Ģenerālmajora N.Dedajeva ievainošana pie Liepājas cietokšņa Vidus forta
1941.gada jūnijā sekmīgais vācu armijas uzbrukums bija nonācis Liepājā, kad Liepājai uzbruka Vācijas bruņoto spēku 291. kājnieku divīzija. 1941. gada jūnijā sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS padomju armijas Liepājas garnizons sastāvēja Kara flotes Liepājas jūras bāzes un Sarkanās armijas karaspēka vienībām. Šo kauju laikā nāvējoši ievainoja ģenerālmajoru N.Dedajevu
Kaujas darbība pie Liepājas cietokšņa Vidus forta sākās 1941. gada 24. jūnija agrā rītā, kad pēc Priekules un Grobiņas ieņemšanas, uzbrukumu sāka 291. kājnieku divīzijas 505. kājnieku pulka vienības pulkveža K. Lomeijera vadībā.
Pirmais uzbrukums nebija sekmīgs un vēl vienu uzbrukumu plānoja veikt 25. jūnija rītā. Šajā laikā uz ziemeļrietumiem no Vidus forta 67. strēlnieku divīzijas komandpunktā, kas atradās Liepājas cietokšņa artilērijas munīcijas noliktavā Nr. 8 (tagad Grīzupes iela( , trāpīja vairāki vācu artilērijas šāviņi un ievainoja ģenerālmajoru N. Dedajevu.
N. Dedajevs mira Kara flotes hospitāli un tika apglabāts brāļu kapos tuvumā. 1947. gadā pārapbedīts Tosmares kapos, bet 1977. gadā Centrālajos kapos netālu no Dienvidu forta. Neskatoties uz padomju zaudējumiem, izlauzties cauri Liepājas cietokšņa valnim vācu vienībām neizdevās arī 25. jūnijā.
Kaujas Liepājā noslēdzās 27. un 28. jūnijā, kad padomju vienības mēģināja izlauzties ziemeļu virzienā.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Liepājas cietokšņa Vidus forts un demontētais piemineklis Sarkanās armijas karavīriem
Imperatora Aleksandra III ostai bīstamākais uzbrukuma virziens bija no austrumiem starp Tosmares un Liepājas ezeriem, kur bija 2,5 km plata sauszemes šaurums. Sauszemes joslas aizsardzībai izbūvēja trīs nocietinājumus. Tosmares ezera dienvidu krastā kreiso reduti, Liepājas ezera ziemeļu krastā labo reduti, bet starp redutēm atradās Vidus forts. Vidus forts bija visnopietnākā Liepājas cietokšņa fortifikācijas būve, bet līdz 1908. gadam to pilnībā nepabeidza un artilēriju neizvietoja.
Tieši pie Vidus forta notika visnopietnākās kaujas 1915. gada aprīlī, kad uzbrukuka Vācijas karaspēks, 1919. gada novembrī Latvijas armijas cīņu laikā pret Rietumkrievijas atbrīvošanas armiju, kā arī 1941. gada jūnijā, kad Liepājai uzbruka Vācijas bruņoto spēku 291. kājnieku divīzija.
1941. gada jūnijā sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS padomju armijas Liepājas garnizons sastāvēja Kara flotes Liepājas jūras bāzes un Sarkanās armijas karaspēka vienībām. Liepājas jūras bāzes sastāvā bija mīnu traleru, torpēdkuteru un zemūdeņu divizioni, to skaitā bijušie Latvijas Kara flotes kuģi un zemūdenes. Krasta aizsardzību veica 23. un 27. artilērijas baterijas ar 130 mm lielgabliem un 18. dzelzceļa artilērijas baterija 180 mm lielgabaliem, kuras piesedza divi zenītartilērijas divizioni. Bāzes sastāvā bija arī vairākas sapieru, remonta, sakaru un apmācību vienības, kopā apmēram 4000 karavīru, kurus komandēja 1. ranga kapteinis M. Kļevenskis. No Sarkanās armijas vienībām garnizonā bija 67. strēlnieku divīzijas (bez 114. strēlnieku pulka un viena artilērijas diviziona), kuru komandēja ģenerālmajors N. Dedajevs. Divīzijas sastāvā pirms karadarbības sākuma bija apmēram 9000 karavīru. Liepājas lidlaukā novietojās 143. iznīcinātāju aviācijas pulks ar 68 dažādu tipu lidmašīnām. Bez tam Liepājas apkārtnē darbojās 12. robežapsardzības vienība.
Kaujas darbība pie Liepājas cietokšņa Vidus forta sākās 1941. gada 24. jūnija agrā rītā. Neskatoties uz padomju zaudējumiem, izlauzties cauri Liepājas cietokšņa valnim vācu vienībām neizdevās arī 25. jūnijā. Kaujas Liepājā noslēdzās 27. un 28. jūnijā, kad padomju vienības mēģināja izlauzties ziemeļu virzienā.
Liepājas cietokšņa Dienvidu forts un demontētais piemineklis N.Dedajevam
Liepājas cietokšņa Dienvidu forts atrodas Liepājas dienvidrietumu daļā, starp Klaipēdas ielu un pludmali.
Imperatora Aleksandra III ostas aizsardzībai no dienvidiem, divus kilometrus no pilsētas dienvidu robežas, plānoja izbūvēt fortu. Forts bija novietots starp Liepājas ezeru un jūru uz rietumiem no Pērkones upes iztekas, pastiprinot dzelzbetona nocietinājumus ar grāvi. Lai gan fortifikācijas būves gandrīz pilnībā pabeidza, bruņojums nebija izvietots. Izbūvētos pagrabus izmantoja kā noliktavas gan Pirmajā pasaules karā, gan arī Otrā pasaules kara laikā. 1920. – 30. gados nocietinājuma teritorijā izvietojās dažādas ražotnes. Atšķirībā no Vidus forta un Ravelīna Dienvidu forts nekad karadarbībā nav piedalījies, jo visos karos iebrucēji apgāja Liepājas ezeru pa austrumu krastu un mēģināja iebrukt Liepāja starp Tosmares un Liepājas ezeriem.
Uz ziemeļiem no Dienvidu forta atrodas Liepājas lielākā kapsēta – Centrālā. Kapsētas dienvidu daļā izveidoti Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi, kuros pārapbedīti Liepājas apkārtnē kritušie padomju karavīri, tajā skaitā 67. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Nikolajs Dedajevs, kurš vadīja Liepājas aizsardzību 1941. gada jūnijā.
