Padomju okupācijas mantojums Ziemeļvidzemē un Dienvidigaunijā

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

2021.gada rudenī Latviešu Strēlnieku laukumā atklāts pārbūvētais Okupācijas muzejs. Kamēr norit ekspozīciju ierīkošana, daļa ekspozīcijas un izstādes apskatāmas pagaidu muzeja telpās Raiņa bulvārī 7, netālu no Brīvības pieminekļa. Par aktuālo informāciju lūgums interesēties muzeja tīmekļa vietnē www.okupacijasmuzejs.lv vai zvanot pa tālruni +371 67 211 030.

Latvijas Okupācijas muzejs ir dibināts 1993. gadā. Tas glabā ilgstoši noklusēto vēstures stāstu par Latvijas valsts, tautas un zemes likteni divu svešu totalitāru varu pakļautībā no 1940. gada līdz 1991. gadam. 2012. gada sākumā muzeja krājumā bija vairāk kā 50 000 vienību (dokumentu, fotogrāfiju, rakstisko, mutvārdu un materiālo liecību, priekšmetu un piemiņas lietu). Muzeja speciālisti ierakstījuši vairāk nekā 2000 videoliecību, un tas ir viens no lielākajiem okupācijas tēmai veltītajiem krājumiem Eiropā. Notikumi, kas skāra Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājus ir spilgta liecība par tautu pieredzi atrodoties divu totalitāru režīmu varā.

Mūsdienās šeit var aplūkot vairākas ekspozīcijas. „Nākotnes Nams” ir pazīstamā Amerikas latviešu arhitekta Gunāra Birkerta Okupācijas muzeja pārbūves un piebūves projekts un ar to saistītā muzeja jaunā ekspozīcija. Iespēja iepazīt izstādi “Čekas vēsture Latvijā”, kas atrodas “Stūra mājā”.

Ekspozīcija iekārtota Aizkraukles pagasta vecajā kultūras namā. Ekspozīcija atspoguļo padomju cilvēka sadzīvi, darbu, atpūtu, izglītību un kultūru, kā arī Aizkraukles (padomju laikā – Stučka) un Pļaviņu HES izveides vēsturi. Apskatāms “Sarkanais stūrītis” ar tā laika propagandas materiāliem, partijas funkcionāra kabinets, tipisks padomju laika dzīvoklis ar dzīvojamo istabu, virtuvi, vannas istabu un tualeti un to atbilstošajiem atribūtiem. Dažas telpas veltītas padomju laika medicīnai, tūrismam, sportam un represijām. Ekspozīcijas centrā ir plaša zāle ar padomju laikā ražotajām automašīnām. Ekspozīcijas izveidi 2016. g. uzsāka Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, izvietojot to trīs stāvos. Šobrīd tā ir Baltijā plašākā šāda veida minētajam periodam veltītā ekspozīcija.

Atrodas Morē, ceļa V319 malā, Kalna Kaņēnos.

Mores muzejs un piemiņas parks ir pašiniciatīvas ceļā tapis tūrisma objekts, kuru līdzveidojuši Latviešu leģiona karavīri - Mores kauju dalībnieki. Muzejs ir par 2.pasaules kara notikumiem Morē 1944. gada septembrī un novadpētniecību.  

Karadarbība Mores apvidū bija tikai daļa no vērienīga Sarkanās armijas Baltijas uzbrukuma operācijas, kur kopumā iesaistīja 900 000 karavīrus un milzīgus kara tehnikas resursus. Mores apkārtnē atradās daļa no Vācijas armijas nocietinājumu sistēmas, kur latviešu leģionāri atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumu izlauzties līdz Rīgai. Tas ļāva Vācijas armijai izvest spēkus no Igaunijas un izvairīties no sagrāves. Sarkanās armijas vadība uzskatīja, ka pretinieka pretestība pie Mores būs īslaicīga un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, ciešot lielus zaudējumus. Apvidus priekšrocībām un latviešu leģionāru kaujas spējām bija būtiska nozīme turpmākajā kara gaitā.

Mūsdienās šeit var aplūkot daudzveidīgas iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijas. Morē atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Sarkanās armijas karavīru kapsēta. Apskatāms kauju piemiņas parks, kurā redzami ierakumi, zemnīcas un kauju vietas.

Muzejā apskatāmi materiāli par rakstnieces un kultūrvēsturnieces dzīvi, literāro darbību, dzimtu un likteņiem. Videomateriāli par Sibīriju un tur dzīvojošajiem izsūtītajiem latviešiem. Sibīrijas zemnīca – neklātienes ceļojums uz rakstnieces izsūtījuma vietu Krasnojarskas novada Tjuhtjetā. Zemnīcas izskats un iekārtojums rada reālu priekšstatu par dzīvi svešumā. Zemnīcā ir unikāli, vēsturiski priekšmeti, atvesti no Tjuhtjetas muzeja – bērza tāss trauks tujesok, māla krūze – krinka un petrolejas lampa. Muzejā ir videointervijas ar novada politiski represētajiem cilvēkiem un 18 M.Vanagas grāmatas “Veļupes krastā” varoņiem.

Melānijas Vanagas muzeja virtuālā ekspozīcija "ESI PATS!" http://esipats.lv
Muzeja virtuālā ekspozīcija „ESI PATS!” atklāj piecu deportēto bērnu pieredzi. Ekspozīcijas varoņus – piecgadīgo Intu Broku, Andri Eglīti un Ivaru Kārkliņu, astoņgadīgo Alni Vanagu un vienpadsmitgadīgo Ilgu Hāgemani, kā arī viņu vecākus - padomju vara nepamatoti apsūdzēja „dzimtenes nodevībā”. 

Atrodas 9 metrus zem SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” ēkas un tai piegulošās teritorijas; “Skaļupes”, Līgatnes pagastā.

1968. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru padome iesniedza priekšlikumu Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojam par objekta “4. pārvaldes pansionāts” celtniecību. Objekta uzdevums – nodrošināt minimāli nepieciešamos apstākļus ilgstošam darbam Latvijas PSR Ministru Padomei, LPSR Komunistiskās Padomes vadībai, LPSR valsts plāna vadībai - ap 250 cilvēkiem, ja šie cilvēki tiktu pārvietoti no Rīgas pēc draudoša stāvokļa izsludināšanas (kodolkara situācijas gadījumā). Bunkurs ir iekārtots 9 metrus zem zemes, 2000 m2 platībā. Tā bija spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu, kā arī viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju laika Latvijā kodolkara situācijas gadījumā.

Objekta būves sastāvā ietilpst: darba telpas, telpas atpūtai un ēdināšanai, sanitārie un sadzīves iekārtojumi un pārtikas bloks. Tam ir aizsargāta pazemes darba telpa – patvertne, sanatorijveida guļamkorpuss ar 250 vietām, nodrošinājuma objekti – dīzeļģeneratora telpa, garāža, veļas mazgātava, kurināmā/degvielu/smērmateriālu noliktavas, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, ārpusteritorijas tīkli, piebraucamais autoceļš, augstsprieguma kabeļtrase, telefonkabelis, kā arī 24 dzīvokļu dzīvojamā māja apkalpojošajam personālam. Līdz mūsdienām saglabāts viss autentiskais pazemes aprīkojums. Objektā apskatāmi plāni un dažādu situāciju atspoguļojumi - kas notiek, ja kara gadījumā tiek pārrauti visu hidroelektrostaciju dambji, kādas teritorijas applūstu ar ūdeni, kā tas ietekmētu pārējās lielākās pilsētas. Tāpat apskatāma autonomā elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai ar skābekļa rezervēm, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, kas darbojas pēc zemūdenes principa, telekomunikāciju bloks, kas spēj nodrošināt tiešos sakarus ar Maskavu – Kremli un autonomus sakarus ar visiem svarīgākajiem dienestiem valstī, unikālu karti ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem, autentisku ēdnīcu ar tipisku padomju laiku ēdienkarti, dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī sadzīves lietas.

Atrodas “Medņukalni”, Zeltiņu pagasts, Alūksnes novads.

No 1961. līdz 1989.gadam Alūksnes rajona “Zeltiņos” darbojās padomju armijas īpaši slepens militārs objekts – kodolraķešu bāze. Te izvietotas virszemes vidējā rādiusa ballistiskās raķetes R-12(8K63) ar 4 starta laukumiem. Lidojuma attālums 2200 km. Šajā periodā armija izmanto apmēram 300 ha lielu, ar dzeloņdrātīm iežogotu teritoriju. Sadzīves (dzīvojamā) zona un īpaši slepenā zona – palikušas mantojumā arī šobrīd. Betonētie ceļi ved uz tajā laikā acij slēptām vietām – angāriem, palaišanas laukumiem, bumbu patvertnēm.

Kompakta teritorija nepilna kilometra attālumā no valsts reģionālās nozīmes autoceļa P34 “Sinole-Silakrogs”, vairāku desmitu hektāru platībā izvietotas dažādas būves saistībā ar kodolraķešu uzturēšanu un apkalpošanu (angāri, degvielas u.c. materiālu noliktavas, kara tehnikas apkopes telpas, novērošanas posteņi, asfaltēti un betonēti laukumi, piebraucamie ceļi). Teritorijā bija nodrošināta autonomā elektrības padeve, ūdensapgāde un siltumapgāde, kas ar armijas izvešanu tika iznīcināta. Pēc armijas aiziešanas, daļa tehnikas tika nodota pašvaldības pārziņā.

Šobrīd apskatāmi 20 ha bijušā militārā mantojuma teritorijas, kuras dienvidrietumu daļu piedāvā kā tūrisma apskates objektu. Bāze tūristiem tiek piedāvāta divos veidos – pamatekspozīcija par raķešu bāzes vēsturi, kas atrodas Zeltiņu muzeja telpās un tūrisma maršruts bāzes teritorijā. 

Teritorijā iespējams izbaudīt lielisku lāzertaga spēli draugu kompānijā – līdz 12 personām. Iespējams izvēlēties spēles ilgumu 1 stunda 1,5 stundas, vai 2 stundas. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās vismaz divas dienas pirms spēles. Pieteikšanās zvanot +371 26520677!

Tūrisma maršrutam bāzes teritorijā ''dzīvā" gida pavadībā (latviešu un krievu valodā) darba laiks no 10.00- 18.00 ( no otrdienas līdz svētdienai) . Brīvdienas - svētdiena, pirmdiena. Ekskursijas pieejamas no maija līdz novembrim. Par citiem ekskursiju laikiem (arībrīvdienās) iepriekš jāzvana uz +371 29492284 . Ekskursijas pieteikt ne vēlākais kā divas dienas iepriekš.
Audioga pavadībā ekskurisjas pieejamas jebkurā sev vēlamā laikā latviešu, krievu un angļu valodā.

Zeltiņu vēstures krātuvē, ar iepriekšēju pieteikšanos, skatāma ekspozīcija "Nesenā pagātne" par sadzīvi un militāro mantojumu padomju laikā.
Vēstures krātuves darba laiks:
No septembra līdz aprīlim - trešdienas un sestdienas no 9.00-17.00
No maija līdz augustam - trešdienas, ceturtdienas un sestdienas no 10.00-18.00
Pieteikšanās zvanot +371 25745577

Atrodas Gulbenē, Dzelzceļa iela 8

Apskatāma pati stacijas ēka un perons, izveidotā piemiņas plāksne un piemineklis represētajiem (tēln. I.Ranka).

Pirmā pasaules kara laikā (1916.—1917. gadā) šaursliežu līnija uz Pļaviņām pārbūvēta 1524 mm platumā, lai kalpotu kā savienotāja līnija ar Rīgas—Daugavpils līniju. Uzbūvēta arī līnija uz Ieriķiem, kā arī līdz Sitai, izveidojot savienojumu ar Pitalovu. Tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļa mezglu.

Brīvības cīņu laikā, 1919.gada 31.maijā atbrīvojot Gulbeni no lieliniekiem, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks šeit ieguva ievērojamu daudzumu kara trofeju.

Tagadējā stacijas ēka (arh. P.Feders) celta 1926. gadā. No Gulbenes dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti gan civiliedzīvotāji, gan Litenes vasaras nometnē arestētie virsnieki.
Kā nozīmīga mezgla stacija tika bombardēta 1944.gada pavasarī, pēc kara atjaunota sākotnējā izskatā, 2018.gadā atklāts izglītojošs un interaktīvs centrs „Dzelzceļš un Tvaiks”. Blakus atrodas SIA „Gulbenes –Alūksnes bānītis” ar interaktīvām nodarbībām un ekskursijām.

Atrodas Litenes pagastā, mežā, netālu no Pededzes upes.

Litenes armijas vasaras nometne ir valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta.

Vienīgā vēsturiskā ēka, kura saglabājusies no nometnes laikiem - pārtikas noliktava, ēku pamati. Izveidota skatu platforma, kurā plīvo Latvijas karogs, novietoti soli, labiekārtota ugunskura vieta. Ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu uzstādīts demilitarizēts lielgabals. Izvietotas informācijas plāksnes.

Litenes nometnes vieta būtu apskatāma kopā ar piemiņas vietu Litenes kapos - memoriāls "Sāpju siena".

Aizsākums Litenes nometnei meklējams 1935.gadā, kad Latvijas armijas Latgales divīzijai šeit sāka veidot vasaras nometņu kompleksu. Vairāki tūkstoši karavīru Litenē no maija līdz rudenim apguva kaujas taktikas iemaņas un šaušanas māku. 1941.gada vasarā Litenē armijas vasaras nometnē tika apcietināti Latvijas armijas virsnieki. Vairāki virsnieki tika nošauti uz vietas, pārējie - izsūtīti uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsniekus.

Youtube kanāla "Latvijas armija" video "Litene - Latvijas armijas Katiņa"

Litenes armijas vasara nometnes teritorijā ir informācijas stendi latviešu un angļu valodā, gida pakalpojumi pieejama latviešu un krievu valodā - T. +371 29269823 un +371 29204507.

Atrodas Alūksnes Jaunās pils telpās.

Alūksnes muzeja piedāvājumā militārais mantojums atspoguļojas pamatekspozīcijās: "Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba", kas veidota represiju atcerei un atklāj Alūksnes novada iedzīvotāju likteņgaitas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, un Alūksnes vēstures ekspozīcijā "Laikmetu mielasts", kur satiekas laika periodi no aizvēstures līdz mūsdienām. Atsevišķa nodaļa ekspozīcijā veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka ieguldījumam militārajā jomā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē.

7. Siguldas kājnieku pulks no 1919. gada 20. aprīļa sācis formēties kā 3. Jelgavas kājnieku pulks, no 25. augusta nosaukums – 7. Siguldas kājnieku pulks. Siguldas kājnieku pulks piedalījās kaujās pret Bermontu, tad 1920. gada 5. janvārī ieradās Latgales frontē, kur piedalījās daudzās kaujās, tajā skaitā pie Katlešiem, Vecumu un Purvmalas stacijām, kā arī Jaunlatgales un Augšpils atbrīvošanā. Pēc miera līguma noslēgšanas pulks apsargāja robežu no Rītupes stacijas līdz Igaunijas robežai. Brīvības cīņās krituši 68 karavīri, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 karavīri.

Par pulka dzīvi Alūksnē "Latvijas radio 1" raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

Alūksnes muzejs atrodas Valsts nozīmes arhitektūras piemineklī - Alūksnes Jaunajā pilī, kas celta neogotikas stilā 19.gs. beigās. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulks.

Pēc Otrā pasaules kara pili pārņēma padomju drošības iestādes, bet no 1950-to gadu beigām pilī darbojušās dažādas kultūras iestādes – izpildkomitejas Kultūras un Kinofikācijas nodaļa, pionieru nams, bibliotēka, bērnu bibliotēka, kinoteātris un muzejs.

Muzejs atrodas Veru pilsētas centrā. Ekspozīcijā apskatāma Veru apriņķa vēsture no aizvēstures līdz 20. gadsimta vidum.

Tā stāsta arī par Igaunijas Republikas rašanos un par Brīvības cīņu notikumiem Veru apriņķī. Turklāt muzejā ir viena no detalizētākajām ekspozīcijām par mežabrāļiem Igaunijā, kā arī mežabrāļu bunkura iekšpuses modelis.

Izstāžu zālē regulāri skatāmas ekspozīcijas par dažādiem tematiem, un apmeklētāji var apmeklēt muzeja rīkotos kursus par vēstures tēmām.

Muzejs atrodas Rīgas un Pepleri ielu krustojumā Tartu.

Tā ir Tartu Pilsētas muzeja filiāle. Muzejs atrodas bēdīgi slavenajā “pelēkajā mājā” Rīamegi kalnā. VDK to izmantoja kā bāzi savai darbībai Tartu 20. gadsimta 40. un 50. gados. Pagrabstāvā atradās pirmstiesas apcietinājuma telpas politieslodzītajiem. Tagad pēc daudziem gadiem tās ir atvērtas apmeklētājiem. Daudzas kameras (arī vieninieku kameras) un daļa koridora ir atjaunotas to sākotnējā veidolā. Bijušajās cietuma kamerās iekārtotā ekspozīcija vēsta par Otro pasaules karu, pretošanos padomju varai pēckara Igaunijā, komunistiskā režīma noziegumiem un apstākļiem aizturēšanas telpās. Ideja par muzeja atvēršanu radās pārstāvjiem no bijušās Tartu studentu pagrīdes pretošanās grupas, sauktas par zili melni baltajiem. Apmeklējot savas kādreizējās kameras, viņi atklāja, ka ēkas pagrabstāvs ir pamests un to nebūtu sarežģīti atjaunot agrākajā cietuma veidolā. Muzejs oficiāli tika atvērts 2001. gada 12. oktobrī.

Šis lidlauks Tartu ziemeļaustrumu pievārtē senāk kalpoja par gaisa spēku bāzi.

Krievu pilots Sergejs Utočkins 1912. gada 14. aprīlī veica Igaunijas vēsturē pirmo lidojumu ar motorizētu lidaparātu — “Farman” divplāksni pārlaižoties pār Rādi muižu. Muižas saimnieks barons Lipharts 1914. gada vasarā lika muižas aramzemi pārvērst skrejceļā. Starpkaru perioda neatkarīgajā Igaunijā Rādi bija izvietota aviācijas pulka 2. eskadriļa. 20. gadsimta 50. un 60. gados lidlauku pārbūvēja par vienu no lielākajām gaisa spēku bāzēm Austrumeiropā, un tur izvietoja tāldarbības stratēģiskos bumbvedējus. Tiek uzskatīts, ka pēdējā lidmašīna Rādi lidlaukā nolaidās 1996. gadā. Plānus par lidlauka atjaunošanu atmeta 1999. gadā. Kopš tā laika lidlauks vairs netiek izmantots.

Tas atrodas blakus Rādi muižai. Muižas ēkā, kuru 1919. gadā atsavināja Liphartu dzimtai, 1922. gadā tika iekārtots Igaunijas Nacionālais muzejs. Uzlidojumos 1944. gada augustā muiža aizdegās un nodega līdz pamatiem. 2016. gadā Rādi bijušā lidlauka skrejceļa galā tika atklāta Igaunijas Nacionālā muzeja jaunā ēka. Ēka ir 350 metrus gara un pakāpeniski paceļas no zemes, tāpēc tā izskatās kā skrejceļa pagarinājums.

Muzejs un tematiskais parks ir veltīti iekšzemes drošībai un Valgas un Igaunijas militārajai vēsturei. Šī ir lieliska vieta, kur rīkot vasaras nometnes ar aktivitātēm brīvā dabā un ekskursiju uz Otrā pasaules kara kauju norises vietu pie Mazās Emajegi upes. Nometnes dalībnieki mācās gatavot zirņu zupu (tas ir populārs ēdiens militārajās aprindās), izmantot maskēšanās sejas krāsas un orientēties mežos.

Tematiskā parka ekspozīcijā ietilpst militārais aprīkojums, artilērija, Mi-8 helikopters, ugunsdzēsības mašīna, dažādu veidu doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un jūras mīnas. Ekskursija noslēdzas pie mežabrāļu bunkura, kur, iepriekš piesakoties, iespējams nobaudīt alkoholu, ko savulaik dzēra mežabrāļi, un sviestmaizes ar kūpinātu speķi un sīpoliem. Nopietnāki entuziasti muzejā var apskatīt Igaunijā lielāko ieroču kolekciju. Igaunijas Aizsardzības spēki, Policijas un robežsardzes pārvalde, Aizsardzības līga un Iekšējās drošības dienests muzejā rīko savu darba pienākumu paraugdemonstrējumus. Viņiem pievienojas Latvijas Valsts policija, Robežsardze un Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

Programmas ietvaros var apmeklēt “Walk” aizsardzības līniju netālu no Valgas, kur Mazās Emajegi upes krastos kādreizējos vācu armijas nocietinājumos ir atjaunotas tranšejas un doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti).

Valgas dzelzceļa stacijas galvenā ēka (Ļeņingradas Transporta plānošanas birojs, arhitekts Viktors Cipuļins) ir celta 1949. gadā. Tā ir pagarinātas formas divstāvu celtne ar izvirzījumu un četrslīpju jumtu, un tās centrālais arhitektoniskais elements ir septiņus stāvus augsts kvadrātveida tornis. Tas ir viens no labākajiem un izteiksmīgākajiem staļinisma arhitektūras paraugiem Igaunijā. Ēkas sākotnējais stāvoklis ir tik labi saglabājies, ka tā joprojām iedveš bijību. Dzelzceļa stacija tika uzbūvēta neilgi pēc Otrā pasaules kara vietā, kur savulaik atradās Krievijas impērijas laika ēka, kuru padomju spēki uzlidojumos pilnīgi iznīcināja. Tā kā Valgā tika turēti vācu karagūstekņi, ļoti iespējams, ka viņus izmantoja celtniecības darbos.

Atrodas Poruka ielas galā, blakus mūsdienās neizmantotajām sliedēm.

Stacijas ēka celta ap 1896./97.gadu. Sākotnēji tajā bija ierīkotas šaursliežu dzelzceļa līnijas, posmā Valka – Rūjiena – Pērnava. Pirmā pasaules kara laikā dzelzceļš tika stipri izpostīts. Pēc valsts robežas novilkšanas Valkas dzelzceļa stacija (Valka II) kļuva par robežstaciju. 1920. gada septembra beigās Valkā ieradās sevišķā dzelzceļu valdes komisija, kas bija pilnvarota vest sarunas un slēgt līgumu ar Igauniju par pasažieru pārvešanu no vienas valsts stacijas uz otru. Stratēģiski svarīgi bija arī sliežu ceļi starp Lugažu, Valkas un Valgas staciju, kas savā starpā veidoja trijstūri, lai varētu apgriezt bruņuvilcienus pretējā virzienā. Padomu gados PSRS armija šo staciju izmantoja, lai uz Valku nogādātu ballistiskās raķetes. 1944.gada septembrī, atkāpjoties vācu armijai, stacija tika izpostīta.

Mūsdienās šajā vietā apskatāma stacijas ēka tikai no ārpuses, kur izvietoti informatīvas plāksnes par dzelzceļa nozīmīgumu Valkā/Valgā.

Netālu no stacijas ēkas atrodas piemiņas akmens 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem uz Sibīriju.

Akmeni atklāja 1996. gada 14. jūnijā.

1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija uz PSRS iekšzemes apgabaliem. No Valkas dzelzceļa stacijas bez tiesas sprieduma, iepriekšēja brīdinājuma un paskaidrojumiem lopu vagonos izveda vairāk kā 90 Valkas un apkārtnes personas.

Piemiņas vietā – no piemiņas akmens uz Domes bulvāra pusi – Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Valkas skolnieku grupas bijušie dalībnieki Ilgvars Broks /1931-2004/ un Alfons Meiris /1930- 2016/ iestādīja 7 ozoliņus savu biedru piemiņai. LNJA Valkas skolnieku grupas dalībniekus arestēja 1945. gada 5. decembrī un 1946. gada martā izsūtīja uz Sibīriju.

Savukārt no piemiņas akmens uz bijušās dzelzceļa stacijas pusi skatāma daļa no bērzu birzs, kuru 1936. gada Meža dienās stādīja Valkas aizsardzes.

Atrodas Valkas pilsētas centrā, Ausekļa ielas kreisajā pusē, blakus Ādama Tērauda skolai.

Padomju laika armijas bunkuri Valkā ir bijuši vieni no Padomju Latvijas laika slepenākajām vietām, kurā drīkstēja ieiet tikai ar speciālām atļaujām. 1953.–1989. gados te izvietojās Padomju Armijas stratēģisko raķešu sakaru rezerves punkts. Ar lielām automašīnām, kurām bija 16 riteņi, veda lielus dzelzsbetona blokus, lai veidotu bunkurus. Kad visi trīs bija izbūvēti, tos apbēra ar granti papildus nostiprināšanai un nosiltināšanai. Bunkuros atradās stratēģisko raķešu sakaru rezerves centrs, kurš bija pakļauts Ļeņingradas sakaru centram. No šiem bunkuriem tika regulētas šahtas, kurās atradās armijas raķetes. Valkas un Valgas apkārtnē tādas bija 20. 1962.gada oktobrī Karību krīzes laikā šīs raķetes bija kaujas gatavībā un notēmētas Floridas virzienā. Leģenda vēsta, ka pietrūka pāris stundas, lai tās patiešām tiktu palaistas.

Turpat blakus aiz Ādama Tērauda skolas un pazemes bunkuriem atrodas Zviedru (Šeremetjeva) skansts. Mākslīgi veidotais zemes valnis tika veidots Lielā Ziemeļu kara sākumā, ap 1702.gadu, lai aizsargātu Valku pret zviedriem. Skansts stāvākā siena ir vērsta pret Ērģemi, bet otra puse pret Ausekļa ielu.

Mūsdienās bunkurus var aplūkot tikai no ārpuses.

Sedas kultūras nama 2. stāvā izveidota profesionāli korekta kultūrvēsturiskā mantojuma ekspozīcija.

Ekspozīcijas zālē izvietotajās planšetēs atspoguļota Sedas apkārtnes attīstības vēsture, sākot no vēsturiskā posma, kad Sedas pilsētas vietā vēl pletās saimniecības “Salānieši” īpašums, līdz Sedas pilsētas būvniecībai. Ietverti stāsti par šīs pilsētas tapšanas iemesliem un procesu, Sedas kūdras fabrikas vēsturi un citas dokumentālas liecības. Ekspozīcijas saturiskais pamats, galvenokārt, veidots no vēstures arhīva materiāliem – protokoliem, lēmumiem, rīkojumiem. Lai izjūtas par šo vēstures posmu būtu spilgtākas, ekspozīciju telpā ierīkots “priekšnieka” kabinets ar tam laikam raksturīgiem rekvizītiem. Vēl ekspozīciju vizuāli paspilgtina vitrīnās izvietotie padomju laika sadzīves priekšmeti un dažādas dokumentālas liecības.

Ekspozīciju iespējams apmeklēt, iepriekš sazinoties pa tālruni +371 28323986 un vienojoties par apmeklējuma laiku.

Atrodas blakus Lucas kalnam. Viegli atrast, ja iet no Valmieras muzeja, Bruņinieku iela 3, uz Valterkalniņu, tad lejā pa trepēm un tur jau norāde uz memoriālu, pirms Rātes upītes tilta. 

Memoriāls atklāts 1985.gadā.
Brāļu kapos tika pārapbedīti II pasaules karā Valmieras apkārtnē kritušie padomju karavīri un nacistu terora upuri.

Memoriālā ansambļa autori ir tēlnieki Zigrīda Rapa (tolaik Fērnava-Tiščenko), Juris Rapa (tolaik - Tiščenko), arhitekti Ēvalds Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis, Andris Vītols un inženieris konstruktors Ivars Veldrums. Nozīmīga loma memoriāla tapšanā ir bijusi arī tā laika rajona vadībai un sabiedrībai. Pilsētas iedzīvotāju līdzdalība, memoriāla tapšanas gaitā, veicinājusi tā sabiedrisko nozīmi.

Memoriāla ansambļa apdarei, tāpat kā Rīgas Brāļu kapos, izmantots Allažu šūnakmens. Un tā galvenais tēls ir Valmieras pilsētas ģērboņa šķeltā liepa. Abās ansambļa pusēs ir pa divām skulptūrām. To forma simbolizē dzīvības un nāves ritmu. Uz Gaujas pusi pavērstās figūras veido pusloka telpu, iezīmējot robežu starp bijušo un esošo. Pilsētas pusē koptēls ievīts spraigā arkas formā. Pret skatītāju, kurš atnāk no pilsētas puses pa tiltu, kas ved pār dziļo gravu, vērsta dzīvā karavīra figūra, kuras rokas izzīmētā diagonāle veido atbalstu augšējā, mirušā biedra stāvam. Apbedījumu terasē karavīri guldīti rindās, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, gulētu zem vienas velēnas.

Memoriāla apakšējā terasē atsevišķi novietota dekoratīvi dendroloģiskā kompozīcija "Zelta Ābele", iezīmējot vietu ar granīta plāksni, te pārapbedīti ebreji. Līdzās cilvēkiem, kas nepārnāca no kara, bronzas āboli guļ nesalasīti. "Ābele" ietilpst kopējā Brāļu kapu memoriāla ansamblī. Daļa elementu, arī bronzas āboli, kas bija novietoti zem augošas ābeles un kur autori bija iešifrējuši par ansambļa konkrēto veltījumu vispārīgākas idejas, zuduši 90.gados. Neskatoties uz nedaudz simboliskā mākslinieciskā tēla traģiskumu, kompozīcija pauž ticību tautas nemirstībai, ticību, ka no drupām pacelsies jaunas pilsētas. Mūžīgās uguns ierāmējumā izmantotā Valmieras heraldika un atgādinājums par karā nopostītās pilsētas ģērboņa - liepu - koku, kas tagad aug pie kritušo karavīru kājām, koku, kuram karā cirstas saknes. Tā gadskārtu gredzenu apļos ierakstīta pilsētas vēsture, kurā kari mijušies ar jauncelsmi.

Audiogida pavadībā iespējams doties ekskursijā un bez maksas noklausīties stāstus par vairāk nekā 40 Valmieras objektiem, tai skaitā, arī memoriālo ansambli.
Audiogids pieejams latviešu, krievu, angļu, igauņu un vācu valodā.