Pakri salas - padomju aviācijas mērķu poligons
Infrastruktūra

2.jpg
Pakri sala 20. gs. deviņdesmito gadu vidū. Foto: Juris Smaļinskis
WhatsApp-Image-2025-06-27-at-22-07-41--1-.jpeg
WhatsApp-Image-2025-06-27-at-22-07-41--2-.jpeg
WhatsApp-Image-2025-06-27-at-22-07-41--4-.jpeg
WhatsApp-Image-2025-06-27-at-22-07-41--5-.jpeg
WhatsApp-Image-2025-06-27-at-22-07-41--6-.jpeg
WhatsApp-Image-2025-06-27-at-22-07-41--7-.jpeg
WhatsApp-Image-2025-06-27-at-22-07-41.jpeg
Notiek ielāde...
 Harju rajons, Suur Pakri, Vaike Pakri, Igaunija

Pakri salas – Vaike Pakri (Mazā Pakri) un Suur Pakri (Lielā Pakri) – atrodas Somu līča dienvidu daļā, pie Paldiski pilsētas Igaunijas ziemeļrietumu piekrastē. Šīs salīdzinoši nelielās salas ir piemērs Baltijas reģiona militārā mantojuma vēsturiskajai slāņainībai, īpaši 20. gadsimta otrajā pusē, kad tās tika pilnībā militarizētas kā padomju aviācijas poligons.

Vēsturiskais konteksts un militarizācija

Pēc Igaunijas okupācijas 1940. gadā un pēc Otrā pasaules kara beigām Pakri salas nonāca Padomju Savienības tiešā militārā kontrolē. Tās tika pilnībā atbrīvotas no civiliedzīvotājiem – salas apdzīvojušie zviedru izcelsmes un igauņu saimnieki tika piespiedu kārtā pārvietoti uz kontinentu vai padzīti. Tas bija tipisks Baltijas jūras piekrastes militarizācijas piemērs padomju varas nostiprināšanas laikā.

Padomju armija šajās salās izveidoja aviācijas mērķu poligonu. Šeit trenējās aviācijas bumbvedēji un uzbrukuma aviācija – lidmašīnas no kontinenta (īpaši no Paldiski bāzes) veica mācību bombardēšanu, iznīcinot salās izvietotus mērķus. Tika būvētas speciālas betonētas un metāla mērķu imitācijas, kā arī izbūvēti novērošanas un komandpunkti. Salu reljefs un ģeogrāfiskā izolācija padarīja tās par “ideālu” mācību poligonu, kur sprādzienu un bombardēšanas radītais postījums neapdraudēja civiliedzīvotājus un infrastruktūru kontinentā.

Militārā mantojuma materiālās liecības

Mūsdienās Pakri salas ir faktiski tāds kā brīvdabas muzejs, kur var pētīt aukstā kara laika militāro infrastruktūru. Salās saglabājušās iebetonētas mērķu imitācijas, sprādzienu bumbu bedres, fragmentētas konstrukcijas, bunkuru un novērošanas punktu drupas. Vairākās vietās sastopami arī nesprāgušie lādiņi – neskatoties uz periodiskajām atmīnēšanas operācijām, pilnībā droša pārvietošanās nav garantēta. Tas padara šīs salas ne vien interesantu, bet arī bīstamu militārā mantojuma vietu.

Salas arī labi ilustrē padomju armijas inženiertehnisko pieeju: poligona izbūve bija funkcionāla, standartizēta un ļoti izturīga, ar minimālām rūpēm par vietējo vidi vai kultūrvēsturisko mantojumu. Vienlaikus tieši šī masīvā, bieži pārmērīgā būvniecība padarīja padomju militāro mantojumu ļoti ilgmūžīgu – pat vairākus gadu desmitus pēc poligona slēgšanas tā pēdas ir skaidri redzamas.

Cilvēku izlikšana un kultūrainavas pārvēršana

Pakri salu militarizācija nozīmēja arī pilnīgu kultūrainavas pārvēršanu. Vietējie iedzīvotāji, kas tur bija dzīvojuši gadsimtiem (ar spēcīgām zviedru kolonistu tradīcijām), zaudēja dzimto vidi. Salas kļuva par slēgtu militāro zonu, kur civilā dzīve tika dzēsta no kartes – padomju stratēģiskās telpas tipisks piemērs.

Neatkarības laiks un traģiskais incidents

Igaunijai atgūstot neatkarību, padomju armija sāka pamest Paldiski un Pakri salas. Tomēr militārais mantojums neizzuda vienas nakts laikā. 1990. gados tika mēģināts pārņemt kontroli pār šīm bīstamajām un pamestajām teritorijām. Viena no traģiskākajām epizodēm notika 1997. gada martā: Igaunijas policijas un robežsardzes specvienības vienība mēģināja sasniegt Suur Pakri salu, ejot pa seklu jūras sēkli. Stiprs vējš un ledainais ūdens apstākļus padarīja liktenīgus – vairāki apmācīti vīri noslīka.  

Mantojums un nākotne

Mūsdienās Pakri salas ir aizsargājama dabas teritorija. Savdabīgā ironija ir tāda, ka ilgstošā militārā izolācija faktiski palīdzēja saglabāt bioloģisko daudzveidību – cilvēku aiziešana ļāva dabai atgūt teritoriju. Taču padomju poligona radītie piesārņojuma riski un nesprāgušie lādiņi paliek reāla problēma.

Pakri salas ir uzskatāms piemērs postmilitārā mantojuma problemātikai Baltijā: te sastopas stratēģiskās vēstures pēdas, piespiedu pārvietošana un identitātes zaudēšana, ekoloģiskā degradācija un reizē negaidīta dabas atjaunošanās. Tās ir arī materiāla liecība par aukstā kara ģeopolitisko telpu – par to, kā nelielas salas varēja kļūt par globālu militāro interešu instrumentu un kā šī pagātne turpina ietekmēt mūsu skatījumu uz ainavu un vēsturi.

Ņemot vērā potenciālu bīstamību, Pakri salas ieteicams apmeklēt vietējo gidu pavadībā.

Izmantotie avoti un saites: