Pa mežabrāļu pēdām Latvijā un Igaunijā

Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka.  Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.

Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.

Līdz 1950. gada ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet 1950. gada novembrī grupa čekas operācijas laikā tika notverta un iznīcināta.

Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu. 

Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.

Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Rubenio bataliono muziejus yra Ugalėje. Jis skirtas R. Rubenio batalionui, kuris 1944 m. tarnavo ir kovojo Kuržemėje vadovaujant generolui J. Kureliui, kurelių veiklai ir nacionaliniam pasipriešinimo judėjimui. Muziejuje yra ekspozicija apie Latvijos Centrinės Tarybos (LKT) ir jos Ventspilio grupės veiklą, taip pat LKT memorandumas su 188 parašais ir signatarų nuotraukomis, įtrauktas į UNESCO programos „Pasaulio atmintis“ Latvijos nacionalinį registrą. LKT buvo bendras Latvijos aukščiausios politinės vadovybės ir pogrindinės vyriausybės, veikusios Latvijos okupacijos metu nuo 1943 iki 1994 m., centras. Jis buvo įkurtas siekiant koordinuoti įvairių Latvijos pasipriešinimo judėjimų veiklą, siekiant atkurti Latvijos nacionalinę nepriklausomybę. Muziejus taip pat siūlo kelionę į bataliono istorijai reikšmingas vietas (gyvenvietę su rekonstruotu bunkeriu Usmos valsčiuje, mūšio laukus Rendos ir Zlėkų valsčiuose ir kt.).

Restauruotas Rubenio bataliono 2-osios kuopos žeminė yra miške prie Ilziki ežero Usmos valsčiuje. Žeminę galima apžiūrėti iš išorės nemokamai bet kuriuo metu. Tačiau ekskursijas žeminės viduje būtina užsisakyti iš anksto.

Leitenanto Roberto Rubenio batalionas buvo generolo Jānio Kurelio suformuoto karinio dalinio dalis ir žinomas dėl to, kad nepasidavė vokiečių kariuomenei ir demonstravo didelį pasipriešinimą. 1944 m. lapkričio 14–gruodžio 9 d. Ugalės, Usmos, Rendos ir Zlėkų valsčiuose vyko įnirtingi mūšiai tarp 16-osios Vokietijos armijos, SD ir SS dalinių, vadovaujamų policijos generolo Friedricho Jeckelio, ir Kureliečių dalinio bataliono, vadovaujamo leitenanto Roberto Rubenio. Rubenio vadovaujami vyrai buvo gerai ginkluoti ir organizuoti, nesiejo savęs su jokia iš dviejų priešiškų okupacinių jėgų. Jų veiksmai laikomi plačiausiais ir ilgiausiais Latvijos nacionalinio pasipriešinimo judėjimo istorijoje. Mūšiuose prie Rendos ir Zlėkų žuvo apie 250 vokiečių kareivių, o Rubenio vyrai patyrė tik 50 aukų. Tų dienų įvykius simbolizuoja miške atkurta žeminė (velėna dengta, žemėje iškasta rąstinė trobelė), kurioje kadaise buvo apsistoję Rubenio bataliono vyrai.

Bunkeris yra Zebrenės seniūnijoje, Ylės girininkijoje, išsukus iš kelio P104 Bikstai–Aucė.

Ylės nacionalinių partizanų grupė, kuriai vadovavo Karlis Krauja, susikūrė 1947 m. Grupės vadu buvo išrinktas V. Ž. Brizga (slapyvardis K. Krauja). 1948 m. spalį ši grupė susijungė su lietuvių nacionalinių partizanų grupe. Kraujos grupė veikė Jelgavos apskrityje, joje buvo 27 nacionaliniai partizanai. 1948 m. spalį Jelgavos apskrities Lielaucės valsčiuje, netoli Ylės girininkijos, 300 m į šiaurę nuo sodybos „Priedaiši“, Kraujos grupė įsirengė požeminį bunkerį. Jo bendras ilgis, įskaitant slaptus priėjimus, buvo 45 metrai. Aplink bunkerį buvo išdėliota 70 nuotoliniu būdu valdomų minų. Bunkeryje buvo įrengta krosnis, šulinys, tualetas ir sandėlis.

1949 m. kovo 17 d. bunkeryje buvę 24 partizanai stojo į savo paskutinį mūšį su 760 Valstybės saugumo ministerijos (čekistų) karių. Po mūšio 9 partizanai buvo suimti, o 15 žuvo, iš jų – 8 latviai ir 7 lietuviai.

1992 m. krašto apsaugos kariai kartu su Dauguvos vanagais atkūrė susprogdintą bunkerį. Toje vietoje pastatytas Baltasis kryžius, paminklinis akmuo ir granito stela.

Bunkerio viduje yra krosnelė, stalas ir siauri gultai, ant kurių miegojo partizanai. Prie bunkerio yra informacijos stendai, paminkliniai akmenys su partizanų vardais ir pavardėmis.

Memorialas yra netoli Zlėkų dvaro ansamblio, vakarinėje Karātavkalno dalyje. Ratą sudaro apie dvidešimt riedulių su žuvusiųjų vardais, o centre – maždaug trijų metrų aukščio juodo marmuro obeliskas.

Kai kurie žuvusieji buvo perlaidoti Zlēkų memoriale.

1944 m. gruodį Zlēkų apylinkėse nacistinė vokiečių armija įvykdė didelio masto operaciją prieš civilius gyventojus. Armijų grupės „Nord“ kovinių veiksmų žurnale 1944 m. gruodžio 9 d. 17.30 val. buvo įrašyta, kad per mūšį priešo pusėje žuvo 161 žmogus, priklausęs „Rubenso brigadai ir Raudonosios strėlės daliniams“. Sovietmečiu šis skaičius, matyt, buvo laikomas bendru Zlēkų tragedijos aukų skaičiumi, kalbant apie žuvusius civilius gyventojus.

Veiksmų eiga iš dalies dokumentuota 1944 m. gruodžio 31 d. Vokietijos 16-osios armijos kontržvalgybos skyriaus vadovo ataskaitoje. Joje aiškinama, kad gruodžio 5–9 dienomis, vadovaujant aukščiausiam SS ir policijos vadovui Ostlande, SS oberruppenfiureriui ir policijos generolui Friedrichui Jekelnui, Eichensumpfe („Ąžuolų pelkėje“) vyko didelio masto operacija prieš „Raudonąsias strėles“ ir generolo Kurelio grupės likučius Abavoje.

Memorialas yra Striķu ir Lauku gatvių sankryžoje.

Tragiškai kruvinas įvykis šioje vietoje įvyko taikos metu 1950 m. vasario 24 d. Salduse, Strikių (tuometinės 5. augusto) gatvėje, netoli 33-iojo ir 35-ojo namų. Šios gatvės 33-iajame name, po Žiemgalos miško brigadų grupės su jos štabo bunkeriu Ylės miškuose sunaikinimo 1949 m. kovo mėn., gyvi ir nesugauti trys miško brigados, tarp jų pats grupės vadas Kārlis Krauja (tikrasis vardas Visvaldis Brizga) ir jo bendrininkas Vilis Krusts. Jie tikėjosi praleisti 1950 m. žiemą Bergmanių namuose Salduse, tačiau buvo suimti ir susekė. Abu namus apgulė apie 30 čekistų, o anksti ryte įvyko įnirtingos kovos. Čekistai buvo apšaudyti iš abiejų namų, tačiau pralaimėję triuškinančiai persvarai, abu partizanai bandė pabėgti į netoliese esantį Veidės mišką. Tačiau čekistai partizaną Krustą nušovė jau ant namo laiptų, o Kraują – apie 80 metrų toliau miško link.

Abu namai buvo padegti, gyventojų iš anksto paprašius išeiti ir pažadėjus, kad jų gyvybės bus išsaugotos. Yra pranešimų, kad žmonės išėjo, bet vis tiek buvo sušaudyti vietoje. Tarp sušaudytųjų arba dūmuose uždususių žmonių buvo tėvas ir sūnus Kursinskiai iš 35-ojo namo, kurie rėmė partizanus, bet taip pat buvo sušaudyta Kursinskių namo gyventoja Leontine Ezerkalni, kuri nežinojo apie savo šeimininko ryšius su miško brigadomis.

Izveidots partizānu bunkurs, kurā var mazliet piedzīvot partizānu sajūtas, apskatīt  partizānu personīgās mantas, ieročus, fotogrāfijas. Stāsti un atmiņas filmās par nacionālo partizānu cīņu pēc 1945. gada.

Latvijas nacionālie partizāni jeb mežabrāļi bija mazas, bruņotas vietējo iedzīvotāju grupas, kas patstāvīgi cīnījās pret PSRS okupācijas režīmu Latvijas teritorijā no 1944. līdz 1956.gadam. Tie bija cilvēki, kuri nevarēja vai nevēlējās dzīvot Padomju savienībā un bija spiesti slēpties mežos. Kopā Latvijā darbojās apmēram 20193 mežābrāļi.

Bunkurs izveidots, izmantojot bijušo mežabrāļu stāstus un atmiņas par dzīvi mežos, slēpjoties un cīnoties par neatkarīgu Latvijas valsti. Bunkurā iekārtota bruņojuma un sadzīves priekšmetu ekspozīcija. Gida stāstījumu papildina video ar mežabrāļu intervijām.

Bunkura ārpusē ir iekārtota piknika vieta ar ugunskura.
Var iepriekš pasūtīt uz uguns gatavotu zupu vai pavadīt vakaru pie ugunskura, skatoties āra kino.

Patstāvīgi pieejama partizānu taka. Bunkura apskate pēc iepriekšējas pieteikšanās.

Atrodas Pils ielā 12, Cēsīs, netālu no Cēsu pils laukuma.

Vēstures ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs" atklāj pārsteidzošus un varonību apliecinošus indivīdu pretošanās stāstus.
Ekspozīcija izveidota padomju laika īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un vēsta par Latvijas okupāciju.

1940-tajos gados Latviju divreiz okupēja Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Līdz pat 1950-to gadu vidum kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāji, tāpat kā viņu laikabiedri citviet Latvijā, aktīvi pretojās totalitārajiem okupācijas režīmiem.

Ekspozīcija sniedz padziļinātu ieskatu vietējās kopienas patriotismā un motivācijā. Laika līnija rosina izzināt Latvijas okupācijas norisi no 1939. līdz 1957. gadam un tematiski sakārtoti citāti no vietējiem laikrakstiem piedāvā salīdzināt abu okupācijas režīmu politisko propagandu.

Īslaicīgajai ieslodzīšanai paredzētās sešas kameras līdz mūsdienām saglabājušas tādas, kādas tās bija 1940./41. gadā un pēckara gados. Šeit, pirms nosūtīšanas uz čekas galveno ēku Rīgā, vairākas dienas, kamēr notika sākotnējā izmeklēšana un pratināšana, bija ieslodzīti tie Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kurus aizturēja par visdažādākajām pretpadomju darbības izpausmēm – nacionālie partizāni, viņu atbalstītāji, jaunieši, kuri izplatīja “pretpadomju” satura lapiņas un citi “dzimtenes nodevēji”. Viss šeit ir īsts – kameras ar dzelzs durvīm, kur iebūvētas “kormuškas” (nelielas atveres ēdienu padošanai), koka nāras, ateja arestantiem,  neliela virtuvīte ar krāsni, tipiskais padomju laika eļļas krāsu sienu krāsojums.

2019.gadā ekspozīcija ieguva Latvijas Dizaina gada balvā 3.vietu.

2015. gadā Pils ielas 12 pagalmā atklāja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem – gan 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, gan nošautajiem un ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.

Atrodas 200 m attālumā no Vidzemes centra Sērmūkšos.

Pēc vēsturiskām liecībām izveidots Nacionālo partizānu zemnīca.

Sērmūkši ir viena no vairāk nekā simts saglabātajām partizānu cīņu vietām, kuru bija vairāk nekā sešsimt.

Sērmūkšu nacionālo partizānu grupai liktenīgais brīdis pienāca 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zariņa. Alfrēds Suipe izdzīvoja, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu. Viņš bija iniciators un citu jundītājs, ka Sērmūkšos jāiekārto kritušo biedru piemiņas vieta.

Atrodas Vecpiebalgas muižas vīna pagraba ēkā Inešos.

1992. gadā atklātā ekspozīcija plaši atspoguļota Otrā pasaules kara vēsturi. 
Pagrabstāvā ir apskatāmas munīcija, ieroči, kareivju sadzīves priekšmeti, lidmašīnu atlūzas, apbalvojumi un kara kauju kartes u.c. ar kara norisi saistīti priekšmeti.

Pirmajā stāvā apskatāma unikāla karte, uz kuras apkatāma iezīmēta frontes līnija un kas labi saglabājusies, neskatoties uz to, ka ilgus gadus atradās purvā.

Otrā stāvā interesantas vēstures liecības par sešu armiju virsnieku Voldemāru Ozolu (1884 -1949). 
Grāmata ir populārs pētījums par pretrunīgi vērtēto, bet izcilo latviešu militāro darbinieku ģenerāli Voldemāru Ozolu.
Voldemāra Ozola tēvs ir dzimis Piebalgā, tagadējā Inešu pagastā, tāpēc V. Ozola piemiņas ekspozīcija atrodas Inešos.
Stāstījums par V.Ozolu aptver WWI, Neatkarības karu un WW2.
Izstādīti zemnieku darbarīki un sadzīves priekšmeti, pieejama muzeja tematikai veltītas literatūras un vēstures notikumu liecinieku atmiņu klāsts, Inešu teātra vēsture.

Ekspozīcija regulāri tiek papildināta ar pēdējo gadu jaunieguvumiem un jaunatklājumiem par Piebalgas novada vēsturi.

Ekskursijas laiks: 30min
Apmeklējuma maksa: bezmaksas

Atrodas dzejnieces mājvietā, “Dārziņi 1”, Indrānu pagasts, Madonas novads.

Piemiņas vieta un muzejs - ekspozīcija, balss un video ierakstu liecības par Nacionālo pretošanās kustību un dzejnieces darbu, pagrīdē izdodot žurnālu, sacerot dzeju un dziesmas nacionālajiem partizāniem.

Rekonstruētajā klētī ir iekārtota inovatīva, ilgtspējīga piemiņas vieta, kur Dzejas klēts apcirkņos, apliecinot B. Martuževas mūža gaitu, tiek akcentēta arī Nacionālās pretošanās kustība.
B. Martuževa bija iesaistījusies pretošanās kustībā no pašiem tās pirmsākumiem. Martuževu mājas “Lazdiņas” (māja nav saglabājusies) bija patvērums arī LNPA vadītājam Pēterim Supem un viņa biedriem. Te 5 gadus savas mājas pagrīdē slēpās B.Martuževa, tikās ar partizāniem, rakstīja dzejas (arī veltījumus partizāniem: Pēterim Supem, Vilim Tomam, Smilgas grupai, Laiveniekam, Salnam, Celmiņam, Bruno Dunduram u.c.), sacerēja dziesmas un iemācīja tās partizāniem, kuri tās iznesa pa pagastiem - arī tautā zināmo “Jaunība”, kuru vēlāk kā bezsaimnieka mantu paņēma E. Rozenštrauhs.
Tagad viņas dziesmas (arī veltījumus partizāniem) pa pagastiem izdzied grupa “Baltie lāči” – dzejniece savas dziesmas 2009. gadā nodeva Andrim Baltacim, kurš vienmēr ir gatavs pagodināt dzejnieces vārdu pasākumos arī Lubānā. 
Pagrīdē kopā ar Vili Tomu 1950. gadā tika izdots žurnāls “Dzimtene” (11 numuri, kurus ar roku katru 10 eksemplāros pārrakstīja B.Martuževa).
1951. gadā  dzejniece, brālis, māsa, māte un Vilis Toms tika apcietināti, B.Martuževa no Sibīrijas atgriezās 1956.gadā.

Dzejas klēts ir kļuvusi atpazīstama gan novadā, gan Latvijā, to apmeklē gan vietējie iedzīvotāji, t.sk. skolēnu klases, gan individuāli, gan tūrisma grupas. Te ir iespēja ar caur dzejnieces mūža gaitu iepazīties arī Latvijas likteņgaitu, - ne tikai attēlos, bet arī balss un video liecībās. 

Atrodas Lubānas pilsētas centrā, Oskara Kalpaka ielā 4.

Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs, kas atrodas pašā Lubānas pilsētas centrā, ir vieta, kur kā vietējie, tā arī tūristi var iepazīties ar dažādām izstādēm un pastāvīgām ekspozīcijām, tajā tiek eksponēti vēsturiski svarīgi materiāli un vēsturiskas liecības, kas stāsta par Lubānas un tās novada vēsturi, kultūru, tradīcijām un dzīvi novadā.

Šeit ir iespēja apskatīt patstāvīgās ekspozīcijas par cilvēkiem, ar kuriem Lubānas iedzīvotāji īpaši lepojas un vēlas pieminēt. Pašlaik centrā ir iespēja aplūkot patstāvīgās ekspozīcijas par:

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci un politieslodzīto, dzejnieci Broņislavu Martuževu;
Neatkarības kara dalībnieku un politiķi Hugo Celmiņu;
Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku;
fotogrāfu Alfredu Grāveru;
operdziedātāju Jāni Zāberu;
dzejnieku Jāni Gavaru;
mākslinieku Rūdolfu Pinni;
folkloristu un mācītāju Mārtiņu Celmiņu.

Centra vadītāja Ilze Kraukle var sniegt gida pakalpojumus par Lāčplēša kara ordeņu kavalieru un brīvības cīnītāju gaitām Lubānā un tās apkārtnē un to atdusas vietām Lubānas vecajos kapos. 
Valoda - latviešu, krievu, bet ja ir nepieciešams, iepriekš var pieteikt vācu un angļu valodas tulku.

Stompaku purvā Otrā pasaules kara laikā atradās viena no lielākajām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā. Šo dien teritorija ir iekļauta dabas liegumā “Stompaku purvi”. Uz purva salām esošajā apmetnes vietā var nokļūt, ejot pa marķētu laipu taku. 1945. gada sākumā Stompaku purvā nacionālo partizānu nometnē dzīvoja 350-360 cilvēku, tostarp 40-50 sievietes.

Nometnē bija 24 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē ie dziļinātas būves, kurās varēja dzīvot 3-8 cilvēki. Tajā dar bojās maizes ceptuve, baznīcas bunkurs, un atradās trīs virszemes slieteņi zirgiem. Partizāni no nometnes veica uzbrukumus okupācijas režīma amatpersonām. 1945. gada 2.–3. martā šeit norisinājās Stompaku kauja – lielākā Latvijas nacionālo partizānu vēsturē. Nometnē esošajiem 350–360 partizāniem uzbruka NKVD 143. strēl nieku pulks un vietējie istrebīķeļu (iznīcinātāju) bataljona kaujinieki – kopskaitā 483 vīri. Kauja ilga visu 2. marta die nu. Naktī uz 3. martu partizāniem izdevās izlauzties no no metnes un atkāpties uz iepriekšējām bāzes vietām. Kaujas rezultātā krita 28 partizāni, savukārt NKVD karaspēks zau dēja 32 kaujiniekus. Mūsdienās Stompaku nometnes vietā apskatāmi trīs at jaunoti bunkuri - baznīcas, štāba un dzīvojamais, kā arī 21 bijušo bunkuru vieta. Uzstādīti informatīvie stendi par nometni un kauju. Var pieteikt ekskursijas ar gidu.

Esot pie Stompaku purva takas sākuma var noskenēt QR kodu un noklausīties stāstu par notikumiem, kas saistīti ar nacionālo partizānu vēsturi. Audio stāstu var noklausīties arī IziTravel platformā ŠEIT. Stāsts ir pieejams latviešu un angļu valodās.

Ekspozīcija “Abrenes istabas” atrodas Viļakas pilsētā, ēkā ar daudzveidīgu vēsturi. Pirmsākumos ēka atradās uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradās dzīvokļi, biroji, dažādi veikali, bet Otrā pasaules kara laikā tur darbojās latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka. Vairākas ekspozīcijas atklāj dažādus notikumus un vēstures posmus Viļakas pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē laikā no 1920. līdz 1960. gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales Abrenes apriņķī. Tajās redzami priekšmeti no Stompaku purva partizānu mītnes, kas saistīti ar nacionālo partizānu kustību Latgalē. Apskatāmi arī dokumenti un fotogrāfijas, kas saistīti ar Neatkarības karu. Jaunākā ekspozīcija ir veltīta kādreiz slavenajai motokrosa trasei “Baltais briedis”.

Mežabrāļu lauku māja (Metsavenna Talu) atrodas Vastserozas ciemā pie Igaunijas un Latvijas robežas.

Bunkuru kā tūrisma objektu atklāja 1999. gadā, piedāvājot apmeklētājiem iespēju izmēģināt mežabrāļu dzīvesveidu, kas ir daļa no Igaunijas vēstures. Programmā ietilpst mežabrāļu meklēšana slēptuvē, viesošanās bunkurā, stāsti par patiesiem notikumiem, mežabrāļu dziesmu dziedāšana ar mājas saimnieku un mežabrāļu maltītes gatavošana vai baudīšana. Galvenais objekts ir bunkurs, kurš ir ierakts kalna nogāzē un izklāts ar šauriem priedes koka baļķīšiem. Bunkurā ir divstāvu gultas un neliels galdiņš. Šāda veida bunkuros 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā mitinājās simtiem drosmīgu vīru, kuri pretojās valdošajam režīmam, tāpēc bija spiesti slēpties no varas iestādēm.

Muzejistaba ir atvērta bibliotēkas darba laikā.

Bunkurs atrodas Aizsardzības spēku mācību zonas neierobežotas piekļuves daļā Nursipalu. Kad notiek mācības, tuvējā apkārtnē var dzirdēt šāvienu skaņas. Pēdējais ceļa nogrieznis šoferiem var radīt grūtības, bet lielākoties ceļš ir izbraucams. Zeme ap bunkuru var būt mitra.

Likas (Nursi) kauja notika 1945. gada 28. decembrī. Cīņās tika nogalināti deviņi mežabrāļi, un tika nodedzināts virszemes bunkurs, bet trim vīriešiem izdevās aizbēgt. Kaujas vietu atrada 2008. gadā pēc ilggadējiem pētījumiem. Gadu vēlāk pie Veru-Valgas ceļa atklāja kaujas piemiņas vietu. Pirmos izrakumus bunkura atrašanās vietā veica 2010. gadā, un tajā pašā gadā bijušajā Nursi skolas ēkā atklāja kaujai veltītu muzejistabu. Mežabrāļu izmantoto rakstāmmašīnu pašlaik var apskatīt Veru apriņķa muzejā.

Muzejs atrodas Veru pilsētas centrā. Ekspozīcijā apskatāma Veru apriņķa vēsture no aizvēstures līdz 20. gadsimta vidum.

Tā stāsta arī par Igaunijas Republikas rašanos un par Brīvības cīņu notikumiem Veru apriņķī. Turklāt muzejā ir viena no detalizētākajām ekspozīcijām par mežabrāļiem Igaunijā, kā arī mežabrāļu bunkura iekšpuses modelis.

Izstāžu zālē regulāri skatāmas ekspozīcijas par dažādiem tematiem, un apmeklētāji var apmeklēt muzeja rīkotos kursus par vēstures tēmām.

Plāni izveidot šo mežabrāļu piemiņas vietu radās 2013. gada sākumā, kad Iekšējās drošības dienests identificēja mirstīgās atliekas, kas tika atrastas masu kapā Rēdopalo netālu no Veru. Kopīgi ar Vastselīnas pašvaldību, Igaunijas Aizsardzības līgas Veru reģionālo nodaļu un Aizsardzības ministriju tika pieņemts lēmums par piemiņas vietas izveidošanu kapsētā, un tika sākti vajadzīgie priekšdarbi. Trīspadsmit mežabrāļu mirstīgās atliekas pārapbedīja 2013. gada 21. septembrī. Gadu vēlāk kapsētā tika atklātas Mati Karmina veidotās piemiņas skulptūras no akmens tēstu eglīšu veidolā. 2015. gada 1. novembrī šeit pārapbedīja vēl četru meža brāļu mirstīgās atliekas no slepenā masu kapa Rēdopalo, un tika atklātas vēl vairākas piemiņas eglītes trijās dažādās kaujās kritušo atcerei. Viņu faktiskā atdusas vieta joprojām nav zināma.

Sātses Seto muzejs atrodas attālā Igaunijas dienvidaustrumu nostūrī, netālu no robežkontroles līnijas starp Igauniju un Krievijas Federāciju. Muzeja jaunā pastāvīgā ekspozīcija “Itin visam ir robeža(-as)” iepazīstina ar kultūru attīstību pierobežas zonā politiskās un militārās vēstures gaitā, lai iedvesmotu apmeklētājus aizdomāties par “robežām ap mums un mūsos”. Izstādē akcentētas Sātses reģiona īpašās iezīmes un setu zemes unikālais etniskais un kultūras mantojums.

Atjaunotā ģenerālim Nikolajam Rēkam piederējusī jūgendstila vasaras rezidence atrodas gleznainā vietā Ersavas ezera krastā Verskā.

2020. gadā šeit tika atvērts Verskas apmeklētāju centrs, lai popularizētu reģiona unikālo mantojumu. Centrā iekārtotā izstāde vēsta par šeit 20. gadsimta 20. gados izveidoto Petseri Ziemeļu nometni, par Brīvības cīņu notikumiem un ārstniecisko dūņu un minerālūdens izmantošanu vietējos kūrortos.

Ziemeļu nometne atrodas Ersavas ezera krastā uz dienvidiem no Verskas Veru apriņķī. Oficiāli saukta par Igaunijas Aizsardzības spēku Petseri Ziemeļu nometni (2. divīzijas štābs), tā tika izveidota 20. gadsimta 20. gadu vidū kā vasaras mācību centrs jātnieku bataljoniem un artilērijas spēkiem. Kompleksā ietilpa karavīru kazarmas, staļļi, virsnieku mājas, ēdnīca karavīriem un iespaidīga ēdamzāle virsniekiem. Nometnē arī bija sporta laukumi, korti un peldvietas pie ezera. Virsniekiem, karavīriem un zirgiem bija paredzētās atsevišķas peldvietas. Nometnes vidū bija pulcēšanās zona un parādes laukums. Artilērijas nometne atradās ezera otrā pusē un ietvēra kokzāģētavu.

Lielākā daļa ēku tagad ir iznīcinātas, taču ir saglabājušās kazarmas un dažas dzīvojamās mājas. Ēkas var apskatīt no ārpuses.

Pēc pieprasījuma Verskas setu lauku muzejs piedāvā tematisku programmu par Ziemeļu nometni.

Šis piemineklis Verskā ir izveidots 1938. gadā pēc tēlnieka Romāna Hāvamē meta (rasējuma) un viņa uzņemtajām fotogrāfijām, un tas ir unikāls starp atjaunotajiem Brīvības cīņu pieminekļiem Igaunijā. Sākotnēji pieminekli bija paredzēts atklāt Brīvības parkā Petseri, bet padomju okupācijas režīms to divas reizes aizliedza — 1940. un 1944. gadā. Pieminekli pabeidza pēc 80 gadiem un atklāja jaunā vietā Verskā, Setomā reģiona jaunajā administratīvajā centrā. Tā kā sākotnējā pieminekļa izveidei līdzekļus ziedoja pilsētas iedzīvotāji, pieminekli rotā Petseri pilsētas ģerbonis. Tas ir veltīts daudzajiem kritušajiem — saskaņā ar aplēsēm kaujās Petseri apriņķī dzīvību zaudēja ap 350 karavīru. Piemineklis ir piecus metrus augsts, un tā galā ir statuja — vīrs, kuram vienā rokā ir zobens, bet otrā rokā ir vairogs, ko rotā trīs leopardi.