Jānis Lapiņš un pirmā Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga mets
Latvijos nacionalinės vėliavos sukūrimas vyko Pirmojo pasaulinio karo metais. 1915 m., kuriant Latvijos šaulių batalionų vėliavas, pavieniai menininkai siūlė raudonas, baltas ir raudonas vėliavų spalvas. Po pedagogo ir žurnalisto Janio Lapinio sumanymo, raudonai baltai raudoną vėliavą 1916 m. antroje pusėje pagamino jo mokinė, Valmieros pabėgėlių prieglaudos mokytoja Marianna Straumane. Tai pirmoji žinoma ir iš tikrųjų pagaminta Latvijos nacionalinė vėliava, kuri taip pat išliko iki šių dienų.
Vienas uoliausių Latvijos nepriklausomybės idėjos populiarintojų buvo Veselavoje gimęs mokytojas ir žurnalistas Jānis Lapiņš (1885–1941), nuo 1915 m. rudens dirbęs Valmieros prekybos mokykloje. Be įprastų studijų, jam teko tvarkyti ir pabėgėlių reikalus. Pabėgėlių aprūpinimo organizacijos „Ziemeļpalīdzība“ biuras yra už pilies griuvėsių, Maršnerių namuose, viename geriausių mieste. Kuržemės pabėgėliai Lapinį labai gerbė kaip pabėgėlių pareigūną, prisimena Kaugurių parapijoje gimęs, tuomet Latvijos mokyklų asociacijos prekybos mokyklos mokinys rašytojas Kārlis Eliassas (1899–1985): „“
Janis Lapinis daugelį sužavėjo Latvijos raudonai baltai raudonos vėliavos idėja. Šią vėliavą jam 1916 m. antroje pusėje pagamino (išsiuvinėjo) Marianna Straumane (1896–1985), Valmieros pabėgėlių vaikų prieglaudos mokytoja, kuri vėliau tapo J. Lapinio žmona. 1917 m. Lapinis įkūrė Valmieros Liaudies universitetą ir dalyvavo visuose svarbiausiuose viešuose renginiuose. Mokytojo namuose Aleksandros gatvėje ilgesnį ar trumpesnį laiką gyveno arba lankydavosi Latvijos kultūros darbuotojai Jānis Akuraters, Kārlis ir Lizete Skalbes, Pauls Dāle, Ernests Blanks, Linard Laicens ir kt.
Kaip įrodymą apie augantį latvių pasitikėjimą savimi, raudonai baltai raudona vėliava plevėsavo virš Valmieros latvių draugijos pastato per Vidžemės žemės susirinkimą 1917 m. kovo mėn. Vienas uoliausių raudonai baltai raudonos nacionalinės vėliavos populiarintojų Janis Lapinis taip pat dalyvavo naujosios Latvijos valstybės paskelbimui skirtame susirinkime Valmieroje (Vecpuišu parke)! Kreipdamasis į Valmieros moksleivius, jis vaizdingai pasakė, kad „visos senovės latvių žmonių svajonės artėja prie išsipildymo, bet ir nugrimzdę Šviesos rūmai turi iškilti“. Valmieros mokyklų jaunimas nė nenumanė, kokie pranašiški bus Lapinio žodžiai, nes paskelbtąją Latvijos laisvę dar reikės iškovoti!
XX a. 3–4 dešimtmečiais vertingas reliktas buvo saugomas Lapinių šeimoje, o sovietmečiu kruopščiai paslėptas. Vokiečių okupacijos metu Marianna su dukra evakavosi į Vokietiją kartu su gamykla, kurioje dirbo, žinoma, pasiimdamos ir vėliavą. Po karo, grįžus į Latviją, ją teko slėpti ilgus metus. 1997 m. Marianna ir Janio Lapinių dukra Lija Poga padovanojo būtent šią, tuo metu jau daugiau nei 80 metų senumo, vėliavą Cėsių muziejui. Pažymėtina, kad pirmoji kronikoje paminėta vėliava buvo pagaminta Cėsyse 1279 m. kaip ideologinis mūsų Latvijos vėliavos prototipas, tačiau pirmoji nacionalinė vėliava buvo pasiūta ir pagaminta Valmieroje 1916 m.
Informacinė ir iliustracinė medžiaga iš Pumpuriņš T. Raudona, balta ir raudona – Latvijos vėliavos spalvos. Cėsys, 2000. ir Valmieros muziejaus kolekcija.
https://www.valmiera.lv/lv/kultura/latvijai_100_/brivibas_stasti/janis_lapins/
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Latvijas pirmā karoga autora J. Lapiņa piemiņas vieta
Atrodas “Lejas Pintuļi”, Veselavas pagastā, Cēsu novadā.
Redzama piemiņas vieta Latvijas pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.
Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane.
Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.
Priekuļu novada Veselavas pagasta “Lejas Pintuļos” 2014.gadā tika atklāta piemiņas vieta pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.
Pirmais zināmais autentiskais latviešu nacionālais karogs, izgājis bēgļu gaitas Krievijā, padomju un vācu okupācijas laikā rūpīgi slēpts, pašreiz glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā. To 1997.gadā atdāvināja abu meita Lija Poga.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijas Jaunajā pilī
Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.
Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.
Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.
Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.
Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.
1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.
1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni. Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.
1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.
Vecpuišu parks un koncertzāle "Valmiera"
Parks atrodas Valmieras pilsētas centrā.
1914. gadā astoņi uzņēmīgi valmierieši nolēma toreizējā pilsētas nomalē ierīkot parku ar bezalkoholisko bufeti un grāmatu galdu - tā sākās Vecpuišu parka vēsture.
Parka iekārtošanas darbus pārtrauca Pirmais pasaules karš.
Jau kara sākumā paviljona zālē ierīkoja ievainoto karavīru lazareti. Ēkas otrajā stāvā atradās Valmieras Sarkanā Krusta komiteja, tās centrālais dāvanu pieņemšanas punkts un noliktava.
Valmieras komiteja bija viena no rosīgākajām Latvijā. 1914. gada oktobri tās aprūpē bija 33 lazaretes ar 375 gultām. Komiteja vāca līdzekļus lazarešu uzturēšanai un ievainoto karavīru ārstēšanai, izārstēto apgādāšanai ar siltu veļu un ceļa naudu, caurbraucošo ievainoto karavīru ēdināšanai, kā ari sūtīja dāvanas tieši uz fronti. Viens no visaktīvākajiem Sarkanā Krusta komitejas darbiniekiem līdzekļu vākšanā bija vēlākais neatkarīgās Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (1877-1942).
Arī leģendāro latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas vēsture saistīta ar Vecpuišu parku. 1915. gada 4. un 5. augustā parka telpās darbojās brīvprātīgo pieņemšanas komisija, bet 6.augustā jaunos kareivjus no šejienes izvadīja uz apmācībām. Arī vēlāk Valmieras un apkārtnes puiši daudzkārt no šejienes izvadīti karavīru gaitās. Parkā kara laikā notika arī dažādi kultūras un labdarības pasākumi, tomēr visi tajos iegūtie līdzekļi tika izlietoti palīdzībai karā cietušiem.
1918.gada 18.novembrī pirmo reizi Valmierā nacionālais karogs tika pacelts kā valsts karogs un pirmoreiz atskanēja jaunās valsts himna “Dievs, svētī Latviju”.
Otrā pasaules kara laikā Vecpuišu parka paviljona ēkā atradās lazarete un kaujās tika aizvadīti strēlnieki. Padomju okupācijas laikā 1940. gada 12 augustā ar Valmieras pilsētas valdes lēmumu parku pārdēvēja par Komjaunatnes parku.
Pēc Otrā pasaules kara, arhitekta Freiberga projekta uzcelto paviljonu, izmantoja gan kā kultūras namu (līdz 1966.), gan kā sporta skolu. Deviņdesmito gadu nogalē (1998.) Vecpuišu parka paviljonā atkal sākās rosība.
Fotogrāfijās, kas izvietotas restorāna “Vecpuisis” telpās, ir aplūkojami parka dibinātāji.
