Jānis Lapiņš un pirmā Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga mets
Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane. Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.
Viens no dedzīgākajiem Latvijas neatkarības idejas popularizētājiem bija Veselavā dzimušais pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš (1885-1941), kurš kopš 1915.gada rudens strādāja Valmieras tirdzniecības skolā. Bez parastā skolas darba nākas kārtot bēgļu lietas. Bēgļu apgādes organizācijas "Ziemeļpalīdzība” birojs atrodas aiz pilsdrupām, Maršnera namā, vienā no labākajiem pilsētā. Kurzemes bēgļi ar lielu cienību Lapiņu godājuši par bēgļu oficieri, atcerās Kauguru pagastā dzimušais literāts Kārlis Eliass (1899-1985), tolaik Latvijas skolu biedrības tirdzniecības skolas audzēknis: "”
Jānis Lapiņš daudzus aizrāva ar latviešu sarkanbaltsarkanā karoga ideju. Viņam šo karogu 1916.gada otrajā pusē izgatavoja (izšuva) Valmieras bēgļu bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumane (1896 -1985), kura vēlāk kļūs par J.Lapiņa dzīvesbiedri. 1917.gadā Lapiņš Valmierā organizē Tautas universitāti, piedalās visos nozīmīgākajos sabiedriskajos notikumos. Pie pedagoga Aleksandra ielā Krēsliņa namā ilgāku vai īsāku brīdi gan dzīvo, gan viesojas latviešu kultūras darbinieki Jānis Akuraters, Kārlis un Lizete Skalbes, Pauls Dāle, Ernests Blanks, Linards Laicens u.c.
Kā liecinājums latviešu augošajai pašapziņai sarkanbaltsarkanais karogs plīvos 1917.gada martā virs Valmieras latviešu biedrības nama Vidzemes Zemes sapulces laikā. Jaunās Latvijas valsts proklamēšanai veltītajā sapulcē Valmierā (Vecpuišu parkā) piedalījies arī viens no dedzīgākajiem sarkanbaltsarkanā nacionālā karoga popularizētajiem - Jānis Lapiņš! Savā uzrunā Valmieras skolu skolniekiem, viņš gleznainā valodā stāstījis, ka „nu visi senmūžu latviešu tautas sapņi tuvojas savam piepildījumam, bet jāceļas augšā arī nogrimušai Gaismas pilij.” Valmieras skolu jaunatne pat nenojauta, cik pravietiski izrādīsies Lapiņa vārdi, jo pasludinātā Latvijas brīvība būs vēl jāizcīna!
20.-30.gados vērtīgā relikvija glabājas Lapiņu ģimenē, pēc tam, padomju laikā, rūpīgi slēpta. Vācu okupācijas gados Marianna un meita līdz ar rūpnīcu, kurā strādāja, evakuējās uz Vāciju, abām līdzi, protams, arī karogs. Pēc kara, atgriežoties Latvijā, ilgus gadus to vēl vajadzēja slēpt. 1997.gadā Mariannas un Jāņa Lapiņu meita Lija Poga tieši šo karogu, kuram jau tolaik vairāk nekā 80 gadu, dāvināja Cēsu muzejam. Zīmīgi, ka pirmais karogs, ko piemin hronika, 1279.gadā tapis Cēsīs kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, bet pirmais nacionālais karogs šūts un izgatavots Valmierā 1916.gadā.
Informatīvais un ilustratīvais materiāls no Pumpuriņš T. Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas. Cēsis, 2000. un Valmieras muzeja krājuma.
https://www.valmiera.lv/lv/kultura/latvijai_100_/brivibas_stasti/janis_lapins/
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Latvijas pirmā karoga autora J. Lapiņa piemiņas vieta
Atrodas “Lejas Pintuļi”, Veselavas pagastā, Priekuļu novadā.
Redzama piemiņas vieta Latvijas pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.
Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane.
Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.
Priekuļu novada Veselavas pagasta “Lejas Pintuļos” 2014.gadā tika atklāta piemiņas vieta pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.
Pirmais zināmais autentiskais latviešu nacionālais karogs, izgājis bēgļu gaitas Krievijā, padomju un vācu okupācijas laikā rūpīgi slēpts, pašreiz glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā. To 1997.gadā atdāvināja abu meita Lija Poga.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijas Jaunajā pilī
Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.
Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.
Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.
Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.
Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.
1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.
1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni. Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.
1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.
Vecpuišu parks un koncertzāle "Valmiera"
Parks atrodas Valmieras pilsētas centrā.
1914. gadā astoņi uzņēmīgi valmierieši nolēma toreizējā pilsētas nomalē ierīkot parku ar bezalkoholisko bufeti un grāmatu galdu - tā sākās Vecpuišu parka vēsture.
Parka iekārtošanas darbus pārtrauca Pirmais pasaules karš.
Jau kara sākumā paviljona zālē ierīkoja ievainoto karavīru lazareti. Ēkas otrajā stāvā atradās Valmieras Sarkanā Krusta komiteja, tās centrālais dāvanu pieņemšanas punkts un noliktava.
Valmieras komiteja bija viena no rosīgākajām Latvijā. 1914. gada oktobri tās aprūpē bija 33 lazaretes ar 375 gultām. Komiteja vāca līdzekļus lazarešu uzturēšanai un ievainoto karavīru ārstēšanai, izārstēto apgādāšanai ar siltu veļu un ceļa naudu, caurbraucošo ievainoto karavīru ēdināšanai, kā ari sūtīja dāvanas tieši uz fronti. Viens no visaktīvākajiem Sarkanā Krusta komitejas darbiniekiem līdzekļu vākšanā bija vēlākais neatkarīgās Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (1877-1942).
Arī leģendāro latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas vēsture saistīta ar Vecpuišu parku. 1915. gada 4. un 5. augustā parka telpās darbojās brīvprātīgo pieņemšanas komisija, bet 6.augustā jaunos kareivjus no šejienes izvadīja uz apmācībām. Arī vēlāk Valmieras un apkārtnes puiši daudzkārt no šejienes izvadīti karavīru gaitās. Parkā kara laikā notika arī dažādi kultūras un labdarības pasākumi, tomēr visi tajos iegūtie līdzekļi tika izlietoti palīdzībai karā cietušiem.
1918.gada 18.novembrī pirmo reizi Valmierā nacionālais karogs tika pacelts kā valsts karogs un pirmoreiz atskanēja jaunās valsts himna “Dievs, svētī Latviju”.
Otrā pasaules kara laikā Vecpuišu parka paviljona ēkā atradās lazarete un kaujās tika aizvadīti strēlnieki. Padomju okupācijas laikā 1940. gada 12 augustā ar Valmieras pilsētas valdes lēmumu parku pārdēvēja par Komjaunatnes parku.
Pēc Otrā pasaules kara, arhitekta Freiberga projekta uzcelto paviljonu, izmantoja gan kā kultūras namu (līdz 1966.), gan kā sporta skolu. Deviņdesmito gadu nogalē (1998.) Vecpuišu parka paviljonā atkal sākās rosība.
Fotogrāfijās, kas izvietotas restorāna “Vecpuisis” telpās, ir aplūkojami parka dibinātāji.
