„Vējš. Spīts. Un lībiešu karogs.” (fragments) - Spoku kuģi un dzeloņdrātis

Tomēr okupācijas gadi savas skarbās pēdas ir atstājuši. Nogriežoties pa meža taku, pēkšņi skatienam paveras vairākas kokos un zemē ieaugušas zvejnieku laivas. Vraki. Kā spoku kuģi, kā pagātnes ēnas. Pussabrukušas tās, šķiet, pēdējiem spēkiem vēl cenšas saglabāt staltumu un spītu. Līdz Otrajam pasaules karam Mazirbes ciemā esot bijušas 48 zvejnieku laivas. Tad nāca padomju režīms ar iznīcināšanas un postīšanas kāri. Pavēle bij strikta – laivas sadedzināt! „Bet lībieši ir spītīgi,” tā Gunta. „Nededzināja vis! Laivas tika izvilktas tālāk krastā.Ar domu – gan jau okupanti drīz aizies… Visi cerēja, ka palīgā nāks angļi un atkal būs brīvā Latvija.” Vēstures avotos rodamas ziņas, ka laivu kapsēta radusies pēc 1960.gada, jo robežsargi neļāvuši tās krastā sadedzināt, kā tas Līgo vakarā tradicionāli ticis darīts ar savu laiku nokalpojušām laivām. Tās laivas tur palika. Gāja gadu desmiti, un laivas ieauga kokos. Spokainie vraki ir tik izteiksmīga laikmeta liecība, ka oficiālie vēstures raksti tās priekšā nobālē.
Pie padomju laiku absurdajiem aizliegumiem vēl jāmin tas, ka jūra visiem nebija „atvērta.” Piekrastes zvejniekiem noteica normas, tika ieviests caurlaižu režīms, un jūrā braucēju senās tradīcijas tika sagrautas. Katru vakaru pludmali noecēja ar zirgiem, vēlākajos gados – ar traktoru. Lai svaigi uzirdinātajā zemītē paliktu pēdas, ja kāds sadomātu bēgt pāri jūrai uz „pūstošā kapitālisma” skarto Ziedriju. Atvērta bija tikai aptuveni 200 metru plata pludmales josla, kurai abās pusēs bija dzeloņdrāšu žogs un kur patrulēja robežsargi ar suņiem. Bija arī uzraksts: „Stoi! Pļaž otkrit do 22.00”.
Vai padomju vara tiešām domāja, ka ļaudis pāri jūrai bēgs uz Ziedriju? „Jāsmejas! Neviens pat nemēģināja nekur bēgt… Pirmajos pēckara gados gan, bet vēlāk tādu domu nebija”, saka Gunta un piebilst, ka viņi, ciemata bērni, dzīvojuši savu bērnu dzīvi, par pieaugušo lietām daudz nedomājuši, un tā nemaz neesot bijusi tā sliktākā bērnība. Varbūt ne tik saulaina, kā varētu būt citā laikā un vietā, bet gana jauka, lai tagad, pēc gadiem, to atcerētos ar siltumu sirdī. Nu jā, nabadzība… Bet kur gan tās nebija? Mazirbē bija gan zvejnieku, gan parastais, lauksaimnieku, kolhozs. Un, kā jau padomju laikos ierasts, veikalos neko lāga nopirkt nevarēja. Viss – viens vienīgs deficīts! Par štātēšanos ciemata meitenes varēja tikai sapņot. Tad nu vajadzēja likt lietā radošo domu un meistarot no nekā. Šujmašīna tika uzskatīta par veselu bagātību!” Mana mamma mācēja šūt, un tajā laikā tas bija miljons. Viņa no tēva vecās žaketes uzšuva man skolas kleitiņu. Dāmas no spalvu drēbes, kas domātas spilveniem, šuva kleitas – rozā, zilas, oranžas. Bet ja dabūja katūnu!...” Guntas acis atmiņās iemirdzas. „Tad visu vasaru staigāja ar vienu kleitu.” Un tad arī varēja doties uz balli Lībiešu kultūras namā. Ļoti populāri padomju gados esot bijuši saviesīgi vakari pēc visā padomijā iecienītās "Goluboj ogoņok" (TV pārraide "Zilā uguntiņa") modes, ar programmu un dančiem. Uz saviesīgiem pasākumiem, protams, nāca arī Mazirbē izvietotās karaspeka daļas zaldātiņi. „Mums puišu bija tā, ka ar koku var maisīt,” nosmej Gunta. Nenoprecēja vietējās meitenes? „Noprecēja! Gandrīz visas! Krieviņi, lietuvieši, arī latvieši…Civiliedzīvotāju un vietējo puišu bija diezgan maz.”