„Bet – kam pie jūras mūžs…” (fragments)

Rojas pagasta Ģipkā, klusā mežmalas ielokā, atrodas mājas ar brīnumjauku nosaukumu – Putnumuiža. Glīti sakopto apkārtni apsaimnieko Ēriks Sēnes kungs ar savu kundzi Mariju – sieva esot noskatīta Kolkā, bet pati gan nākot no Valdemārpils.Vai jūs varat saukt sevi par īstu ģipcenieku?
- Jā, šīs ir mana tēva mājas, celtas 1928.gadā. Lūk, šis ozols pagalmā ir mana tēva stādīts un tagad savā veidā kalpo man kā zibensnovedējs, jo aug āderu krustpunktā. Mans tēvs visu mūžu nodarbojās ar zvejniecību. Arī es bieži gāju jūrā līdz raudzīt tīklus – tas bija interesanti.
Vai atcerieties kaut ko arī no abām okupācijām?
- Kā nu ne. Lai gan biju vēl puika, atceros krievu ienākšanu 1940.gadā. 1941.gadā uz Sibīriju izsūtīja manu tanti, viņas vīru un manu māsīcu – Šturmu ģimeni. Māsīca mira Sibīrijā. Ilgi gan krieviem nebija lemts plosīties. Drīz ienāca vācieši. Vācu laikā mūsu mājā dzīvoja divi vācu virsnieki. Attieksme vienmēr bija korekta un solīda. Atceros, kā vācu karavīri mani bieži cienāja ar šokolādi. Kad krievs atkal sāka velties uz Kurzemes pusi, visus piekrastes iedzīvotājus evakuēja līdz 20 km attālumā. Mēs nonācām Kaļķos. Karam beidzoties, daudzi vīri aizgāja mežā. Tēva mājā atgriezāmies 1945.gadā. Krievi uzvedās kā laupītāji. Atceros, ka mēslu talkas laikā krievu zaldāti tēvam no vestes norāva kabatas pulksteni, nesmādēja pat alumīnija katlus mūsu virtuvē. 1949.gadā izveda Vecvilku saimniekus.1954.gadā mani iesauca armijā, atgriezos 1958.gadā – tad jau bija izveidota tā dēvētā robežzona. Turpināja strādāt arī Ģipkas zivju apstrādes cehs. Ģipkas cehs darbojās arī brīvvalsts laikā, tad arī Pūrciemā bija ķilavu cehs – Šultmaņu Pauls strādāja par meistaru. Sešdesmitajos gados strādāju „Bangā” par elektriķi, arī Ģipkas cehā pie zivju mazgāšanas. No 1962. līdz 1980.gadam strādāju Ģipkas navigācijas bākā par tehniķi.
Vai atceraties kādu kuriozu atgadījumu?
- Protams. Tā vienreiz man bija jāraksta autobiogrāfija. Tālāk mani nosūtīja uz Rīgu – uz tā sauktajiem zboriem. Zboru vietā aizveda uz čeku. Tur vaicāja, vai es pazīstot tādu Elizabeti Rodrigesu. Teicu, kā ir, ka pazīstu gan – tā taču mana tēva māsa ( viņa bija emigrējusi uz Dienvidameriku). Šie atkal jautā – kāpēc neesot ziņojis. Atbildēju, ka tajā laikā, kad tēvamāsa vēl bija šeit, biju vēl labi ja tikai ieplānots. Ar to viņiem pietika…
No Zviedrijas atsūtīja gumijas zābakus Dunlop. Kaitinot robežsargus, aizsviedu tos uz jūras pusi pāri uzecētajam liedagam. Krieviņš skatās – ārzemju zābaki, tātad kads no jūras ārā līdis. Nu, tracis jau liels…
Atceros arī zaļumballes Ģipkas klubā. Vīri iesiluši, dūša ne pa jokam – jāiet villoties ar zaldātiņiem.Un gāja ar.
Vai bija arī savas nejēdzības vai traģiski notikumi?
- Kā nu bez tiem. Tā pēc kara visi bunkuri un ierakumi bija patronu un sprāgstvielu pilni. Ko gan puikām vairāk vajag? Kūrām uguni, krāvām visu to mantību iekšā un paši – gabalā. Troksnis jau feins. Diemžēl ne viss beidzās laimīgi. Tā atceros, ka Gustavsonu Leonardam lādiņš norāva roku. Vēl krievu laikos līdz 50 tonnām lucīšu dienā tika samalti zivju miltos. Sekas mēs jūtam tagad.