Totalitarianism II WW2, IV Soviet occupation

The museum exhibits the history of Latvia from 1940 to 1991, under the occupation of Nazi Germany and the Soviet Union. ‘House of the Future’ is a reconstruction and expansion project of the Occupation Museum designed by the well-known American Latvian architect Gunārs Birkerts as well as the new exhibit of the museum. The exhibit ‘History of Cheka in Latvia’ was created by the Occupation Museum and it is located in the ‘Corner House’, which is the former USSR State Security Committee (KGB) building. Latvian Occupation Museum was founded in 1993. It tells the long-hidden story of the fate of the Latvian state, nation and land under the occupation of two foreign totalitarian powers from 1940 to 1991. At the end of 2020 the museum had more than 70,000 different historical items (documents, photographs, written, oral and material evidence, objects and memorabilia). Museum specialists have recorded more than 2,400 video testimonials, making it one of the largest collections on occupation in Europe. The events that unfolded in Latvia, Lithuania and Estonia clearly show us what the nations had to endure under the two totalitarian regimes.

Located in Riga, Pārdaugava, near the National Library of Latvia.

Victory Park is one of the largest and most controversial parks in Latvia. It occupies a territory of 36.7 ha, where a monumental ensemble glorifying the Soviet occupation power "For those freed from the German fascist invaders of Soviet Latvia and Riga" has been created. Built in the place where the 17th century fortifications and was the last known place of public execution in Latvia.

20th century in the beginning, a landscape park was created on the territory of the former Kobron skanst. It is dedicated to the Russian emperor Peter I, whose army captured Riga in 1710. After the establishment of the State of Latvia, an ambitious project - Victory Park - was planned in the territory. It was conceived as a place of honor for the heroes of the War of Independence, a symbol of the greatness and self-confidence of the Latvian state. The park, built on public donations, was intended for major events, but World War II interrupted the plan.

During the Soviet occupation, the territory of the park became the place of execution of 7 German army officers. It was a significant event to open in 1985 the largest object glorifying the Soviet power and its army in the Baltic States.

Until 23.08.2022. g. (dismantled) it was possible to view the monumental ensemble, which represented the prevailing trends in the construction of monuments in the Soviet Union. The wide park area is perfect for walks and active recreation.

It is located in Tukuma, Mālkalna, Jelgavas street 15A.

The monument was opened in 1975 to highlight the merits of the Red Army during World War II. It served as a means of Soviet ideology and propaganda, symbolically strengthening the presence of the occupation regime in Latvia and creating the myth of the Soviet power as "liberators". The author of the monument is sculptor and resident of Tukums Arta Dumpe.

After the capitulation of Germany on May 8, 1945, the Red Army perceived Kurzemi as a territory conquered from the enemy and not a liberated part of the USSR. The inhabitants of Kurzeme were enemies and their property was considered war trophies. The repressive authorities and the army began the "Cleaning of Kurzeme". Men aged 16-60 were detained, registered and examined. In terms of danger, the inhabitants of Kurzeme - men - were compared to the military personnel of capitulated Germany. The permissiveness of the Red Army and the wave of crimes began - murders, rapes, robberies, arrests and "disappearances of people". The only armed resistance was from the National Guerrilla groups. The Soviet authorities created fighter battalions, including in the Tukum district, to eliminate any counter-action. The wave of violence and terror reached its climax in 1949, when the population was deported throughout Latvia.

Today you can see the monument. Its symbolic meaning is explained in different ways - a battle scene or a mother holding her sons fighting on opposite sides. The monument is installed on a hill with an impressive view.

Private military collection in Mundigciems. Aivars Ormanis has been collecting historical objects for many years - military uniforms, uniforms, camouflage, communication devices, household items, protective equipment from different periods and countries, dating back to the Second World War, the Soviet army and the restoration of independent Latvia.

The collection is currently not well maintained and the exhibits are housed in a former collective farm barn. 

The Alūksne Museum is located in an architectural monument of national significance: the neo-Gothic Alūksne New Castle built in the late 19th century. The museum features an exhibition named ‘Memorial Room for Victims of the Totalitarian Regime’, which tells about the fate of the inhabitants of Alūksne municipality in Siberia and the Far East, while the time periods from prehistory to the present meet in the Alūksne history exhibit ‘Feast of the Ages’. It features a separate section devoted to the contribution of the 7th Sigulda Infantry Regiment to the military, culture and public life. The formation of the 7th Sigulda Infantry Regiment began on 20 June 1919 in the Naukšēni Manor. Initially, a battle group of 22 officers and 1,580 soldiers was formed from the reserve battalion of the Northern Latvian Brigade, and was named the Dankers Division. It was included in the 2nd Battalion of the 3rd Jelgava Regiment. On 23 August, following an increase in the number of companies, it became part of the 7th Sigulda Infantry Regiment. Having taken part in the battles against Bermondt, on 5 January 1920, the regiment was transferred to the Latgale front to fight the Bolsheviks. After the signing of the Peace Treaty with Soviet Russia, the regiment guarded Latvia’s eastern border. The Latvian War of Independence saw the deaths of more than 200 soldiers of the regiment, while 85 were awarded the Lāčplēsis War Order. In 1921, the 7th Sigulda Infantry Regiment was stationed in Alūksne. The regiment’s headquarters were set up in the Alūksne New Castle. After World War II, the castle was taken over by Soviet security institutions. As of the late 1950s, the castle housed various cultural institutions: the Culture and Cinematography Department of the Executive Committee, a pioneer house, a library, a cinema and a museum.

Kirjanikule ja kultuuriloolasele Melānija Vanagale pühendatud muuseum asub Amata külakoolis Võnnu (Cēsise) vallas. Muuseumis on välja pandud materjalid Vanaga elu, kirjandusliku tegevuse, suguvõsa ja saatuse kohta, seal on videomaterjalid Siberi ja sinna küüditatud lätlaste kohta ning Siberi muldonn, mis viib külastajad rännakule kirjaniku küüditamispaika Krasnojarski krais Tjuhteti rajoonis. Muldonni välimus ja sisseseade annavad realistliku ettekujutuse elust võõrsil. Muldonnis eksponeeritakse ainulaadseid ajaloolisi esemeid, mis on toodud Tjuhteti muuseumist: kasetohust nõu, savikruus ja petrooleumilamp. Muuseumis võib vaadata videointervjuusid piirkonna poliitiliselt represseeritud elanikega ja Melānija Vanaga raamatu „Veļupes krastā“ (Hingede jõe kaldal) kaheksateistkümne tegelasega. Muuseumi virtuaalne näitus „OLE SINA ISE!” (http://esipats.lv) avab viie küüditatud lapse ja nende vanemate kogemust, keda nõukogude võimud süüdistasid alusetult kodumaa reetmises.

PSRS laikā šeit atradās robežsardzes daļa, citas padomju armijas daļas - sakarnieki un zeme - gaiss raķešu bāze atradās vairākus kilometrus tālāk mežā. Pēc neatkarības atgūšanas bija izvietota Latvijas armija.

Kādreizējā padomju armijas militārajā bāze šobrīd ir ierīkots rekreācijas, aktīvās atpūtas un nometņu centrs - personības izaugsmei mijiedarbībā ar dabu un apkārtējiem cilvēkiem. 

Vieta atpūtai un nakšņošanai gan tūristu grupām, gan ģimenēm. Istabiņas, dušas, WC, ugunskura vietas, plaša teritorija aktivitātēm, dabas skaņas. Rezervācijas veikt iepriekš, zvanot +371 26314505.

Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.

Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.

Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.

Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.

Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…

Latvijā garākais mols – Ziemeļu mols – būvēts 19. gadsimta beigās kā ļoti svarīga Liepājas Jūras cietokšņa un militārās ostas daļa. Mola garums ir 1800 metri, platums – 7,35 metri.

Ziemeļu mols ir viena no pirmajām Imperatora Aleksandra III ostas būvēm, kuru izveidoja laikā no 1890. līdz 1892. gadam pirms Karostas kanāla rakšanas. Mols kopā ar Ziemeļu, Dienvidu viļņlaužiem un Dienvidu molu veidoja Liepājas priekšostu.

Liepājas cietokšņa Baterija Nr. 3 atradās blakus Karostas Ziemeļu molam un bruņojuma ziņā tika plānota vislielākā. Izbūvēja platformas četriem 6 collu (152 mm) Kanē sistēmas 1892. gada modeļa lielgabalus, pieciem 11 collu (280 mm) 1887. gada modeļa lielgabalus un divus 57 mm Nordenfelda sistēmas prettrieciena lielgabalus, kā arī 18 9 collu (229 mm) lielgabalus un mortīras.

Šodien Baterija Nr. 3 ir visvairāk cietusi no valdošās dienvidu-ziemeļu jūras straumes, kas aiz Ziemeļu mola veido virpuļa efektu, tā rezultātā izskalojas lielgabalu platformu pamatus.

Ziemeļu mols aizsargā Liepājas ostas akvatoriju no Ziemeļrietumu vējiem. Šī ir liepājnieku un pilsētas viesu iecienīta vieta, kur vērot saulrietus un makšķerēt jūras zivis, kā arī vērot jūru dažādos laikapstākļos. Īpaši iespaidīgi - vētras laikā.

Pie Ziemeļu mola ierīkota plaša stāvvieta, kurā iespējams atstāt automašīnu. Apmeklētāju ērtībām pieejamas arī labierīcības un kafejnīca ar unikālu skatu uz jūru.

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Muzeja patstāvīgā ekspozīcija stāsta par Pāvilostas pilsētas vēsturi un par bēgļi gaitām Otrā pasaules kara laikā un pēc tā, padomju laikiem piekrastē, dzintaru ķeršanu pludmalē, kā arī ar svarīgākajiem notikumiem 100 gadu griezumā Pāvilostā. Apmeklētājiem iespēja iejusties zvejnieku lomā un ar 3D brillēm piedalīties reņģu un nēģu zvejā.

Blakus muzejam atrodas Laivu māja, kurā apskatāmi lielgabarīta eksponāti. Savulaik ēkā glabājusies laiva, ar kuru glābšanas dienesta komanda devusies jūrā glābt nelaimē nokļuvušos zvejniekus un jūrniekus.

Ekspozīcija “PĀVILOSTA - SLĒGTĀ ZONA” stāsta par Pāvilostu padomju okupācijas gados, par šādām tēmām: izpildvara, pierobežas zona, zvejnieku kolhozs, kultūras dzīve un sadzīve. Izveidota arī interaktīva emocionāli bagāta digitāla ekspozīcija divās valodās un  audio - vizuālā instalācija.

Digitālā ekspozīcijā var redzēt senus notikumus un to, kā ir veidojusies Pāvilosta un visas aktivitātes no 1918. gada līdz šim laikam, t.sk. Neatkarības karu, PSRS un vācu okupāciju, bēgļu kustību Otrā pasaules kara laikā

Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.

Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.

Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).