Iznīcināšanas bataljoni
II Otrais pasaules karš, IV Padomju okupācija
Iznīcināšanas bataljoni Igaunijā tika izveidoti padomju okupācijas laikā 1941. gadā un no 1944. līdz 1954. gadam kā bruņotas brīvprātīgo iekšējās drošības vienības.
Iznīcināšanas bataljoni tika izveidoti pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā Padomju Savienības rietumu reģionos, kur tika izsludināts kara stāvoklis. Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) vienībām no 100 līdz 200 vīru lielajām vienībām bija uzdevums uzturēt kārtību Sarkanās armijas aizmugurē un apspiest jebkādas pretošanās izpausmes 1939. un 1940. gadā anektētajās zemēs. To galvenais uzdevums bija cīņa pret Meža brāļiem un Omakaitse, kā arī izdedzinātās zemes stratēģijas īstenošana, kuras mērķis bija iznīcināt visu, kas varētu būt noderīgs ienaidniekam un ko padomju varas iestādes nevarēja evakuēt atkāpšanās laikā.
Iznīcināšanas bataljona organizācija tika atjaunota 1944. gada 20. aprīlī ar Igaunijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas biroja dekrētu. Šie bataljoni veidoja vietējās brīvprātīgo vienības katrā apgabalā, kuru uzdevums bija palīdzēt drošības iestādēm un karaspēkam, kā arī apsargāt dažādas vietas. Savā ziedības laikā organizācijā bija aptuveni 7000 biedru, no kuriem lielākā daļa bija vietējie iedzīvotāji. Biedriem bija slikts morāles līmenis, viņi bija slikti apmācīti un galu galā neizrādījās tāds pretspēks pret meža brāļiem, kāds no viņiem tika gaidīts. No 1944. līdz 1951. gadam aptuveni 173 iznīcināšanas bataljonu biedri gāja bojā, lielākā daļa no viņiem sadursmēs ar meža brāļiem. 32 gāja bojā, veicot savas operācijas.
Igauņu tauta iznīcināšanas bataljonus pirmām kārtām atceras par civiliedzīvotāju plašo terorizēšanu, izturoties pret viņiem kā pret meža brāļu kolaboracionistiem.
Saistītie objekti
Timmkanāla kaujas vieta
1941. gada 4. jūlijā Meža brāļi iebruka Hēdemēstes izpildkomitejā. Grupu vadīja Metsapooles pamatskolas direktors un Aizsardzības līgas Hēdemēstes reģionālās vienības vadītājs Elmārs Tomingass.
6. jūlijā ieradās Sarkanās armijas iznīcināšanas bataljons: daži no tiem tika nogalināti, citi tika sagūstīti.
7. jūlijā apvienots 400 vīru spēks no Sarkanās armijas kājnieku un iznīcināšanas bataljoniem uzbruka vietējai kaujinieku vienībai, kurā bija 60 vīru. Aizstāvji ar divu vieglo tanku palīdzību tika atspiesti uz Timmkanālu, kur tie reorganizējās un atkal ieņēma pozīcijas.
8. jūlijā iznīcināšanas bataljons nodedzināja 14 saimniecības un skolu Rannametsa ciemā, kā arī baznīcu Veistē. Tahkurannā notika kauja starp tuvojošajiem vāciešiem un iznīcināšanas bataljonu, kas atstāja Rannametsu, un kurš cieta 57 vīru zaudējumus, bet astoņus saņēma gūstā. Daži avoti apgalvo, ka vācu vienība bija 402. velosipēdistu bataljons majora Ullerspergera vadībā. Igauņu un vācu vienības ieradās Pērnavā tajā pašā pēcpusdienā. Kaujas vietu iezīmē granīta laukakmens, ko rotā melna plāksne ar uzrakstu: "1941. gada 8. jūlijā Pērnavas iznīcināšanas bataljons nodedzināja 18 mājsaimniecības un skolu Rannametsa ciemā". Tekstam seko citāts no Hando Runnela dzejoļa.
