Padomju okupācijas mantojums Ziemeļvidzemē un Dienvidigaunijā

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

Latvijas Okupācijas muzejs aicina izzināt Latvijas okupācijas stāstu no 1940. līdz 1991. gadam par Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīmu valdīšanu.

Ekspozīcijas koncepcija, dizains un realizācija – dizaina birojs H2E.

Ekspozīcija atklāta 2022. gada 30. maijā.

www.okupacijasmuzejs.lv

+371 67229255

Svinot Latvijas simtgadi, 2018. gada novembrī Aizkraukles pagasta kultūras namā atklāta Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcija “Padomju gadi” – plašākā 20. gadsimta 1950.-1980. gadu kultūrvēsturiskajam mantojumam veltītā ekspozīcija Baltijā. Ekspozīcija ir izvietota trīs stāvos, 1060 m2 platībā. Tā ataino padomju cilvēka dzīvi tās daudzpusībā: sadzīvi, darbu un atpūtu, izglītību un kultūru. Pirmajā stāvā eksponētas padomju laika automašīnas. Atsevišķi iekārtota bibliotēka – Sarkanais stūrītis. Plaša ekspozīcija aicina iepazīt sadzīvi un dzīvokļa interjeru padomju laikā – mēbeles un sadzīves priekšmetus, traukus, tekstila izstrādājumus un elektroierīces.

Citas ekspozīcijas telpas veltītas emigrācijai, padomju gadu represijām, sadzīvei, medicīnai, valsts struktūrām, tūrismam un sportam, bērnībai un izglītībai. Starp dažādiem eksponātiem aplūkojama arī PSRS militārā atribūtika un formas tērpi.

Atrodas Morē, ceļa V319 malā, Kalna Kaņēnos.

Mores muzejs un piemiņas parks ir pašiniciatīvas ceļā tapis tūrisma objekts, kuru līdzveidojuši Latviešu leģiona karavīri - Mores kauju dalībnieki. Muzejs ir par 2.pasaules kara notikumiem Morē 1944. gada septembrī un novadpētniecību.  

Karadarbība Mores apvidū bija tikai daļa no vērienīga Sarkanās armijas Baltijas uzbrukuma operācijas, kur kopumā iesaistīja 900 000 karavīrus un milzīgus kara tehnikas resursus. Mores apkārtnē atradās daļa no Vācijas armijas nocietinājumu sistēmas, kur 19. divīzijas latviešu leģionāri atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumu izlauzties līdz Rīgai. Tas ļāva Vācijas armijai izvest spēkus no Igaunijas un izvairīties no sagrāves. Sarkanās armijas vadība uzskatīja, ka pretinieka pretestība pie Mores būs īslaicīga un spītīgi turpināja nesagatavotus un nekoordinētus uzbrukumus, ciešot lielus zaudējumus. Apvidus priekšrocībām un latviešu leģionāru kaujas spējām bija būtiska nozīme turpmākajā kara gaitā.

Mūsdienās šeit var aplūkot daudzveidīgas iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijas. Morē atrodas latviešu leģionāru Brāļu kapi un Sarkanās armijas karavīru kapsēta. Apskatāms kauju piemiņas parks, kurā redzami ierakumi, zemnīcas un kauju vietas.

Muzejā apskatāmi materiāli par rakstnieces un kultūrvēsturnieces dzīvi, literāro darbību, dzimtu un likteņiem. Videomateriāli par Sibīriju un tur dzīvojošajiem izsūtītajiem latviešiem. Sibīrijas zemnīca – neklātienes ceļojums uz rakstnieces izsūtījuma vietu Krasnojarskas novada Tjuhtjetā. Zemnīcas izskats un iekārtojums rada reālu priekšstatu par dzīvi svešumā. Zemnīcā ir unikāli, vēsturiski priekšmeti, atvesti no Tjuhtjetas muzeja – bērza tāss trauks tujesok, māla krūze – krinka un petrolejas lampa. Muzejā ir videointervijas ar novada politiski represētajiem cilvēkiem un 18 M.Vanagas grāmatas “Veļupes krastā” varoņiem.

Melānijas Vanagas muzeja virtuālā ekspozīcija "ESI PATS!" http://esipats.lv
Muzeja virtuālā ekspozīcija „ESI PATS!” atklāj piecu deportēto bērnu pieredzi. Ekspozīcijas varoņus – piecgadīgo Intu Broku, Andri Eglīti un Ivaru Kārkliņu, astoņgadīgo Alni Vanagu un vienpadsmitgadīgo Ilgu Hāgemani, kā arī viņu vecākus - padomju vara nepamatoti apsūdzēja „dzimtenes nodevībā”. 

Atrodas 9 metrus zem SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” ēkas un tai piegulošās teritorijas; “Skaļupes”, Līgatnes pagastā.

1968. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru padome iesniedza priekšlikumu Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojam par objekta “4. pārvaldes pansionāts” celtniecību. Objekta uzdevums – nodrošināt minimāli nepieciešamos apstākļus ilgstošam darbam Latvijas PSR Ministru Padomei, LPSR Komunistiskās Padomes vadībai, LPSR valsts plāna vadībai - ap 250 cilvēkiem, ja šie cilvēki tiktu pārvietoti no Rīgas pēc draudoša stāvokļa izsludināšanas (kodolkara situācijas gadījumā). Bunkurs ir iekārtots 9 metrus zem zemes, 2000 m2 platībā. Tā bija spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu, kā arī viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju laika Latvijā kodolkara situācijas gadījumā.

Objekta būves sastāvā ietilpst: darba telpas, telpas atpūtai un ēdināšanai, sanitārie un sadzīves iekārtojumi un pārtikas bloks. Tam ir aizsargāta pazemes darba telpa – patvertne, sanatorijveida guļamkorpuss ar 250 vietām, nodrošinājuma objekti – dīzeļģeneratora telpa, garāža, veļas mazgātava, kurināmā/degvielu/smērmateriālu noliktavas, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, ārpusteritorijas tīkli, piebraucamais autoceļš, augstsprieguma kabeļtrase, telefonkabelis, kā arī 24 dzīvokļu dzīvojamā māja apkalpojošajam personālam. Līdz mūsdienām saglabāts viss autentiskais pazemes aprīkojums. Objektā apskatāmi plāni un dažādu situāciju atspoguļojumi - kas notiek, ja kara gadījumā tiek pārrauti visu hidroelektrostaciju dambji, kādas teritorijas applūstu ar ūdeni, kā tas ietekmētu pārējās lielākās pilsētas. Tāpat apskatāma autonomā elektrostacija ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kondicionēšanas iekārtas gaisa attīrīšanai ar skābekļa rezervēm, ūdensapgādes un kanalizācijas iekārtas, kas darbojas pēc zemūdenes principa, telekomunikāciju bloks, kas spēj nodrošināt tiešos sakarus ar Maskavu – Kremli un autonomus sakarus ar visiem svarīgākajiem dienestiem valstī, unikālu karti ar vēsturiskiem kolhozu nosaukumiem, autentisku ēdnīcu ar tipisku padomju laiku ēdienkarti, dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī sadzīves lietas.

Atrodas “Medņukalni”, Zeltiņu pagasts, Alūksnes novads.

No 1961. līdz 1989.gadam Alūksnes rajona “Zeltiņos” darbojās padomju armijas īpaši slepens militārs objekts – kodolraķešu bāze. Te izvietotas virszemes vidējā rādiusa ballistiskās raķetes R-12(8K63) ar 4 starta laukumiem. Lidojuma attālums 2200 km. Šajā periodā armija izmanto apmēram 300 ha lielu, ar dzeloņdrātīm iežogotu teritoriju. Sadzīves (dzīvojamā) zona un īpaši slepenā zona – palikušas mantojumā arī šobrīd. Betonētie ceļi ved uz tajā laikā acij slēptām vietām – angāriem, palaišanas laukumiem, bumbu patvertnēm.

Kompakta teritorija nepilna kilometra attālumā no valsts reģionālās nozīmes autoceļa P34 “Sinole-Silakrogs”, vairāku desmitu hektāru platībā izvietotas dažādas būves saistībā ar kodolraķešu uzturēšanu un apkalpošanu (angāri, degvielas u.c. materiālu noliktavas, kara tehnikas apkopes telpas, novērošanas posteņi, asfaltēti un betonēti laukumi, piebraucamie ceļi). Teritorijā bija nodrošināta autonomā elektrības padeve, ūdensapgāde un siltumapgāde, kas ar armijas izvešanu tika iznīcināta. Pēc armijas aiziešanas, daļa tehnikas tika nodota pašvaldības pārziņā.

Šobrīd apskatāmi 20 ha bijušā militārā mantojuma teritorijas, kuras dienvidrietumu daļu piedāvā kā tūrisma apskates objektu. Bāze tūristiem tiek piedāvāta divos veidos – pamatekspozīcija par raķešu bāzes vēsturi, kas atrodas Zeltiņu muzeja telpās un tūrisma maršruts bāzes teritorijā. 

Teritorijā iespējams izbaudīt lielisku lāzertaga spēli draugu kompānijā – līdz 12 personām. Iespējams izvēlēties spēles ilgumu 1 stunda 1,5 stundas, vai 2 stundas. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās vismaz divas dienas pirms spēles. Pieteikšanās zvanot +371 26520677!

Tūrisma maršrutam bāzes teritorijā ''dzīvā" gida pavadībā (latviešu un krievu valodā) darba laiks no 10.00- 18.00 ( no otrdienas līdz svētdienai) . Brīvdienas - svētdiena, pirmdiena. Ekskursijas pieejamas no maija līdz novembrim. Par citiem ekskursiju laikiem (arībrīvdienās) iepriekš jāzvana uz +371 29492284 . Ekskursijas pieteikt ne vēlākais kā divas dienas iepriekš.
Audioga pavadībā ekskurisjas pieejamas jebkurā sev vēlamā laikā latviešu, krievu un angļu valodā.

Zeltiņu vēstures krātuvē, ar iepriekšēju pieteikšanos, skatāma ekspozīcija "Nesenā pagātne" par sadzīvi un militāro mantojumu padomju laikā.
Vēstures krātuves darba laiks:
No septembra līdz aprīlim - trešdienas un sestdienas no 9.00-17.00
No maija līdz augustam - trešdienas, ceturtdienas un sestdienas no 10.00-18.00
Pieteikšanās zvanot +371 25745577

Atrodas Gulbenē, Dzelzceļa iela 8

Apskatāma pati stacijas ēka un perons, izveidotā piemiņas plāksne un piemineklis represētajiem (tēln. I.Ranka).

Pirmā pasaules kara laikā (1916.—1917. gadā) šaursliežu līnija uz Pļaviņām pārbūvēta 1524 mm platumā, lai kalpotu kā savienotāja līnija ar Rīgas—Daugavpils līniju. Uzbūvēta arī līnija uz Ieriķiem, kā arī līdz Sitai, izveidojot savienojumu ar Pitalovu. Tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļa mezglu.

Brīvības cīņu laikā, 1919.gada 31.maijā atbrīvojot Gulbeni no lieliniekiem, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks šeit ieguva ievērojamu daudzumu kara trofeju.

Tagadējā stacijas ēka (arh. P.Feders) celta 1926. gadā. No Gulbenes dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti gan civiliedzīvotāji, gan Litenes vasaras nometnē arestētie virsnieki.
Kā nozīmīga mezgla stacija tika bombardēta 1944.gada pavasarī, pēc kara atjaunota sākotnējā izskatā, 2018.gadā atklāts izglītojošs un interaktīvs centrs „Dzelzceļš un Tvaiks”. Blakus atrodas SIA „Gulbenes –Alūksnes bānītis” ar interaktīvām nodarbībām un ekskursijām.

Atrodas Litenes pagastā, mežā, netālu no Pededzes upes.

Litenes armijas vasaras nometne ir valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta.

Vienīgā vēsturiskā ēka, kura saglabājusies no nometnes laikiem - pārtikas noliktava, ēku pamati. Izveidota skatu platforma, kurā plīvo Latvijas karogs, novietoti soli, labiekārtota ugunskura vieta. Ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu uzstādīts demilitarizēts lielgabals. Izvietotas informācijas plāksnes.

Litenes nometnes vieta būtu apskatāma kopā ar piemiņas vietu Litenes kapos - memoriāls "Sāpju siena".

Aizsākums Litenes nometnei meklējams 1935.gadā, kad Latvijas armijas Latgales divīzijai šeit sāka veidot vasaras nometņu kompleksu. Vairāki tūkstoši karavīru Litenē no maija līdz rudenim apguva kaujas taktikas iemaņas un šaušanas māku. 1941.gada vasarā Litenē armijas vasaras nometnē tika apcietināti Latvijas armijas virsnieki. Vairāki virsnieki tika nošauti uz vietas, pārējie - izsūtīti uz Sibīriju. 1941.gada 14.jūnijā Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsniekus.

Youtube kanāla "Latvijas armija" video "Litene - Latvijas armijas Katiņa"

Litenes armijas vasara nometnes teritorijā ir informācijas stendi latviešu un angļu valodā, gida pakalpojumi pieejama latviešu un krievu valodā - T. +371 29269823 un +371 29204507.

Atrodas Alūksnes Jaunās pils telpās.

Alūksnes muzeja piedāvājumā militārais mantojums atspoguļojas pamatekspozīcijās: "Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba", kas veidota represiju atcerei un atklāj Alūksnes novada iedzīvotāju likteņgaitas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, un Alūksnes vēstures ekspozīcijā "Laikmetu mielasts", kur satiekas laika periodi no aizvēstures līdz mūsdienām. Atsevišķa nodaļa ekspozīcijā veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka ieguldījumam militārajā jomā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē.

7. Siguldas kājnieku pulks no 1919. gada 20. aprīļa sācis formēties kā 3. Jelgavas kājnieku pulks, no 25. augusta nosaukums – 7. Siguldas kājnieku pulks. Siguldas kājnieku pulks piedalījās kaujās pret Bermontu, tad 1920. gada 5. janvārī ieradās Latgales frontē, kur piedalījās daudzās kaujās, tajā skaitā pie Katlešiem, Vecumu un Purvmalas stacijām, kā arī Jaunlatgales un Augšpils atbrīvošanā. Pēc miera līguma noslēgšanas pulks apsargāja robežu no Rītupes stacijas līdz Igaunijas robežai. Brīvības cīņās krituši 68 karavīri, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 karavīri.

Par pulka dzīvi Alūksnē "Latvijas radio 1" raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

Alūksnes muzejs atrodas Valsts nozīmes arhitektūras piemineklī - Alūksnes Jaunajā pilī, kas celta neogotikas stilā 19.gs. beigās. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulks.

Pēc Otrā pasaules kara pili pārņēma padomju drošības iestādes, bet no 1950-to gadu beigām pilī darbojušās dažādas kultūras iestādes – izpildkomitejas Kultūras un Kinofikācijas nodaļa, pionieru nams, bibliotēka, bērnu bibliotēka, kinoteātris un muzejs.

Muzejs atrodas Veru pilsētas centrā. Ekspozīcijā apskatāma Veru apriņķa vēsture no aizvēstures līdz 20. gadsimta vidum.

Tā stāsta arī par Igaunijas Republikas rašanos un par Brīvības cīņu notikumiem Veru apriņķī. Turklāt muzejā ir viena no detalizētākajām ekspozīcijām par mežabrāļiem Igaunijā, kā arī mežabrāļu bunkura iekšpuses modelis.

Izstāžu zālē regulāri skatāmas ekspozīcijas par dažādiem tematiem, un apmeklētāji var apmeklēt muzeja rīkotos kursus par vēstures tēmām.

Muzejs atrodas Langes ciemā, un tā platība ir 10 hektāri. Muzeju oficiāli atklāja 2002. gadā. Tā mērķis ir saglabāt Igaunijas aviācijas vēsturi, kā arī izrādīt un popularizēt aviācijas nozari. Muzeja galvenie partneri ir Igaunijas Aviācijas akadēmija, Igaunijas Gaisa spēki, Robežsardzes aviācijas grupa un Igaunijas Kara muzejs. Ekspozīcijā ir pieci helikopteri un 33 lidmašīnas, kā arī pretgaisa raķetes. Vairums šo reto eksponātu ir saglabājušies no Aukstā kara laikiem. Muzejā ir plaša lidaparātu un raķešu kolekcija ar vairāk nekā 600 eksponātiem.
Aviācijas muzejs ik gadu jūnija otrajā nedēļas nogalē rīko aviācijai veltītu tematisko pasākumu.

Muzejs atrodas Rīgas un Pepleri ielu krustojumā Tartu.

Tā ir Tartu Pilsētas muzeja filiāle. Muzejs atrodas bēdīgi slavenajā “pelēkajā mājā” Rīamegi kalnā. VDK to izmantoja kā bāzi savai darbībai Tartu 20. gadsimta 40. un 50. gados. Pagrabstāvā atradās pirmstiesas apcietinājuma telpas politieslodzītajiem. Tagad pēc daudziem gadiem tās ir atvērtas apmeklētājiem. Daudzas kameras (arī vieninieku kameras) un daļa koridora ir atjaunotas to sākotnējā veidolā. Bijušajās cietuma kamerās iekārtotā ekspozīcija vēsta par Otro pasaules karu, pretošanos padomju varai pēckara Igaunijā, komunistiskā režīma noziegumiem un apstākļiem aizturēšanas telpās. Ideja par muzeja atvēršanu radās pārstāvjiem no bijušās Tartu studentu pagrīdes pretošanās grupas, sauktas par zili melni baltajiem. Apmeklējot savas kādreizējās kameras, viņi atklāja, ka ēkas pagrabstāvs ir pamests un to nebūtu sarežģīti atjaunot agrākajā cietuma veidolā. Muzejs oficiāli tika atvērts 2001. gada 12. oktobrī.

Šis lidlauks Tartu ziemeļaustrumu pievārtē senāk kalpoja par gaisa spēku bāzi.

Krievu pilots Sergejs Utočkins 1912. gada 14. aprīlī veica Igaunijas vēsturē pirmo lidojumu ar motorizētu lidaparātu — “Farman” divplāksni pārlaižoties pār Rādi muižu. Muižas saimnieks barons Lipharts 1914. gada vasarā lika muižas aramzemi pārvērst skrejceļā. Starpkaru perioda neatkarīgajā Igaunijā Rādi bija izvietota aviācijas pulka 2. eskadriļa. 20. gadsimta 50. un 60. gados lidlauku pārbūvēja par vienu no lielākajām gaisa spēku bāzēm Austrumeiropā, un tur izvietoja tāldarbības stratēģiskos bumbvedējus. Tiek uzskatīts, ka pēdējā lidmašīna Rādi lidlaukā nolaidās 1996. gadā. Plānus par lidlauka atjaunošanu atmeta 1999. gadā. Kopš tā laika lidlauks vairs netiek izmantots.

Tas atrodas blakus Rādi muižai. Muižas ēkā, kuru 1919. gadā atsavināja Liphartu dzimtai, 1922. gadā tika iekārtots Igaunijas Nacionālais muzejs. Uzlidojumos 1944. gada augustā muiža aizdegās un nodega līdz pamatiem. 2016. gadā Rādi bijušā lidlauka skrejceļa galā tika atklāta Igaunijas Nacionālā muzeja jaunā ēka. Ēka ir 350 metrus gara un pakāpeniski paceļas no zemes, tāpēc tā izskatās kā skrejceļa pagarinājums.

Muzejs un tematiskais parks ir veltīti iekšzemes drošībai un Valgas un Igaunijas militārajai vēsturei. Šī ir lieliska vieta, kur rīkot vasaras nometnes ar aktivitātēm brīvā dabā un ekskursiju uz Otrā pasaules kara kauju norises vietu pie Mazās Emajegi upes. Nometnes dalībnieki mācās gatavot zirņu zupu (tas ir populārs ēdiens militārajās aprindās), izmantot maskēšanās sejas krāsas un orientēties mežos.

Tematiskā parka ekspozīcijā ietilpst militārais aprīkojums, artilērija, Mi-8 helikopters, ugunsdzēsības mašīna, dažādu veidu doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti) un jūras mīnas. Ekskursija noslēdzas pie mežabrāļu bunkura, kur, iepriekš piesakoties, iespējams nobaudīt alkoholu, ko savulaik dzēra mežabrāļi, un sviestmaizes ar kūpinātu speķi un sīpoliem. Nopietnāki entuziasti muzejā var apskatīt Igaunijā lielāko ieroču kolekciju. Igaunijas Aizsardzības spēki, Policijas un robežsardzes pārvalde, Aizsardzības līga un Iekšējās drošības dienests muzejā rīko savu darba pienākumu paraugdemonstrējumus. Viņiem pievienojas Latvijas Valsts policija, Robežsardze un Ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

Programmas ietvaros var apmeklēt “Walk” aizsardzības līniju netālu no Valgas, kur Mazās Emajegi upes krastos kādreizējos vācu armijas nocietinājumos ir atjaunotas tranšejas un doti (ilglaicīgie ložmetēju ugunspunkti).

Valgas dzelzceļa stacijas galvenā ēka (Ļeņingradas Transporta plānošanas birojs, arhitekts Viktors Cipuļins) ir celta 1949. gadā. Tā ir pagarinātas formas divstāvu celtne ar izvirzījumu un četrslīpju jumtu, un tās centrālais arhitektoniskais elements ir septiņus stāvus augsts kvadrātveida tornis. Tas ir viens no labākajiem un izteiksmīgākajiem staļinisma arhitektūras paraugiem Igaunijā. Ēkas sākotnējais stāvoklis ir tik labi saglabājies, ka tā joprojām iedveš bijību. Dzelzceļa stacija tika uzbūvēta neilgi pēc Otrā pasaules kara vietā, kur savulaik atradās Krievijas impērijas laika ēka, kuru padomju spēki uzlidojumos pilnīgi iznīcināja. Tā kā Valgā tika turēti vācu karagūstekņi, ļoti iespējams, ka viņus izmantoja celtniecības darbos.

Valkos geležinkelio stotis yra Porukos gatvės gale, šalia nenaudojamų geležinkelio bėgių. Stoties pastatą galima apžiūrėti tik iš išorės, kur yra informaciniai stendai apie geležinkelio svarbą Valkoje ir Valgoje. Šalia stoties pastato yra atminimo akmuo, skirtas 1941 m. birželio 14 d. į Sibirą ištremtiems žmonėms. Stoties pastatas buvo pastatytas apie 1896–1897 m. Iš pradžių čia buvo nutiestos siaurojo geležinkelio linijos Valkos-Rūjienos-Pernu ruože. Pirmojo pasaulinio karo metu geležinkelis buvo smarkiai apgadintas. Nustačius valstybės sieną, Valkos geležinkelio stotis (Valka II) tapo pasienio stotimi. 1920 m. rugsėjo pabaigoje į Valką atvyko speciali Geležinkelių valdybos komisija. Komisija buvo įgaliota derėtis ir sudaryti sutartį su Estija dėl keleivių perkėlimo iš vienos valstybės stoties į kitą. Trikampiu išdėstytų Lugažių, Valkos ir Valgos stočių bėgiai buvo strategiškai svarbūs, nes leido šarvuotiems traukiniams apsisukti ir judėti priešinga kryptimi. Sovietmečiu SSRS armija naudojo šią stotį balistinėms raketoms Valkai pristatyti. 1941 m. birželio 13–14 d. naktį įvyko masinis Latvijos gyventojų deportavimas į SSRS gilumą. Daugiau nei 90 žmonių iš Valkos ir aplinkinių vietovių buvo susodinti į gyvulių vagonus ir deportuoti iš Valkos geležinkelio stoties be jokio teismo sprendimo, išankstinio įspėjimo ar paaiškinimų. 1944 m. rugsėjį stotį sunaikino besitraukianti vokiečių armija.

Valkos bunkeriai yra Valkos miesto centre, kairėje Ausekļa gatvės pusėje, šalia Adamo Tēraudo mokyklos. Lankytojai bunkerius gali apžiūrėti tik iš išorės. Sovietų armijos bunkeriai Valkoje buvo vienos slapčiausių vietų Sovietų Latvijoje, prieinamos tik asmenims su specialiais leidimais. Nuo 1953 iki 1989 m. juose buvo įsikūręs Sovietų armijos strateginių raketų ryšių rezervas. Dideliais šešiolikračiais sunkvežimiais buvo pristatomi masyvūs gelžbetonio blokai bunkerių statybai. Baigus statyti, visi trys bunkeriai buvo uždengti žvyru, kad būtų galima papildomai sutvirtinti ir izoliuoti. Bunkeriuose buvo įsikūręs strateginių raketų ryšių rezervas, pavaldus Leningrado ryšių centrui. Iš šių bunkerių buvo valdomi silosai su armijos raketomis. Valkos ir Valgos apylinkėse buvo 20 tokių silosų. 1962 m. spalį, per Kubos raketų krizę, šios raketos buvo paruoštos kovai ir nukreiptos į Floridą. Pasak legendos, likus porai valandų iki paleidimo, jos buvo paleistos. Šalia Adamo Tēraudo mokyklos ir požeminių bunkerių yra Švedų (Šeremetjevo) įtvirtinimas. Dirbtinė žemių siena buvo pastatyta Šiaurės karo pradžioje, apie 1702 m., siekiant apsaugoti Valką nuo švedų. Stačiausia įtvirtinimo siena yra nukreipta į Ērgemės kaimą, o kita pusė – į Auseklės gatvę.

Sedos miestas iš pradžių buvo statomas kaip darbininkų kaimas, kartu su 1953 m. durpių gamyklos statyba. Durpių gamykla buvo paskelbta Visasąjunginio komjaunimo šoko statybos projekto dalimi, į kurią atvyko jaunimas iš visos Sovietų Sąjungos. Tai apibrėžė kaimo charakterį ir veidą. 1954 m. Sedai buvo suteiktos darbininkų kaimo teisės. 1961 m. darbininkų kaimas buvo pavadintas miesteliu. 1991 m. lapkričio 14 d. miestelis su kaimo vietove įgijo Sedos miesto su kaimo vietove statusą. Sedos kultūros namuose eksponuojama kultūros ir istorijos paveldo ekspozicija. Parodų salėje esančiose stenduose pristatoma Sedos apylinkių raidos istorija, pradedant istoriniu laikotarpiu, kai Salāniečių ūkio valda driekėsi per Sedos miesto teritoriją, iki miesto statybos. Parodoje pateikiami pasakojimai apie miesto kūrimosi priežastis ir procesą, Sedos durpių gamyklos istoriją ir kiti dokumentiniai įrodymai. Kalbant apie pagrindinį turinį, parodoje daugiausia eksponuojama istorinė archyvinė medžiaga: protokolai, sprendimai ir įsakymai. Siekiant padėti lankytojams geriau suprasti šį istorijos laikotarpį, parodoje įrengtas „vadovų kabinetas“, kuriame eksponuojami to meto daiktai. Parodą taip pat vizualiai papildo sovietmečio namų apyvokos daiktai, kurie eksponuojami kartu su įvairiais dokumentiniais įrodymais.

Memorialinis ansamblis Valmieroje atidengtas 1985 m. Brolių kapinėse perlaidoti Antrojo pasaulinio karo sovietų kareiviai, žuvę Valmieros apylinkėse, ir nacių teroro aukos. Memorialinio ansamblio autoriai – skulptoriai Zigrīda Rapa ir Juris Rapa, architektai Ēvaldas Fogelis, Jānis Lejnieks, Jānis Rutkis ir Andris Vītols bei konstruktorius Ivaras Veldrums. Memorialiniam ansambliui papuošti panaudotas Allažių kaimo klintis. Pagrindinis jo atvaizdas – perskelta Valmieros miesto herbo liepa. Dvi skulptūros abiejose ansamblio pusėse simbolizuoja gyvenimo ir mirties ritmą. Figūros, atsisukusios į Gaujos upę, sudaro pusapvalę erdvę, žyminčią ribą tarp praeities ir dabarties. Pagrindinis į miestą atsuktas atvaizdas yra intensyvios arkos formos dalis. Kareivio figūra atsisuka į lankytojus, artėjančius nuo miesto pusės prie tilto, o įstrižainę sudaro kareivio ranka, laikanti savo velionį bendražygį. Laidojimo terasoje eilėmis suleisti kareiviai, kad tie, kurie kovojo petys į petį, galėtų atsigulti po ta pačia velėna. Apatinėje memorialo terasoje atskirai stovi kompozicija, pavadinta „Auksinė obelis“. Granitinė lenta skirta čia perlaidotų žydų atminimui. Kai kurie elementai, įskaitant bronzinius obuolius su autorių užšifruotu ansamblio pranešimu, kurie buvo padėti po augančia obelimi, dingo 1990-aisiais. QR kodas šalia memorialo suteikia lankytojams prieigą prie garso gido su informacija latvių, rusų, anglų, estų ir vokiečių kalbomis.