Iznīcināšanas bataljoni
II WW2, IV Padomju okupācija
Iznīcināšanas bataljoni Igaunijā tika izveidoti padomju okupācijas laikā 1941. gadā un no 1944. līdz 1954. gadam kā bruņotas brīvprātīgo iekšējās drošības vienības.
Iznīcināšanas bataljoni tika izveidoti pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā Padomju Savienības rietumu reģionos, kur tika izsludināts karastāvoklis. Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) 100 līdz 200 vīru lielajām vienībām bija uzdots uzturēt kārtību Sarkanās armijas aizmugurē un apspiest jebkādas pretestības izpausmes 1939. un 1940. gadā anektētajās zemēs. To galvenā uzmanība tika pievērsta cīņai ar mežabrāļiem un Omakaitse. un īstenot izdegušās zemes stratēģiju, kuras mērķis ir iznīcināt visu, kas varētu būt noderīgs ienaidniekam un ko padomju varas iestādes nevarēja evakuēt atkāpšanās laikā.
Iznīcināšanas bataljona organizācija tika atjaunota 1944. gada 20. aprīlī ar Igaunijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas biroja dekrētu. Šie bataljoni katrā apgabalā veidoja vietējās brīvprātīgo vienības, kuru uzdevums bija palīdzēt drošības iestādēm un karaspēkam un apsargāt dažādas vietas. Savos ziedu laikos organizācijā bija aptuveni 7000 biedru, no kuriem lielākā daļa bija vietējie. Biedriem bija slikta morāle, viņi bija slikti apmācīti un galu galā neizrādījās kā pretspēks mežabrāļiem, kāds no viņiem tika gaidīts. No 1944. līdz 1951. gadam gāja bojā aptuveni 173 iznīcināšanas bataljonu dalībnieki, no kuriem lielākā daļa gāja bojā sadursmēs ar mežabrāļiem. 32 nomira, veicot savas operācijas.
Igauņu tauta atceras iznīcināšanas bataljonus pirmām kārtām ar to, ka tie plaši terorizēja civiliedzīvotājus, izturoties pret viņiem kā līdzstrādniekiem ar mežabrāļiem.
Saistītie objekti
Timmkanāla kaujas vieta
1941. gada 4. jūlijā mežabrāļi iebruka Hedemestes izpildkomitejā. Grupu vadīja Metsapūles pamatskolas direktors un Aizsardzības līgas Hedemestes reģionālās vienības vadītājs Elmārs Toomingass.
6. jūlijā ieradās Sarkanās armijas iznīcināšanas bataljons: daži no viņiem tika nogalināti, citi tika saņemti gūstā.
7. jūlijā 400 vīru apvienotie spēki no Sarkanās armijas kājnieku un iznīcināšanas bataljoniem uzbruka vietējai milicijai, kurā bija 60 vīrieši. Aizsargi ar divu vieglo tanku palīdzību tika atgrūsti atpakaļ uz Timmkanālu, kur viņi reorganizējās un atkal ieņēma pozīcijas.
8. jūlijā iznīcināšanas bataljons nodedzināja 14 lauku sētas un skolas māju Rannametsas ciemā un baznīcu Võistē. Tahkurannā notika kauja starp vāciešiem, kas virzījās uz priekšu, un iznīcināšanas bataljonu, atstājot Rannametsa, kas cieta 57 vīru zaudējumus, astoņi tika sagūstīti. Daži avoti apgalvo, ka vācu vienība bija 402. riteņbraucēju bataljons, kuru vadīja majors Ullerspergers. Igaunijas un Vācijas vienības Pērnavā ieradās tajā pašā pēcpusdienā. Kaujas vietu iezīmē granīta laukakmens, ko rotā melna plāksne, uz kuras rakstīts: "1941. gada 8. jūlijā Pērnavas iznīcināšanas bataljons Rannametsas nodedzināja 18 mājsaimniecības un skolas māju". Tekstam seko citāts no Hando Runnela dzejoļa.
