Pa mežabrāļu pēdām Latvijā un Igaunijā
Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs
Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka. Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.
Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.
Līdz 1950. gada ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet 1950. gada novembrī grupa čekas operācijas laikā tika notverta un iznīcināta.
Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā
Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu.
Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.
Apmeklējumu pieteikt iepriekš.
Rubeņa bataljona muzejs
Rubeņa bataljona muzejs atrodas Ugālē. Tas stāsta par ģenerāļa J. Kureļa grupas R. Rubeņa komandētā bataljona cīņām Kurzemē 1944. gadā, par kureliešu darbību un nacionālās pretošanās kustību. Muzejā izvietota ekspozīcija par Latvijas Centrālās padomes (LCP) un tās Ventspils grupas darbību, arī UNESCO programmā "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautais LCP Memorands ar 188 parakstiem un parakstītāju fotogrāfijām. LCP bija vienots Latvijas augstākās politiskās vadības centrs ar pagrīdes valdību Latvijas okupāciju laikā no 1943. līdz 1994. gadam, ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības kustību darbību, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Muzejs piedāvā arī izbraukumu pa vietām, kas saistītas ar bataljona vēsturi (apmetne ar rekonstruēto bunkuru Usmas pagastā, cīņu vietas Rendas un Zlēku pagastos, u.c.).
Iespējams vienoties par pārvietojamās ekspozīcijas izvietošanu (8 gab. viegli pārvietojamas un saliekamas planšetes: 80x200 cm).
Rubeņa bataljona zemnīca un cīņu vietas
Rubeniešu 2.rotas restaurētā zemnīca atrodas mežā pie Ilziķu ezera, Usmas pagastā. Rubenieši bija labi bruņota un organizēta militāra vienība, kas apzinājās sevi esam ārpus abām naidīgajām okupācijas varām (Padomju Savienības un Nacistiskās Vācijas), un viņu izcīnītā kauja ir plašākā un ilgstošākā visā Latvijas nacionālās pretestības kustības vēsturē.
Leitnanta Roberta Rubeņa bataljons bija viena no ģenerāļa Jāņa Kureļa veidotās militārās vienības daļām, kas nepadevās vācu karaspēkam un izrādīja vācu sīvu pretošanos. Tas sāka formēties 1944. gada augustā Bebru pagastā leitnanta Roberta Rubeņa vadībā. Septembra beigās vienība pārcēlās uz Kurzemi, kur izvietojās Usmas (tolaik Ugāles) pagastā uz ziemeļiem no Ilziķu ezera (Ilziķu, Ceplīšu, Trēbiņu, Vanagu mājās un to apkārtnē). Usmas periodā bataljona skaitliskais sastāvs pieauga līdz 650 vīriem ar četrām pilnībā nokomplektētām rotām, ambulanci un saimniecības komandu. Komandējošais sastāvs: leitnants R.Rubenis, leitnants Filipsons, v.v. A.Druviņš, v.v. Šulcs, v.v. Briedis, v. seržants J.Rubenis, J.Bergs, v.v. Jaunzems.
No 1944. gada 14. novembra līdz 9. decembrim Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pagastos notika niknas kaujas starp Vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām policijas ģenerāļa Fridriha Jekelna vadībā un kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, ko komandēja leitnants Roberts Rubenis. Kaujās pie Rendas un Zlēkām iznīcināja ap 250 vācu karavīru, bet rubeniešu zaudējumi bija ap 50 cilvēku. Par to dienu notikumiem liecina arī restaurētā zemnīca, kur mežā var aplūkot velēnām klātu zemē ieraktu guļbaļķu mājokli, kur savulaik uzturējās daļa no Rubeņa bataljona vīri.
Zemnīcas restaurāciju organizēja biedrība "Rubeņa fonds" un tās dibinātājs Andrejs Ķeizars.
Īles nacionālo partizānu bunkurs Zebrenes pagastā
Baltijas valstīs lielāko nacionālo partizānu bunkuru 1948. gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu-lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju okupācijas varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris “Kārlis Krauja” (Visvaldis Žanis Brizga). 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielu LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas pārspēku. Pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni.
1992. gadā zemessargi kopā ar “Daugavas Vanagiem” un citu patriotisko organizāciju pārstāvjiem atraka saspridzināto bunkuru, savāca kritušo kaujinieku kaulus un apbedīja Dobeles Virkus kapos.. 1995. gada 23. aprīlī netālu no bunkura paliekām Zebrenes pagastā tika uzstādīts balts koka krusts, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: “Šai vietā 1949. gada 17. martā, pārspēka ielenkti, savas dzīvības atdeva 15 Latvijas un Lietuvas partizāni.” 1998. gada 23. oktobrī atklāts piemiņas akmens, ko pēc Kārļa Rīduža ierosmes dāvājuši Pērtas latvieši. Neregulāras formas granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: “Tēvzeme un brīvība – svētākie dārgumi virs zemes / Īles nacionālo partizānu / 1945. – 17.93.1949. / piemiņai / Pertas latvieši”. 2005. gada 5. oktobrī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) atklāja jaunu balto krustu un granīta piemiņas stēlu, kurā iekalti kritušo partizānu vārdi un teksts: “Par tevi, tēvu zeme! Savas galvas nolika šai meža paugurā 1949.gada 17.martā cīņā pret čekas karaspēku Kārļa Kraujas grupas latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni”.
Jau 90. gadu vidū tika iezīmētas bunkura aprises, nostiprinot tās ar iekšējām sienām, bet tikai kaujas 60. gadadienā 2009. gadā bunkurs tika atjaunots tieši tāds, kāds tas bija pirms saspridzināšanas. To īstenot palīdzēja daudzi atbalstītāji un talcinieki. Pēc bunkura iebrukšanas trīs gadus vēlāk, tas tika atjaunots 2013. gada rudenī ar akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” atbalstu. Bunkura iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura ir izvietoti informācijas stendi, piemiņas akmeņi ar partizānu un to atbalstītāju vārdiem un uzvārdiem. 2015. gada 11. septembrī pie atjaunotā bunkura tika atklāta vēl viena LNPA uzstādīta granīta piemiņas zīme. To veido pret stateniski pieminekļa pamatnē “iedurtu” zobenu atsliets apaļš vairogs, kuru ieskauj pa aploci iekalts teksts: “Nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem 1948 – 1949”. Pieminekļa aizmugurē uz zobena asmens kreisās skaldnes iekalti Īles partizānu grupas locekļu vārdi, bet otrā pusē iekalti komunistu režīma notiesāto partizānu atbalstītāju vārdi.
Zlēku traģēdijas piemiņas vieta
Piemineklis atrodas netālu no Zlēku muižas ansambļa, Karātavkalna rietumu daļā. Ap divdesmit laukakmeņu ar nogalināto cilvēku vārdiem veido apli, bet centrā ir ap trīs metru augsts melna marmora obelisks.
Zlēku piemiņas vietā ir pārapbedīti daļa no nogalinātajiem.
1944.gada decembrī Zlēku apkārtnē vācu nacistiskās armijas daļas veica plašu operāciju, kas bija vērsta pret civiliedzīvotājiem.Armiju grupas Nord kaujas darbības žurnālā 1944. gada 9. decembrī plkst. 17.30 izdarīts ieraksts, ka akcijas laikā pretinieka pusē ir nogalināts 161 cilvēks, kas piederējis “Rubeņa brigādei un “Sarkanās bultas” daļām”. Padomju laikā minēto skaitli, attiecinot uz nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, acīmredzot pieņēma par Zlēku traģēdijas upuru kopskaitu.
Akcijas gaita daļēji ir dokumentēta vācu 16. armijas pretizlūkošanas daļas priekšnieka 1944. gada 31. decembra ziņojumā. Tajā paskaidrots, ka no 5. līdz 9. decembrim augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā norisinājies plašs pasākums Eichensumpf (“Ozolu purvs”), kas ticis vērsts pret “Sarkano bultu” un ģenerāļa Kureļa grupas pārpalikumu pie Abavas.
Nacionālo partizānu piemiņas vieta Striķu ielā, Saldū
Piemiņas akmens atrodas Striķu un Lauku ielas krustojumā.
Traģiski asiņainais notikums šajā vietā risinājās miera laikā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu (toreiz 5. augusta) ielā pie 33. un 35. nama. Šīs ielas 33.namā pēc 1949. gada martā iznīcinātās mežabrāļu Zemgales grupas ar mītnes bunkuru Īles mežos dzīvi un nesagūstīti vēl bija palikuši trīs mežabrāļi, tostarp pats grupas komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga) un viņa līdzgaitnieks Vilis Krusts. 1950. gada ziemu viņi cerēja pārlaist Bergmaņu mājās Saldū, tomēr tika sazīmēti un izsekoti. Abas mājas aplenca ap 30 čekistu, un rīta agrumā notika sīva kauja. Uz čekistiem šāva no abām mājām, bet, zaudējot milzīgajam pārspēkam, abi partizāni centās bēgot izlauzties līdz tuvējam Veides mežam. Partizānu Krustu čekisti tomēr nošāva jau uz mājas kāpnēm, bet Krauju – apmēram 80 metrus tālāk uz meža pusi.
Abas mājas aizdedzināja, iepriekš aicinot to iemītniekus nākt ārā un solot saglabāt viņiem dzīvību. Ir ziņas, ka cilvēki arī nāca ārā, bet viņus tik un tā uz vietas nošāva. Nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs un dēls Kuršinski no 35. nama, kas partizānus bija atbalstījuši, bet tāpat nošāva arī Kuršinsku mājas iemītnieci Leontīni Ezerkalni, kas par saimnieku sakariem ar mežabrāļiem vispār nav zinājusi.
Mežabrāļi – nacionālo partizānu bunkurs
Izveidots partizānu bunkurs, kurā var mazliet piedzīvot partizānu sajūtas, apskatīt partizānu personīgās mantas, ieročus, fotogrāfijas. Stāsti un atmiņas filmās par nacionālo partizānu cīņu pēc 1945. gada.
Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi bija mazas, bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas, kas patstāvīgi cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā no 1944. līdz 1956.gadam. Tie bija cilvēki, kuri nevarēja vai nevēlējās dzīvot Padomju savienībā un bija spiesti slēpties mežos. Kopā Latvijā darbojās apmēram 20193 mežābrāļi.
Bunkurs izveidots, izmantojot bijušo mežabrāļu stāstus un atmiņas par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Bunkurā iekārtota bruņojuma un sadzīves priekšmetu ekspozīcija. Gida stāstījumu papildina video ar mežabrāļu intervijām.
Bunkura ārpusē ir iekārtota piknika vieta ar ugunskura.
Var iepriekš pasūtīt uz uguns gatavotu zupu vai pavadīt vakaru pie ugunskura, skatoties āra kino.
Patstāvīgi pieejama partizānu taka. Bunkura apskate pēc iepriekšējas pieteikšanās.
Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs"
Atrodas Pils ielā 12, Cēsīs, netālu no Cēsu pils laukuma.
Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs" atklāj pārsteidzošus un varonību apliecinošus indivīdu pretošanās stāstus.
Ekspozīcija izveidota padomju laika īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un vēsta par Latvijas okupāciju.
1940-tajos gados Latviju divreiz okupēja Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Līdz pat 1950-to gadu vidum kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tāpat kā viņu laikabiedri citviet Latvijā, aktīvi pretojās totalitārajiem okupācijas režīmiem.
Ekspozīcija sniedz padziļinātu ieskatu vietējās kopienas patriotismā un motivācijā. Laika līnija rosina izzināt Latvijas okupācijas norisi no 1939. līdz 1957. gadam un tematiski sakārtoti citāti no vietējiem laikrakstiem piedāvā salīdzināt abu okupācijas režīmu politisko propagandu.
Īslaicīgajai ieslodzīšanai paredzētās sešas kameras līdz mūsdienām saglabājušas tādas, kādas tās bija 1940./41. gadā un pēckara gados. Šeit, pirms nosūtīšanas uz čekas galveno ēku Rīgā, vairākas dienas, kamēr notika sākotnējā izmeklēšana un pratināšana, bija ieslodzīti tie Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kurus aizturēja par visdažādākajām pretpadomju darbības izpausmēm – nacionālie partizāni, viņu atbalstītāji, jaunieši, kuri izplatīja “pretpadomju” satura lapiņas un citi “dzimtenes nodevēji”. Viss šeit ir īsts – kameras ar dzelzs durvīm, kur iebūvētas “kormuškas” (nelielas atveres ēdienu padošanai), koka nāras, ateja arestantiem, neliela virtuvīte ar krāsni, tipiskais padomju laika eļļas krāsu sienu krāsojums.
2019.gadā ekspozīcija ieguva Latvijas Dizaina gada balvā 3.vietu.
2015. gadā Pils ielas 12 pagalmā atklāja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem – gan 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, gan nošautajiem un ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.
Otrā pusē ceļam apskatāma Cēsu “Stūra māja” - bijušais čekas nams.
Nacionālo partizānu zemnīca un piemiņas vieta Sērmūkšos
Atrodas 200 m attālumā no Vidzemes centra Sērmūkšos.
Pēc vēsturiskām liecībām izveidots Nacionālo partizānu zemnīca.
Ekstrēma nakšņošana, sajūtot vēstures elpu. Apgaismojumu nodrošinās petrolejas lampas, gulēšana būs uz dēļa lāvām, un arī apkures ierīce būs līdzīga tiem laikiem. Pieteikšanās zvanot Amatas tūrisma informācijas centram T. 25669935.
Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.
Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta.
Piebalgas novadpētniecības ekspozīcija Inešos par Otrā pasaules kara vēsturi
Atrodas Vecpiebalgas muižas vīna pagraba ēkā Inešos.
1992. gadā atklātā ekspozīcija plaši atspoguļota Otrā pasaules kara vēsturi.
Pagrabstāvā ir apskatāmas munīcija, ieroči, kareivju sadzīves priekšmeti, lidmašīnu atlūzas, apbalvojumi un kara kauju kartes u.c. ar kara norisi saistīti priekšmeti.
Pirmajā stāvā apskatāma unikāla karte, uz kuras apkatāma iezīmēta frontes līnija un kas labi saglabājusies, neskatoties uz to, ka ilgus gadus atradās purvā.
Otrā stāvā interesantas vēstures liecības par sešu armiju virsnieku Voldemāru Ozolu (1884 -1949).
Ekspozīciju par V.Ozolu daudzkārt bagātina Mārtiņa Frīdvalda stāstījums, kurš no krievu valodas tulkojis Manfrēda Šneps-Šnepe grāmatu "Pasaules „šaha spēles” un Voldemārs Ozols sešu armiju virsnieks".
Grāmata ir populārs pētījums par pretrunīgi vērtēto, bet izcilo latviešu militāro darbinieku ģenerāli Voldemāru Ozolu.
Voldemāra Ozola tēvs ir dzimis Piebalgā, tagadējā Inešu pagastā, tāpēc V. Ozola piemiņas ekspozīcija atrodas Inešos.
Stāstījums par V.Ozolu aptver WWI, Neatkarības karu un WW2.
Mārtiņa Frīdvalda pavadībā iespējams uzzināt par Piebalgas un muižas politisko, saimniecisko un kultūras vēsturi.
Izstādīti zemnieku darbarīki un sadzīves priekšmeti, pieejama muzeja tematikai veltītas literatūras un vēstures notikumu liecinieku atmiņu klāsts, Inešu teātra vēsture.
Ekspozīcija regulāri tiek papildināta ar pēdējo gadu jaunieguvumiem un jaunatklājumiem par Piebalgas novada vēsturi.
Ekskursijas laiks 1-1,5h
Apmeklējuma maksa 0.70 eur no cilvēka
Broņislavas Martuževas dzejas klēts
Atrodas dzejnieces mājvietā, “Dārziņi 1”, Indrānu pagasts, Madonas novads.
Piemiņas vieta un muzejs - ekspozīcija, balss un video ierakstu liecības par Nacionālo pretošanās kustību un dzejnieces darbu, pagrīdē izdodot žurnālu, sacerot dzeju un dziesmas nacionālajiem partizāniem.
Rekonstruētajā klētī ir iekārtota inovatīva, ilgtspējīga piemiņas vieta, kur Dzejas klēts apcirkņos, apliecinot B. Martuževas mūža gaitu, tiek akcentēta arī Nacionālās pretošanās kustība.
B. Martuževa bija iesaistījusies pretošanās kustībā no pašiem tās pirmsākumiem. Martuževu mājas “Lazdiņas” (māja nav saglabājusies) bija patvērums arī LNPA vadītājam Pēterim Supem un viņa biedriem. Te 5 gadus savas mājas pagrīdē slēpās B.Martuževa, tikās ar partizāniem, rakstīja dzejas (arī veltījumus partizāniem: Pēterim Supem, Vilim Tomam, Smilgas grupai, Laiveniekam, Salnam, Celmiņam, Bruno Dunduram u.c.), sacerēja dziesmas un iemācīja tās partizāniem, kuri tās iznesa pa pagastiem - arī tautā zināmo “Jaunība”, kuru vēlāk kā bezsaimnieka mantu paņēma E. Rozenštrauhs.
Tagad viņas dziesmas (arī veltījumus partizāniem) pa pagastiem izdzied grupa “Baltie lāči” – dzejniece savas dziesmas 2009. gadā nodeva Andrim Baltacim, kurš vienmēr ir gatavs pagodināt dzejnieces vārdu pasākumos arī Lubānā.
Pagrīdē kopā ar Vili Tomu 1950. gadā tika izdots žurnāls “Dzimtene” (11 numuri, kurus ar roku katru 10 eksemplāros pārrakstīja B.Martuževa).
1951. gadā dzejniece, brālis, māsa, māte un Vilis Toms tika apcietināti, B.Martuževa no Sibīrijas atgriezās 1956.gadā.
Dzejas klēts ir kļuvusi atpazīstama gan novadā, gan Latvijā, to apmeklē gan vietējie iedzīvotāji, t.sk. skolēnu klases, gan individuāli, gan tūrisma grupas. Te ir iespēja ar caur dzejnieces mūža gaitu iepazīties arī Latvijas likteņgaitu, - ne tikai attēlos, bet arī balss un video liecībās.
Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra patstāvīgā ekspozīcija
Atrodas Lubānas pilsētas centrā, Oskara Kalpaka ielā 4.
Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, kas atrodas pašā Lubānas pilsētas centrā, ir vieta, kur kā vietējie, tā arī tūristi var iepazīties ar dažādām izstādēm un pastāvīgām ekspozīcijām, tajā tiek eksponēti vēsturiski svarīgi materiāli un vēsturiskas liecības, kas stāsta par Lubānas un tās novada vēsturi, kultūru, tradīcijām un dzīvi novadā.
Šeit ir iespēja apskatīt patstāvīgās ekspozīcijas par cilvēkiem, ar kuriem Lubānas iedzīvotāji īpaši lepojas un vēlas pieminēt. Pašlaik centrā ir iespēja aplūkot patstāvīgās ekspozīcijas par:
Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci un politieslodzīto, dzejnieci Broņislavu Martuževu;
Neatkarības kara dalībnieku un politiķi Hugo Celmiņu;
Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku;
fotogrāfu Alfredu Grāveru;
operdziedātāju Jāni Zāberu;
dzejnieku Jāni Gavaru;
mākslinieku Rūdolfu Pinni;
folkloristu un mācītāju Mārtiņu Celmiņu.
Centra vadītāja Ilze Kraukle var sniegt gida pakalpojumus par Lāčplēša kara ordeņu kavalieru un brīvības cīnītāju gaitām Lubānā un tās apkārtnē un to atdusas vietām Lubānas vecajos kapos.
Valoda - latviešu, krievu, bet ja ir nepieciešams, iepriekš var pieteikt vācu un angļu valodas tulku.
Nacionālo partizānu mītnes dabas liegumā “Stompaku purvi”
Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla ar savām dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Izstaigājot dabas liegumu “Stompaku purvi”, kas ir iekļauti NATURA 2000 teritorijā uzzināsiet gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan arī pa labiekārtotu marķētu taku nokļūsiet līdz purva salām, kur Otrā Pasaules kara laikā bija ierīkota viena no lielākām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā.
1945. gada sākumā Stompaku nometnē, sauktā par “Saliņu mītnēm” bija izvietota nacionālo partizānu bāze, kurā dzīvoja 350–360 cilvēki, tostarp 40–50 sievietes. Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3–8 cilvēki. Nometnē bija arī sava maizes ceptuve, kurā regulāri cepa maizi un baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi, kā arī trīs virszemes slieteņi zirgu novietnēm. Sākot ar janvāri no nometnes partizāni regulāri veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām.
1945. gada 2.–3. martā šeit notika Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu vēsturē, kur nometnē izvietotajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēlnieku pulks un vietējā istrebīķeļu bataljona kaujinieki, kopskaitā 483 vīri. Kauja risinājās visu 2. marta dienu. Naktī uz 3. martu partizāniem no nometnes izdevās izlauzties un tie devās uz savām iepriekšējām bāzēšanās vietām. Partizāni bija zaudējuši 28 kritušos un no ievainojumiem mirušos, bet NKVD karaspēks 32 kritušos un mirušos.
Mūsdienās nometnes vietā var apskatīt trīs atjaunotos bunkurus – baznīcas štāba un vienu dzīvojamo bunkuru, kā arī 21 bijušo bunkuru vietu bedres. Ir izvietoti trīs informatīvie stendi, kuri stāsta par nometni un kauju.
Ir iespēja pieteikt ekskursijas grupām gida pavadībā.
Ekspozīcija "Abrenes istabas"
Ēkā izvietota Dzintara Dvinska privātkolekcija ar mazliet mānīgo nosaukumu “Abrenes istaba”. patiesībā privātkolekcija vairāk stāsta par pašas Viļakas raibo 20. gadsimta vēsturi.
Arī pašas ēkas vēsture ir visai raiba. Sākotnēji tā piederējusi vietējam ebreju uzņēmējam un atradās senā Marienhauzenas tirgus laukuma malā. Ēkā ir bijuši izvietoti, gan veikaliņi, gan iestādes un dzīvokļi. 1941. gada jūlijā pēc vācu okupācijas tur atradies latviešu pašaizsardzības štābs, vēlāk Gestapo. Pēc padomju okupācijas atgriešanās ēkā atradās NKVD Viļakas apriņķa nodaļa. Savukārt ēkas aizmugurē esošās saimniecības ēkas tika izmantotas kā cietums. Vēlāk ēkā atkal iekārtoti dzīvokļi.
Savukārt pati privātkolekcija izvietota pa tematiskajām istabām. Viena veltīta Viļakas ikdienas dzīvei Latvijas brīvvalsts laikā. Citā izvietotas ar Neatkarības, karu, Otro pasaules karu saistītās lietas un fotogrāfijas. Atsevišķa istaba iekārtota kā NKVD vietējas nodaļas priekšnieka kabinets. Vēl cita iekārtota kā tipiska brīvvalsts laika ebreju bodīte. Kopumā privātkolekcijas priekšmetu stāsts aptver laiku no 1920. līdz 1960. gadam.
Mežabrāļu (Metsavenna) lauku māja
Mežabrāļu lauku māja (Metsavenna Talu) atrodas Vastserozas ciemā pie Igaunijas un Latvijas robežas.
Bunkuru kā tūrisma objektu atklāja 1999. gadā, piedāvājot apmeklētājiem iespēju izmēģināt mežabrāļu dzīvesveidu, kas ir daļa no Igaunijas vēstures. Programmā ietilpst mežabrāļu meklēšana slēptuvē, viesošanās bunkurā, stāsti par patiesiem notikumiem, mežabrāļu dziesmu dziedāšana ar mājas saimnieku un mežabrāļu maltītes gatavošana vai baudīšana. Galvenais objekts ir bunkurs, kurš ir ierakts kalna nogāzē un izklāts ar šauriem priedes koka baļķīšiem. Bunkurā ir divstāvu gultas un neliels galdiņš. Šāda veida bunkuros 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā mitinājās simtiem drosmīgu vīru, kuri pretojās valdošajam režīmam, tāpēc bija spiesti slēpties no varas iestādēm.
Mežabāļu muzejistaba Nursi ciema centrā (ar netālo memoriālu un bunkura kopiju)
Muzejistaba ir atvērta bibliotēkas darba laikā.
Bunkurs atrodas Aizsardzības spēku mācību zonas neierobežotas piekļuves daļā Nursipalu. Kad notiek mācības, tuvējā apkārtnē var dzirdēt šāvienu skaņas. Pēdējais ceļa nogrieznis šoferiem var radīt grūtības, bet lielākoties ceļš ir izbraucams. Zeme ap bunkuru var būt mitra.
Likas (Nursi) kauja notika 1945. gada 28. decembrī. Cīņās tika nogalināti deviņi mežabrāļi, un tika nodedzināts virszemes bunkurs, bet trim vīriešiem izdevās aizbēgt. Kaujas vietu atrada 2008. gadā pēc ilggadējiem pētījumiem. Gadu vēlāk pie Veru-Valgas ceļa atklāja kaujas piemiņas vietu. Pirmos izrakumus bunkura atrašanās vietā veica 2010. gadā, un tajā pašā gadā bijušajā Nursi skolas ēkā atklāja kaujai veltītu muzejistabu. Mežabrāļu izmantoto rakstāmmašīnu pašlaik var apskatīt Veru apriņķa muzejā.
Vana-Veromā muzejs un mākslas galerija
Muzejs atrodas Veru pilsētas centrā. Ekspozīcijā apskatāma Veru apriņķa vēsture no aizvēstures līdz 20. gadsimta vidum.
Tā stāsta arī par Igaunijas Republikas rašanos un par Brīvības cīņu notikumiem Veru apriņķī. Turklāt muzejā ir viena no detalizētākajām ekspozīcijām par mežabrāļiem Igaunijā, kā arī mežabrāļu bunkura iekšpuses modelis.
Izstāžu zālē regulāri skatāmas ekspozīcijas par dažādiem tematiem, un apmeklētāji var apmeklēt muzeja rīkotos kursus par vēstures tēmām.
Mežabrāļu piemiņas vieta Vastselīnā
Plāni izveidot šo mežabrāļu piemiņas vietu radās 2013. gada sākumā, kad Iekšējās drošības dienests identificēja mirstīgās atliekas, kas tika atrastas masu kapā Rēdopalo netālu no Veru. Kopīgi ar Vastselīnas pašvaldību, Igaunijas Aizsardzības līgas Veru reģionālo nodaļu un Aizsardzības ministriju tika pieņemts lēmums par piemiņas vietas izveidošanu kapsētā, un tika sākti vajadzīgie priekšdarbi. Trīspadsmit mežabrāļu mirstīgās atliekas pārapbedīja 2013. gada 21. septembrī. Gadu vēlāk kapsētā tika atklātas Mati Karmina veidotās piemiņas skulptūras no akmens tēstu eglīšu veidolā. 2015. gada 1. novembrī šeit pārapbedīja vēl četru meža brāļu mirstīgās atliekas no slepenā masu kapa Rēdopalo, un tika atklātas vēl vairākas piemiņas eglītes trijās dažādās kaujās kritušo atcerei. Viņu faktiskā atdusas vieta joprojām nav zināma.
Sātses muzejs
Sātses Seto muzejs atrodas attālā Igaunijas dienvidaustrumu nostūrī, netālu no robežkontroles līnijas starp Igauniju un Krievijas Federāciju. Muzeja jaunā pastāvīgā ekspozīcija “Itin visam ir robeža(-as)” iepazīstina ar kultūru attīstību pierobežas zonā politiskās un militārās vēstures gaitā, lai iedvesmotu apmeklētājus aizdomāties par “robežām ap mums un mūsos”. Izstādē akcentētas Sātses reģiona īpašās iezīmes un setu zemes unikālais etniskais un kultūras mantojums.
Verskas apmeklētāju centrs – Rēka māja
Atjaunotā ģenerālim Nikolajam Rēkam piederējusī jūgendstila vasaras rezidence atrodas gleznainā vietā Ersavas ezera krastā Verskā.
2020. gadā šeit tika atvērts Verskas apmeklētāju centrs, lai popularizētu reģiona unikālo mantojumu. Centrā iekārtotā izstāde vēsta par šeit 20. gadsimta 20. gados izveidoto Petseri Ziemeļu nometni, par Brīvības cīņu notikumiem un ārstniecisko dūņu un minerālūdens izmantošanu vietējos kūrortos.
Ziemeļu nometne
Ziemeļu nometne atrodas Ersavas ezera krastā uz dienvidiem no Verskas Veru apriņķī. Oficiāli saukta par Igaunijas Aizsardzības spēku Petseri Ziemeļu nometni (2. divīzijas štābs), tā tika izveidota 20. gadsimta 20. gadu vidū kā vasaras mācību centrs jātnieku bataljoniem un artilērijas spēkiem. Kompleksā ietilpa karavīru kazarmas, staļļi, virsnieku mājas, ēdnīca karavīriem un iespaidīga ēdamzāle virsniekiem. Nometnē arī bija sporta laukumi, korti un peldvietas pie ezera. Virsniekiem, karavīriem un zirgiem bija paredzētās atsevišķas peldvietas. Nometnes vidū bija pulcēšanās zona un parādes laukums. Artilērijas nometne atradās ezera otrā pusē un ietvēra kokzāģētavu.
Lielākā daļa ēku tagad ir iznīcinātas, taču ir saglabājušās kazarmas un dažas dzīvojamās mājas. Ēkas var apskatīt no ārpuses.
Pēc pieprasījuma Verskas setu lauku muzejs piedāvā tematisku programmu par Ziemeļu nometni.
Brīvības cīņu piemineklis Petseri apriņķī
Šis piemineklis Verskā ir izveidots 1938. gadā pēc tēlnieka Romāna Hāvamē meta (rasējuma) un viņa uzņemtajām fotogrāfijām, un tas ir unikāls starp atjaunotajiem Brīvības cīņu pieminekļiem Igaunijā. Sākotnēji pieminekli bija paredzēts atklāt Brīvības parkā Petseri, bet padomju okupācijas režīms to divas reizes aizliedza — 1940. un 1944. gadā. Pieminekli pabeidza pēc 80 gadiem un atklāja jaunā vietā Verskā, Setomā reģiona jaunajā administratīvajā centrā. Tā kā sākotnējā pieminekļa izveidei līdzekļus ziedoja pilsētas iedzīvotāji, pieminekli rotā Petseri pilsētas ģerbonis. Tas ir veltīts daudzajiem kritušajiem — saskaņā ar aplēsēm kaujās Petseri apriņķī dzīvību zaudēja ap 350 karavīru. Piemineklis ir piecus metrus augsts, un tā galā ir statuja — vīrs, kuram vienā rokā ir zobens, bet otrā rokā ir vairogs, ko rotā trīs leopardi.