1917.gada marts - svarīgs mēnesis Valmieras un Latvijas vēsturē
1917 metų kovą, likus daugiau nei metams iki Latvijos valstybės paskelbimo, Valmieroje buvo įkurta Vidžemės laikinoji žemės taryba, kuri priėmė nutarimą dėl Latvijos autonomijos ir apsisprendimo teisių. Tarybos įkūrimo dieną posėdžio vietoje pirmą kartą buvo iškelta raudona, balta ir raudona vėliava.
1917 m. kovo 12 ir 13 dienomis (kovo 25, 26 d.) įvyko Vidžemės žemės suvažiavimas. Į Valmierą susirinko savivaldybių, kooperatinių asociacijų, žemės ūkio bendrijų atstovai ir bežemiai iš Rygos, Cėsių, Valmieros ir Valkos apskričių. Nors darbotvarkėje buvo ir politiniai, ir ekonominiai klausimai, tikrasis susirinkimo uždavinys buvo įkurti Vidžemės laikinąją žemės tarybą. Pagrindinis pranešėjas agronomas Kārlis Ulmanis akcentavo politinius tikslus, kurių reikia siekti ateityje. Priimta 17 nutarimų, iš kurių svarbiausia – dėl Latvijos autonomijos ir apsisprendimo teisės.
Nepraėjus nė dvejiems metams, 1918-ųjų lapkričio 17-osios vakarą Rygos viešbutyje „Suvorov“ buvo suformuota Latvijos liaudies taryba, kurioje buvo išrinktas Latvijos laikinosios vyriausybės ministras pirmininkas Kārlis Ulmanis. Liaudies taryba nusprendė Latvijos valstybės paskelbimo aktą atlikti Latvijos operos teatre (dabar Latvijos nacionalinis teatras).
Jau kitą dieną, 1918 m. lapkričio 18 d., Valmieroje daktaras Georgas Apinis paprašė vokiečių okupacinės valdžios leidimo surengti Valmieros sporto draugijos visuotinį susirinkimą Vecpuiši parko paviljono salėje. Tikruosius jo ketinimus žinoję G. Apinio bendražygiai slapta pagamino raudonai-baltai raudoną vėliavą ir atgamino tekstus „Dieve, palaimink Latviją“ ir pristatė juos į Senelių parko paviljono salę. Dr. G. Apinis susirinkusiuosius informavo apie šios dienos istorinę reikšmę, o susirinkusieji iškilmingai įsipareigojo paremti naująją valstybę ir jos Laikinąją vyriausybę, vadovaujamą Kārlio Ulmanio. Šią dieną Valmieroje pirmą kartą buvo pakelta valstybės vėliava ir pirmą kartą nuskambėjo naujasis himnas „Dieve, palaimink Latviją“.
Įdomu tai, kad valmieriečiai vieni pirmųjų sužinojo, kad buvo įkurta Latvijos valstybė. Užvakar tai buvo žinoma ir Valmieros realinėje mokykloje, ką liudija 1918-11-18 įrašas mokinio dienoraštyje – „Dėl Latvijos valstybės paskelbimo paskutinės trys pamokos nevyks“. Lapkričio 18 dieną priešais mokyklą su raudonais, baltais ir raudonais kaspinais nusifotografavo ir Valmieros vidurinės mokyklos mokiniai.
Šaltinis: Valmieros muziejaus istorijos skyrius
Zugehörige Zeitleiste
Zugehörige Themen
Zugehörige Objekte
Vecpuišu parks un koncertzāle "Valmiera"
Parks atrodas Valmieras pilsētas centrā.
1914. gadā astoņi uzņēmīgi valmierieši nolēma toreizējā pilsētas nomalē ierīkot parku ar bezalkoholisko bufeti un grāmatu galdu - tā sākās Vecpuišu parka vēsture.
Parka iekārtošanas darbus pārtrauca Pirmais pasaules karš.
Jau kara sākumā paviljona zālē ierīkoja ievainoto karavīru lazareti. Ēkas otrajā stāvā atradās Valmieras Sarkanā Krusta komiteja, tās centrālais dāvanu pieņemšanas punkts un noliktava.
Valmieras komiteja bija viena no rosīgākajām Latvijā. 1914. gada oktobri tās aprūpē bija 33 lazaretes ar 375 gultām. Komiteja vāca līdzekļus lazarešu uzturēšanai un ievainoto karavīru ārstēšanai, izārstēto apgādāšanai ar siltu veļu un ceļa naudu, caurbraucošo ievainoto karavīru ēdināšanai, kā ari sūtīja dāvanas tieši uz fronti. Viens no visaktīvākajiem Sarkanā Krusta komitejas darbiniekiem līdzekļu vākšanā bija vēlākais neatkarīgās Latvijas pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (1877-1942).
Arī leģendāro latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas vēsture saistīta ar Vecpuišu parku. 1915. gada 4. un 5. augustā parka telpās darbojās brīvprātīgo pieņemšanas komisija, bet 6.augustā jaunos kareivjus no šejienes izvadīja uz apmācībām. Arī vēlāk Valmieras un apkārtnes puiši daudzkārt no šejienes izvadīti karavīru gaitās. Parkā kara laikā notika arī dažādi kultūras un labdarības pasākumi, tomēr visi tajos iegūtie līdzekļi tika izlietoti palīdzībai karā cietušiem.
1918.gada 18.novembrī pirmo reizi Valmierā nacionālais karogs tika pacelts kā valsts karogs un pirmoreiz atskanēja jaunās valsts himna “Dievs, svētī Latviju”.
Otrā pasaules kara laikā Vecpuišu parka paviljona ēkā atradās lazarete un kaujās tika aizvadīti strēlnieki. Padomju okupācijas laikā 1940. gada 12 augustā ar Valmieras pilsētas valdes lēmumu parku pārdēvēja par Komjaunatnes parku.
Pēc Otrā pasaules kara, arhitekta Freiberga projekta uzcelto paviljonu, izmantoja gan kā kultūras namu (līdz 1966.), gan kā sporta skolu. Deviņdesmito gadu nogalē (1998.) Vecpuišu parka paviljonā atkal sākās rosība.
Fotogrāfijās, kas izvietotas restorāna “Vecpuisis” telpās, ir aplūkojami parka dibinātāji.
Latvijas pirmā karoga autora J. Lapiņa piemiņas vieta
Atrodas “Lejas Pintuļi”, Veselavas pagastā, Priekuļu novadā.
Redzama piemiņas vieta Latvijas pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.
Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane.
Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.
Priekuļu novada Veselavas pagasta “Lejas Pintuļos” 2014.gadā tika atklāta piemiņas vieta pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.
Pirmais zināmais autentiskais latviešu nacionālais karogs, izgājis bēgļu gaitas Krievijā, padomju un vācu okupācijas laikā rūpīgi slēpts, pašreiz glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā. To 1997.gadā atdāvināja abu meita Lija Poga.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijas Jaunajā pilī
Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.
Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.
Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.
Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.
Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.
1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.
1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni. Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.
1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.
Monuments "Veltījums Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei"
Monuments “Veltījums Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei” atrodas Valkā Rīgas un Raiņa ielu krustojumā (adrese Raiņa iela 9A).
Monumentu atklāja 2017. gada 2. decembrī Latvijas simtgades programmas ietvaros, par godu Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes sanākšanai 1917. gadā.
Ansambļa idejas autore ir tēlniece Arta Dumpe, akmeņkalis – Ivars Feldbergs, arhitektonisko plānošanu veica SIA "Arhitektu birojs Vecumnieks & Bērziņi".
Monumenta pamatni veido liels dzirnakmens – kā dzīves, laika un notikumu aplis. Tā sānos ir iegravēti LPNP valdes locekļu vārdi. No dzirnakmens kā likteņa ceļi debesu jumā uzvijas trīs novadi – Vidzeme, Kurzeme un Latgale ar vēsturiskajiem ģerboņiem. Kompozīciju noslēdz Betlēmes zvaigzne, kas pārtop jaunās Latvijas valsts saulē. Latviešu dzejnieks, prozaiķis un politiķis Kārlis Skalbe /1879-1945/ ir rakstījis: “Arī Latvijai ir bijusi sava Betlēme, mazā nabadzīgā Valka...”.
Piemineklis Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei ir sava veida parādu atdošana cilvēkiem, kuri 1917. gadā Valkā riskējot ar savām dzīvībām, ideālu vadīti, faktiski neiespējamā situācijā ielika pamatus Latvijas valstij.
Tobrīd Valka bija pilsēta ar lielāko latviešu iedzīvotāju skaitu Vācijas vēl neokupētajā teritorijā. Pēc Rīgas krišanas tā kļuva par latviešu sabiedriskās, politiskās un kultūras dzīves centru. Šeit sapulcējās tie, kurus vienoja vēlme īstenot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības. No 1917. gada 29. novembra – 2. decembrim (pēc jaunā stila) Valkas pilsētas rātsnamā (tagad ēka Valgā Kesk iela Nr.11) notika Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes 1.sesija, kurā piedalījās gandrīz visu ietekmīgāko latviešu sabiedrisko organizāciju un politisko partiju pārstāvji. Viņi pirmo reizi oficiāli deklarēja savas darbības mērķi - neatkarīgas nacionālas valsts izveidošanu, pieņēma deklarāciju par apvienotas un autonomas Latvijas izveidošanu Vidzemes, Kurzemes un Latgales latviešu apriņķos.
