Ģenerāļa Ridigera fon der Golca vizīte Rudbāržos 1919. gada februārī
Vācu ģenerālis Ridigers fon der Golcs pēc veiksmīgas pretlielinieku kampaņas Somijā, 1919. gada februārī tika iecelts par Kurzemē un Ziemeļlietuvā esošo Vācijas bruņoto formējumu, tostarp landesvēra, kura sastāvā atradās 1. atsevišķais latviešu bataljons, komandieri. Apmeklējot fronti 1919. gada februārī viņš ieradās arī Rudbāržos. Ģenerāļa vizīti savās atmiņās aprakstījis bataljona sevišķu uzdevumu virsnieks, leitnants Jānis Ķīselis.
Saņēmis ziņas par gaidāmo ciemiņu, pulkvedis (Oskars Kalpaks.red.) lika izcept kārtīgu stirnas cepeti, lai būtu ar ko uzņemt. Pils sētā kārtojās uz mācībām studenti (Atsevišķās Studentu rotas karavīri. red.) un pārējie, brīvie no dienesta, zēni ap tiem zirgojās. Kautkur tuvumā ierūcas auto. Pulkvedis man lika iziet un saņemt viesi pie durvīm, bet pats palika iekšā. Mūsējie, kas gadījās tuvumā, piebraucošo ģenerāli kārtīgi nosveicināja, bet nekāda kopīga komanda neatskanēja. No auto izkāpa ģenerālis grāfs fon der Golcs ar kādu štāba virsnieku. Tad tāds bija šis slavenais karotājs un Somijas glābējs. Gara auguma, iesirmiem matiem, staltu stāvu, — tas atstāja impozantu iespaidu.
Apsveicinājāmies, stādījos priekšā un lūdzu viesus ienākt. Ģenerāla piere savilkās dzijās rievās, — nepatika, ļoti nepatika vecajam prūšu aristokrātam uzņemšana latviešu zemnieku karotāju mītnē. Un droši vien viņam bija zināmas arī mūsu sarunas ar oberštābu par šo viņa vizīti. Kad iegājām iekšā cauri priekštelpai nāca pretī pulkvedis Kalpaks. Abi vīri cieši viens otru novēroja skatiem, sasveicinājās un pulkvedis veda ģenerāli tālāk.
Mazajā, apaļajā kabinetā galda vienā pusē novietojas abi viesi, otrā pulkvedis ar kapteini Balodi un es galda galā, jo pulkvedis vāciski nerunāja. Pēc īsiem, informatīvas dabas jautājumiem par mūsu spēkiem un stāvokli frontē, fon der Golcs tieši pārgāja uz to lietu, kas viņam bija vistuvāk un visvairāk sāpēja. Viņš bija informēts par mūsu Tāšu-Padurē (Mūsdienās Kalvene. red.) izsludināto mobilizāciju un par to, ka pulkvedis bija izsūtījis virsniekus uz dažiem pagastiem aicināt tautu nākt mums palīgā. Ģenerālis tūlīt sāka runāt diezgan uztrauktā balsī, ka viņš esot noteicējs par visiem bruņotiem spēkiem šinī territorijā un ka viņš nevarot pielaist nekādas mobilizācijas, jo visi latvieši esot lielinieki un ja mēs tos samobilizēšot, tad vēlāk viņš vairs nevarēšot būt drošs, ka tie nebrūkot viņa daļām mugurā. Pret sarkano armiju šādus mobilizētos nekādā gadījumā nevarot laist, jo tie tūlīt pāriešot otrā pusē. Pulkvedis Kalpaks tikpat enerģiski noraidīja šos apgalvojumus un no savas puses uzsvēra, ka latviešu tauta ir gatava cīnīties pret lielniekiem, tikai viņi paši, vācieši, to visādi kavē un traucē. Ļaunas dzirkstis paspīdēja grāfa acīs; šādu noteiktu pretestību saviem nodomiem viņš, laikam, šeit nebija gaidījis. Pārrunāja vēl dažus jautājumus par mūsu apgādi un par priekšā stāvošo vispārējo uzbrukumu. Visā visumā grāfs tomēr ar sarunām nebija diezcik apmierināts, no mūsu piedāvātām pusdienām nogaršoja loti maz un drīz taisījās ceļā. Kad gājām ārā, fon der Golcs pagriezies pret mani nezin izteica: „Den Letten, den trauc ich nicht." Itkā paredzēdams nākošos laikus, es bez kavēšanās atbildēju: „Ich auch nicht, Herr Grāf." Grāfa vaļsirdībai atradu vēlāk izskaidrojumu viņa grāmatā „Meine Sendung in Finnland und im Baltikum", kurā, rakstot par šo apmeklējumu, viņš piemin, ka plkv. Kalpakam esot bijis veikls adjutants un tulks — pusžīds. Tā tad ģenerāla kunga vaļsirdību bija izsaucis mans līkais deguns. Tā beidzas šis pirmais un pēdējais fon der Golca apmeklējums latviešu štābā.
Kad bija krietni izstaigājušies izlūku gājienos, tad jo bieži gājām pērties muižas pirtī, un šo sportu visvairāk cienīja plkv. Kalpaks. No sākuma gājām ar viņu kopā, vēlāk mēģinājām tikt pirtī vai nu pirms, vai pēc viņa, jo pulkvedis arvien sagāza tādu garu, kā pārējie rāpus vien centās izkļūt priekšējā kambarī. Kad Kalpaks bija kārtīgi izsautējies, tad pilnā skrējienā no pirts viņš metās labi dziļā sniega kupenā, kārtīgi pa to izvalstījāis un tad devās atkal pirtī iekšā. Pēc dabas mūsu vadonis bija ļoti vienkāršs un nevarēja ciest nekādas ārišķības. Sodu bija maz, bet valdīja stingra sadraudzīga disciplīna. Kā kuriozumu atceros šādu gadījumu: mūsu „džigits" kapteinis Zariņš, savas vecās bikses bija vai nu noplēsis, jeb citādi kā palaidis un bija iedomājies, ka no Rudbāržu pils biljarda galda tūka arī var iznākt kārtīgas bikses. Daudz nedomādams, viņš tūku bija noplēsis un pats savām rokām sameistarojis varen greznu tērpu un staigāja ar zaļu dibenu kā papagailis. Ilgi gan to viņam nenācās nēsāt, jo drīzi vien dabūja no pulkveža kārtīgu brāzienu un divas stundas zem zobena (Soda veids. red.).
Ķīselis J. Cīņā par dzimteni. Rīga, 1936.
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Rudbāržu muižas pils un piemiņas plāksne 1. latviešu atsevišķajam bataljonam
Pils atrodas Rudbāržos, Rīgas - Liepājas A9 šosejas malā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Oskara Kalpaka bataljona gaitām.
Pils celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk.
Latvijas Neatkarības kara laikā Rudbāržu pils kalpoja par pulkveža Oskara Kalpaka komandētā 1. Atsevišķā latviešu bataljona bāzi un štābu kaujas operācijām Ventas upes krastos.
Vēlāk pilī bija izvietota Latvijas armijas karavīru atpūtas bāze. 1938. g. pili pārbūvēja.
Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kuru 1991. gadā nosauca Oskara Kalpaka vārdā. Rudbāržu muižas Varoņu zāle restaurēta 2016. gadā. Šobrīd skola ir slēgta, bet ēkā tuvākajos gados plānots izvietot Oskara Kalpaka vārdā nosaukto profesionālo militārās ievirzes vidusskolu.
Oskara Kalpaka muzejs un piemiņas vieta "Airītes"
O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes” atrodas Saldus novada Zirņu pagasta „Airītēs", vecās Rīgas - Liepājas šoseja malā.
Pulkveža O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas „Airītes” ekspozīcija sniedz plašu informāciju par Oskaru Kalpaku, viņa vadīto bataljonu un parāda Latvijas nacionālās armijas un piemiņas vietas „Airītes” izveidošanas vēsturi. Muzeja ekspozīcija atklāj pulkvedi Oskaru Kalpaku kā personību, kā karavīru un kā cīnītāju par Latvijas neatkarību.
Sākot ar 1920.gadu par brīvprātīgi saziedotajiem līdzekļiem sabiedriskās organizācijas „Airītēs” sāka veidot piemiņas vietu pulkvedim Oskaram Kalpakam. 1922.gada 3.septembrī tur atklāja viņam veltītu pieminekli. Pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” ierosinājuma 1935.gada vasarā iepretim piemiņas vietai sāka celt ēku pulkveža Oskara Kalpaka muzejam. Muzeju atklāja 1936.gada 6.septembrī. Ēkā izveidoja ekspozīciju par Kalpaka bataljona cīņu gaitām.
Muzejs turpināja darboties līdz 1944.gadam, kad kara apstākļos ēkā izvietojās dažādas karaspēka vienības, 1950.gadā piemiņas ansambli iznīcināja. Muzeja ēkā iekārtoja pasta nodaļu un dzīvokļus. Sākoties Atmodai, 1988.- 1989.gadā piemiņas vietu atjaunoja. 1990.gada 11.novembrī pulkveža Oskara Kalpaka muzejs atsāka savu darbību. No 1991.gada 7.novembra līdz 2006.gada 29.decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J.Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet kopš 2007.gada 2.janvāra muzejs ir Latvijas Kara muzeja nodaļa. 2007.gada 24.novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013.gada 6.martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību I pasaules kara laikā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās.
Ekspozīcijā ir apskatāmas unikālas vērības: priedes stumbra fragments (pie šīs priedes 1919.gada 6.martā O.Kalpaks saņēma nāvīgo ievainojumu), 1. atsevišķā latviešu bataljona atšķirības zīmes un formas tērpu atdarinājumi, J. Blūma dāvinātais Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas karoga atdarinājums, Latvijas neatkarības rotas kapteiņa P.Penčuka Lāčplēša Kara ordenis, kas piešķirts par kauju pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī.
Ekspozīciju papildina izveidotie atmiņu ieraksti audio formātā (latviešu, angļu, vācu valodās). Tie lieliski papildina eksponatūras klāstu un akcentē 1918./1919. gada vēsturisko notikumu svarīgumu Latvijas valstiskuma nosargāšanā.
Muzeja ēka ir mūsdienīgi restaurēta, kā arī ekspozīcija ir mūsdienu prasībām atbilstoša. Ieeja ir bez makas, ekskursija ar gidu 10 eur stundā. Ceļa pretējā pusē atrodas piemiņas vieta. Pieejama atpūtas vieta, parks, šķēršļu trase, dažādas nodarbības, ir semināra zāle līdz 30 vietām.
Tāšu - Padures muiža
Tāšu - Padures muižas pils mūsdienās pazīstama kā Kalvenes pamatskola, kas dibināta 1922. gadā. Skolas ēka būvēta 19. gadsimtā pēc vēlīnā klasicisma stila parauga kā grāfa Keizerlinga medību pils.
Šeit 1919.gada sākumā notika pirmo mobilizēto vīru pulcēšanās, kas atsaucās mobilizācijas aicinājumam un ieradās muižā. 1919.gada 22.janvārī šeit nodibināja Latviešu atsevišķo jātnieku nodaļu, kuras viens vads jau 24.janvārī devās O.Kalpaka komandētā 1.Latviešu atsevišķā bataljona rīcībā. Visa nodaļa (kopā apm.80 karavīri) komandiera Arnolda Artum- Hartmaņa vadībā Rudbāržos ieradās 1.martā.
Kalvenes pamatskola ir valsts kultūras piemineklis. Pagājušā gadsimts 60-ajos gados pils remontēta, pielāgojot to skolas vajadzībām.
