Slīteres valsts rezervāts pierobežas režīma zonā

Vilnis Skuja: Padomju laikā strādāju Slīteres valsts rezervātā. Ar robežsargiem nācās tikties bieži, taču no šādām tikšanās reizēm mēģinājām izvairīties, jo pierobežas zonā rezervāta darbinieki - vīri ar binokli rokā, karti somā un vēl fotokameru lika ikvienam robežsargam momentā apstāties un noskaidrot lietas apstākļus. Tad notika skaidrošanās, kas parasti ilga ne mazāk kā pusstundu. Ja pietiekami laicīgi izdevās pamanīt robežsargu mašīnu, ātri mukām mežā. Mums pat bija tāds izsauciens „zaļie brauc”! Tajā mirklī visi automātiski paslēpās kur nu kurš. Ja bija nepieciešamība (piemēram, putnu migrācijas vērošana, uzskaites u.c.) iziet pludmalē, mēs vienmēr oficiāli pieteicamies t.s. zastavā. Tad problēmu nebija, jo arī robežsardzē bija saprātīgi cilvēki, kas pret mums un citiem vietējiem nevērsās ar nekādām represijām vai ļaunu attieksmi. Izņēmums bija tajos gadījumos, ja cilvēks (vietējais vai iebraucējs) bija ass un pats uzprasījās uz nepatikšanām.

Arī robežsargi darīja dažādas nelikumības. Nozāģēja kādu koku, raka smiltis vai tranšeju ne tur kur vajag. Reiz tie esot pieķerti Kolkas izgāztuvē, kur nelikumīgi bija nošāvuši mežacūku. Bija gadījumi, kad armijas nolīgtiem strādniekiem izdevās dabūt kalašņikovu, lai dotos nelikumīgās medībās. Kaut arī zvejniecība starp Kolku un Ventspili bija oficiāli aizliegta, robežsargu aizsegā vietējie iedzīvotāji varēja ne visai legāli iet jūrā un pazvejot. Par šādu rīcību tie robežsargiem „maksāja meslus”. Un tas bija vienīgais veids, kā varēja notikt zveja.

Robežsargu zastavas bija Kolkā un Mazirbē. Savulaik arī kā butaforijas vai maketi zastavas bija uzceltas arī Saunagā un Pitragā. Prožektori, kas naktī izgaismoja jūru un krastu atradās pie Kolkas un Mazirbē. Mazirbes pludmalē drīkstēja atrasties (vasarā) no 08 00 - 22 00 un par to brīdināja uzraksts divās valodās. Mazirbē bija viena no lielākajām pludmalēm. Pārējos lībiešu ciemos bija tikai mazi krasta posmi, kuros drīkstēja uzturēties civilpersonas. Astoņdesmitajos gados pat it kā bijusi ideja uzbūvēt vienlaidus dzeloņdrāšu žogu visas piekrastes garumā. Šim mērķim jau bija iepirkta papīrmalka no Slīteres rezervāta.

Alanda Pūļiņa: Kad vēl padomju laikā strādāju Slīteres valsts rezervātā – Lībiešu tautas namā atradās rezervāta administrācija. Atceros robežsargu reidus, ka notika pastiprināta kontrole – robežsargi ar bobikiem taisīja reidus un pat vairāk kārt vieniem un tiem pašiem cilvēkiem prasīja uzrādīt dokumentus. No tiem laikiem man vēl bija saglabājies propusks (caurlaide pierobežas režīma zonā). Ja uz Mazirbi brauca no Dundagas, pierobežas režīma zona sākās jau Jaundundagā, kur bija šlagbaums un robežsargu postenis.