Lēdija Ketlīna

Atrodas Rīgā, Mangaļsalā pie Daugavas ietekas jūrā iepretim Daugavgrīvai.

Mangaļsalas nocietinājumu rajons ir viens no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem. Paredzēts Rīgas pilsētas aizsardzībai no pretinieka flotes. Teritorija savu stratēģisko nozīmi saglabāja ilgstošā laika periodā, kas spilgti redzams nocietinājumu piemēros. Gadsimtiem apvidus piesaistīja militāro speciālistu uzmanību un tas veidojās par unikālu un noslēpumainu vietu.

Pēc 1. pasaules kara Latvijas armijai vēl nebija spēcīgas kara flotes. Jūras robeža bija gara, un krastu aizsardzība kļuva sarežģīta. Galvenais uzsvars tika likts uz Rīgas aizsardzību no pretinieka flotes uzbrukumiem. Latvijas armija pārņēma Krievijas impērijas, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtos nocietinājumus un paplašināja aizsardzības sistēmu. Daugavgrīvas un Mangaļsalas artilērijai bija jāapšauda pretinieku kuģi, kas mēģinātu ielauzties Daugavas grīvā, savukārt atbalsta punkti pie Lielupes (Jūrmalā) un Gaujas ietekas jūrā (Carnikavā) apturētu pretinieka desantu. Krasta aizsardzībai bija viens, speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu un papildspēkus Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā. Stratēģisku vietu nocietināšanas nolūks bija pastiprināt ieroču darbību, izmantojot speciālas būves un apvidus priekšrocības. Krasta aizsardzības fortifikācija tika izvietota plašā teritorijā, lai samazinātu pretinieka ietekmi kara gadījumā.

Mūsdienās var aplūkot dažādu armiju (Krievijas, Latvijas, Vācijas un Padomju armijas) celtos nocietinājumus. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Pieejamas ekskursijas: 

Jānis Zariņš, pārgājieni.lv, +37126980327

Normunds Ceipe, langaslaivas.lv +371 29 436 526

Audio gids https://izi.travel/en/edbf-mangalsalas-nocietinajumi/lv

19.gs. fortu personāla uzturēšanās māja

Daugavas grīvas nocietinājumi ir senākās būves Mangaļsalā. Šajā vietā var redzēt visu salas militārā mantojuma 400 gadu ilgo vēsturi, kā arī militārās arhitektūras paraugus no vairākiem periodiem – zviedru laika, cara laika, brīvās Latvijas laika un Otrā pasaules kara gadiem. Pirmās lielgabalu pozīcijas senajās kartēs šajā teritorijā parādās jau 17. gadsimtā līdz ar Daugavgrīvas cietokšņa būvniecību, bet vēlāk nocietinājumi pakāpeniski tikuši paplašināti un atjaunoti. No Kokneses akmeņlauztuvēm zviedru laikā uz šejieni pa Daugavu ar baržām veda dolomītus tuneļu un lielgabalu pozīciju būvniecībai. 19. gadsimta vidū Daugavā sāka būvēt molus.Apmēram divdesmit, trīsdesmit gadus vēlāk šeit sāka būvēt sarkano ķieģeļu bunkurus. Divas no dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām celtas jau Latvijas brīvvalsts laikā – 1934. gadā, par ko liecina arī ar pirkstu vai zaru veidotais gravējums betonā. Dodoties uz priekšu Austrumu virzienā, var redzēt zenītlielgabalu pozīcijas, kuras 2. pasaules kara laikā uzbūvēja vācu karaspēks. Šī ir vienīgā vieta Mangaļsalā, kurā notikusi reāla karadarbība – Krimas kara laikā 19. gadsimta vidū britu flote uzbruka Rīgai, bet, pateicoties Daugavas grīvas nocietinājumiem, uzbrukums nebija pārāk veiksmīgs. Pusgadsimtu vēlāk – 1919. gada 2. jūlijā –  Latvijas Neatkarības cīņu laikā igauņu lielgaballaivas no piekrastes veiksmīgi apšaudīja vācu Dzelzs divīzijas pozīcijas Mangaļsalā. Pirmā pasaules kara laikā Daugavgrīvas nocietinājumi bija tik biedējoši, ka Rīga bija vienīgā pilsēta Baltijas jūras krastā, uz kuru vācu flote izvairījās uzsākt karadarbību. Tātad šie Daugavgrīvas nocietinājumi gadsimtiem ir sargājuši ostas vārtus, nelaižot naidnieku Rīgā.

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Pēc aculiecinieku atmiņām, padomju armija Mangaļsalā munīciju glabāja ļoti nevērīgi un tas varēja būt par iemeslu tehnogēnām katastrofām. Munīcija šajā teritorijā jau bija glabāta kopš cariskās Krievijas laika – gan slēgta, gan atvērta tipa glabātuvēs. Padomju laikā šeit atradās PSRS Baltijas kara flotes munīcijas un jūras mīnu noliktavas. Daugavgrīvā esot bijis torpēdu cehs.

“Rīgas rajona Mangaļos, kur atradās mūsu mīnu un torpēdu noliktava, glabājās 400 tūkstoši tonnu sprāgstvielu. (…) Bez tam noliktavā glabājās simtiem torpēdu, jūras mīnu, ar degauklu detonējamu sprāgstvielu lādiņu un vēl visādu sprādzienbīstamu krāmu. Bija arī lādiņu dezaktivācijas cehs. Un vēl vesela kaudze strēlnieku ieroču – no karabīnes SKS līdz “Parabellum” pistolēm,” raksta bijušais virsnieks – 2. ranga kapteinis Andrejs Riskins.

Mūsdienās – mežā redzamās “torpēdas” ir ar betonu pielieti mācību torpēdu korpusi.

Daugavas abi moli ir cieši saistīti ar militāriem notikumiem un vēsturi. Tie tika uzbūvēti 19. gadsimta beigās, lai mazinātu upes grīvas aizsērēšanu un regulētu tecējumu, kā rezultātā nodrošinātu kuģniecību un vienlaikus arī - Daugavas grīvas aizsardzību. To stratēģiskā nozīme bija saistīta ar Rīgas kā svarīgas ostas un militārās bāzes aizsardzību.

Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Neatkarības kara laikā Daugavas grīvas apkārtne bija militāro darbību zona. Otrā pasaules kara laikā moliem bija liela stratēģiska nozīme, jo tie palīdzēja kontrolēt pieeju Rīgai no jūras.

Mola  pamatu veido koka pāļu konstrukcija, ko nosedza ar akmeņiem. Mola garums – aptuveni viens kilometrs.

Lai gan mūsdienās Daugavas moli galvenokārt tiek izmantoti kā pastaigu vieta un vēsturisks objekts, to vēsturiskā saistība ar militāro stratēģiju un jūras ceļu aizsardzību ir nozīmīgs aspekts Latvijas vēsturē.

Uzmanību! Mola virsma var būt slidena. Stirpa vēja un vētru laikā tā apmeklējums ir bīstams!

Ap 1958. gadu padomju armijas vajadzībām Mangaļsalā tika izbūvēts īpašs dzelzceļa atzars no Vecāķu stacijas. Tas bija ērtākais veids, kā uz šeit esošo militāro bāzi atvest degvielu, munīciju, šaujamieročus un būvmateriālus. Arī agrāk, sākot ar 20. gadsimtu līdz pat padomju gadiem, cauri visai Mangaļsalai braukāja šaursliežu bānītis, izvadājot munīciju uz lielgabalu atrašanās vietām. Vēlāk tika izbūvēts jau nopietnāks dzelzceļa atzars, kas šķērsoja Vecdaugavu pār vienu no diviem – vismazāk zināmajiem – Mangaļsalas dambjiem. Piemēram, no Vecāķu puses šim dambim piekļūt nemaz vairs nav iespējams, jo skatu aizsedz privātīpašums. Dabā redzamais betona uzkalniņš bija perons. Kad padomju karaspēks pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā atstāja Latviju, pa šo dzelzceļu tika izvesti 600 vagoni ar aptuveni 30 tonnām munīcijas. Runā, ka toreiz tas tika darīts tādā steigā un tik neuzmanīgi, ka “gaisā varēja uziet visa Rīga". Vai vismaz kāds Rīgas mikrorajons. Neilgi pēc tam dzelzceļu demontēja.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzcēla šādu bunkuru un apbēra ar zemi, lai potenciālais ienaidnieks to tik viegli nevarētu atrast. Pavisam Mangaļsalā ir četras šādas ēkas, visas ir būvētas periodā no 1953. līdz 1955. gadam. Padomju laikā šeit uzglabāja munīciju – zemūdens mīnas, torpēdas u.c.  Šobrīd šī ir pati tīrākā no padomju laika slēgtā tipa munīcijas noliktavām, bet, dodoties tālāk, var redzēt arī pašu lielāko.

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Padomju laikā uz Mangaļsalu saveda tik daudz munīcijas un militārā aprīkojuma, ka noliktavās nepietika vietas, tādēļ lielu daļu to nācās glabāt zem klajas debess. Telpās novietoja tikai tādas lietas, kas mitruma ietekmē varētu tikt bojātas. Šī rīcība arī parāda padomju armijas nevērīgo attieksmi pret jebkāda veida inventāru: tam apkārt uzbēra smilšu valni, no kura vēl palicis uzkalniņš, bet pats valnis sargāja munīciju no ugunsgrēkiem un eksplozijām. Ja šeit apkaimē sprāgtu raķete, sprādziena vilnis atdurtos pret valni un tālāk netiktu, vai tiktu krietni mazākā apjomā. Blakus ir redzams dzelzsbetona stabs - zibensnovedējs! Šādi stabi ļāva pasargāt munīciju no zibens spērieniem. Līdzīgi stabi ir novērojami arī citviet. Redzamas arī bijušās ūdens akas, lai vajadzības gadījumā varētu kaut ko apdzēst. Kopumā informācija par Mangaļsalas munīcijas noliktavām bija ļoti slepena, - pat vecās padomju laika militārās kartēs šīs vietas atzīmētas kā pionieru nometnes. Aptuveni 50 metrus aiz uzbērtā vaļņa atrodas vēl viens betona bunkurs.

Šī ēka ir celta laikā no 1876. līdz 1885. gadam, kad šeit valdīja cars Aleksandrs II un pēc viņa – cars Aleksandrs III. Vērts pievērst uzmanību ēkas fasādei ar karnīzēm un logu ailēm u.c. dekoratīvām formām. Šī ēka tika izmantota kā noliktava, kurā tika glabāti lielgabalu lādiņi. Aptuveni 300 metru no šejienes atrodas vēl viena šāda noliktava, kurai ir pat saglabājušās skaistas, izliektas logu restes. Līdzīgas sarkano ķieģeļu militārās ēkas var atrast vēl šur tur Latvijā – piemēram, Liepājas Karostā. Visas Mangaļsalas teritorijā esošās sarkano ķieģeļu ēkas ir celtas aptuveni vienā laikā. Eiropā tolaik bija sarežģīta politiskā situācija, un Krievijas impērija sāka militāri nostiprināt savu Rietumu robežu. Ēkai ir dubulta ārsiena un sienām pa vidu cirkulē gaiss, kas ne tikai rada papildu ventilāciju, nodrošinot ēkā vajadzīgo temperatūru un mitruma līmeni, bet arī spēj amortizēt sprādzienu. Liela sprādziena gadījumā ārējā siena nobrūk, bet iekšējā paliek neskarta, pasargājot to, kas atrodas ēkas iekšpusē. Otrpus Mangaļsalas ielai esošo bunkuru augšpusē atradās mortīru pozīcijas. Brīvās Latvijas laikā – 1926. gadā – mortīru vietā tika izvietoti zenītlielgabali jeb tādi lielgabali, kas braukā uz riteņiem! Netālu no šejienes atrodas viena no Rīgas resnākajām priedēm. Turklāt tā ir ne tikai resna un diža, bet arī ievainota – uz priedes stumbra var atrast ložu pēdas. Kādās cīņās priede cietusi – nav zināms!

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Šis bunkurs ir celts 1955. gadā – padomju okupācijas laikā. Taka apkārt šai ēkai kādreiz bija apgaitas ceļš, kuru ieskāva dubults dzeloņdrāšu žogs. Aiz tā staigāja sargi un vēroja, vai objektam netuvojas kāda nepiederoša persona. Šī ēka dažos avotos ir minēta kā munīcijas noliktava, bet citos – ķīmisko vielu glabātava. Runā, ka šeit esot atradušās pat kodolraķetes, tomēr nekādas radiācijas pēdas te nav atrastas. Iekšpusē ir pilnīga tumsa, bet tad, - redzama gaisma. Kādreiz tā bija ventilācijas sistēma. Šī ir vienīgā ēka Mangaļsalā, kurai ir bijusi ventilācija. Kravu šeit ieveda ar vagonetēm pa sliežu ceļu. Te ir ļoti laba akustiska – reiz šeit noticis pat jaunieša kora mēģinājums! Toties šur tur uz ēkas sienām izvietoti grafiti mākslas darbi.

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Īpatnējā pakava formas betona būve kādreiz bija prožektora vieta. Savukārt, simts metrus tālāk uz Vecāķu pusi, mazā betona bunkurā sēdēja prožektora stūrmanis un uzmanīja, vai no piekrastes puses netuvojas kāda nepiederoša persona. Koku šeit praktiski nebija, tādēļ visa apkārtne bija labi pārredzama. Ja uzbrucējs sāktu apšaudīt gaismas avotu, stūrmanis būtu pilnībā pasargāts – iegrimis tumsas un betona aizsegā. Šo prožektoru punktu cēla Latvijas armija 1928. gadā, turpinot pielāgot jau militarizēto Mangaļsalu savām vajadzībām. Vēlāk, padomju okupācijas laikā, prožektoru varēja izmantot arī, lai uzmanītu, vai tikai kāds negrasās doties pretējā virzienā un bēgt uz “mežonīgajiem rietumiem”. Pamest valsti bez atļaujas bija aizliegts. Papildus drošībai tika arī uzartas piekrastes smiltis, lai varētu redzēt nelegālo nācēju vai gājēju pēdas.

Šī ir lielākā militārā būve Mangaļsalā, kuru sāka celt laikā no 1912. līdz 1916. gadam. Bunkura sienas bija vairākus metrus biezas, un no jūras puses to sargāja smilšu valnis. Pirmā pasaules kara laikā vācu flote uz Rīgu nenāca, tikai pateicoties šeit izvietotajiem lielgabaliem. 1917. gadā krievi no Rīgas atkāpās paši un aizejot, daļu bunkura saspridzināja. Latvijas brīvvalsts laikā – 1930. gados – un vēlāk arī padomju gados šī baterija tika atjaunota un paplašināta – pārbūvētas lielgabalu platformas un uzstādīti jauni lielgabali. 1941. gadā – Otrā pasaules kara laikā krievi vēlreiz šo bateriju saspridzināja, baidoties, ka Latvijā varētu ienākt vācu karaspēks. Pirmie lielgabali šāva aptuveni 12 līdz 15 kilometru, bet jaunākie varēja trāpīt mērķim līdz pat 40 kilometru lielā attālumā. Ir atrodams uzraksts: “Построенa матрозами” - cēluši matroži 1946. gadā. Bunkura pazemē atradās munīcijas pagrabi, kuros glabāja lielgabaliem nepieciešamos lādiņus. Sienās bija īpašas lūkas, pa kurām varēja padot lādiņus ātrākai lielgabalu pielādēšanai kaujas apstākļos. Tagad šeit atrodas Mangaļsalas garākais militārais tunelis – aptuveni 100 metru garš koridors. Pavasaros daļa bunkura mēdz applūst! 1960. gados aviācijas tehnoloģijas attīstījās, tika izgudrotas raķetes un pretgaisa aizsardzības sistēmas, un šī baterija ar visiem saviem lielgabaliem – kādreiz tik baisa un varena – kļuva nevienam nevajadzīga. 

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Šajā apkaimē pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā Latvijas armija uzcēla armijas pilsētiņu virsniekiem un karavīriem, kuri strādāja Mangaļsalā. Vēlāk pilsētiņa līdz ar Mangaļsalas militāro bāzi nokļuva padomju savienības īpašumā. Te dzīvoja civilpersonas bez noteikta statusa, bet vēlāk tika izveidoti sociālie dzīvokļi maznodrošinātām personām. Labajā pusē bija gan futbola laukums, gan mazdārziņi, bet ar laiku tie pārvērtās pļavās un purvos. Vēlāk jau šeit parādījās privātmājas un autoserviss. Līdz 1960. gadiem Mangaļsala nemaz nebija Rīgas, bet Mangaļu pagasta daļa. Toreiz cilvēki šeit  nodarbojās ar zvejniecību vai strādāja armijas bāzē, jo lauksaimniecība bija praktiski neiespējama – aramzemes platība Mangaļsalā ir tikai 3,8%. Kādreiz cauri pilsētiņai tieši gar Mangaļsalas ielu kursēja šaursliežu dzelzceļš, bet pati iela bija bruģēta. Tagad bruģis ir paslēpts zem asfalta kārtas. Ceļa galā ir ostas teritorija un bijusī militārā piestātne. Kādreiz tur bija pietauvoti armijas kuģi, un starp tiem izbūvētas laipas.

Apskatāma no ārpuses, ejot pa Mangaļsalas ielu.

Tagad šeit ir krūmi un brikšņi, bet pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, šeit atradās Rīgas garnizona armijas vasaras nometne. Dažviet vēl var redzēt tādus kā taisnstūra formas vaļņus. Šajās vietās atradās karavīru teltis, kas bija izkārtotas četrās garās rindās, bet pa vidu – mazas ieliņas. Rindu galos slējās garnizona vienību logo – tie bija izlieti no betona, bet ornamenti un uzraksti veidoti no maziem, krāsainiem akmentiņiem. Vaļņi ap teltīm bija nepieciešami ne tikai mitruma aizturēšanai, bet arī militāriem mērķiem. Ja nu Mangaļsalā ienāktu desanta karaspēks, tie tiktu izmantoti kā ierakumi, kuru aizsegā aizsargāt teritoriju no ienaidnieka.  Lai gan šeit norisinājās reālas militāras apmācības, gaisā valdīja romantiska idille, kas redzama arī tā laika fotogrāfijās. Jaunieši spēlēja volejbolu. Virsnieku namiņu pagalmos bija iekoptas lapenes un puķu dobes. Pie kareivjiem brīvdienās ciemos brauca mīļotās, kas līdzi veda zemeņu grozus un svaigu maizi. Maltītes visi lielākoties ieturēja laukā pie galdiņiem svaigā gaisā.