Mēs visi bijām tēvu dēli, kuri uzvarēja Brīvības cīņās

Viņa tēvs dzimis 1895. gadā, un viņš Brīvības cīņās izbēga no nonākšanas sarkano rokās dīvainas avārijas dēļ, kuras saknes meklējamas iepriekšējā karā. Viņš iestājās Neatkarības karā Kõnnu kaujā 17.-18.janvārī. 1918. gada decembris. Viņš vēl manā bērnībā stāstīja, ka bija kopā ar četriem Kõnnu ciema vīriem kaujā pie Kõnnu skolas. Laiks lija, un grāvī viņam un, iespējams, arī citu vīriešu zābakiem skrēja ūdens. Taču, kad sarkanie izlauzās cauri, viņš aizbēga uz savām mājām, tuvējo Rätsepas fermu. Nāca sarkanās gaismas, atrada ieroci un patronas. Viņi nošņāca šauteni un uzreiz bija skaidrs, ka tā ir izšauta.

Tēva, mātes un vecākās māsas Adeeles acīs viņš jau bija aizvests uz pagraba kalnu. Tas bija tas pats, kas šaušanas laikā novietot to pie sienas. Jau atskanēja komanda “Ugunsgrēks!”. Tajā pašā laikā no aizmugures atskanēja vēl viena komanda: "Aiziet!". Viss, protams, krievu valodā. Šautenes bija nolaistas, tēvam ieroči netrāpīja.

Izrādījās, ka tas, kurš pavēlēja “Aiziet!”, bija cīnījies ierakumā blakus tēvam pie Daugavas Pirmajā pasaules karā. Tēvs kā izglītots cilvēks tur tika cienīts. Trīsgadīgā Kõnnu lauku skola viņam bija devusi tik daudz krievu valodas prasmes, ka viņa tēvs palīdzēja rakstīt vēstules analfabētu karavīru mājām karā.