtas į Krasnojarsko kraštą. Mirė 1951 m. Michailovkos lageryje, kapo vieta nėra žinoma. 1989 m. buvo reabilituotas.
E. Leijerio atminimui Žeimelio miestelio kapinėse pastatytas paminklas, jo vardu pavadinta gatvė, o bažnyčioje pakabinta memorialinė lenta.
