Partisanide teed ja rajad Aukštaitijas

Muuseum asub Utenas, Kaunas-Daugpilis (A6) ja Vilnius-Utena (A14) maanteede ristmikul. Muuseum asutati 2015. aastal Utena endise kitsarööpmelise raudteejaama hoones. Muuseum pretendeerib end luulevormiks, mis vaikimisi paljastab sõjajärgse tõe. Näitus „Ühine Euroopa identiteet totalitaarsete režiimide kontekstis“ pakub võimalust uurida Leedu ja Euroopa minevikku ühe Leedu piirkonna ajaloo kaudu. See jutustab salajaste dokumentide ja Euroopa jagunemise loo 1939. aastal, Nõukogude okupatsiooni Leedus, leedulaste sunniviisilise osalemise Teises maailmasõjas, paguluses, sõjajärgses vastupanuvõitluses ja kolhooside organiseerimise Utena piirkonnas. 1940.–1965. aasta valusad sündmused Utena piirkonnas ja sündmused Leedus on vastandatud eluga raudse eesriide taga. Kitsarööpmelise raudteejaama ajaloos on ka traagilisi lehekülgi. Siit saadeti aastatel 1941 ja 1945–1953 Siberisse rongivaguneid küüditatutega.

Atrodas Šimoņu mežā, braucot pa 1216. ceļu (ir norādes zīme, stends). Šimoņu mežs pēckara Lietuvas partizānu cīņās bija pazīstams kā lielākās Aukštaitijas partizānu daļas Aļģimanta Militārā apgabala darbības centrs. 1945. gadā šajā apgabalā darbojās aptuveni 200 partizānu, bet 1952. gadā – vairs tikai 20–30. No 1947. līdz 1949. gadam Šimoņu mežā darbojās Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) partizānu teritorijas komandiera kapteiņa Jona Kimšta-Žalgira un 1949. gadā no viņa pienākumus pārņēmušā Antana Starkus-Montes, slēptuves – komandpunkti, no kuriem tika vadīta partizānu kustība Aukštaitijā. Aļģimanta Militārā apgabala partizānu kauju maršruts aicina iepazīties ar sešām Aļģimanta apgabala partizānu slēptuvēm, kuras ierīkoja un kurās slēpās, un cīnījās Žaļos, Šarūna un Kunigaiša Marģa vienību partizāni. Šimoņu mežā ir izveidoti divi dažādu garumu pastaigu

Pabraucot garām Andronišķu kapiem (ir norādes zīme), ir saglabājusies slēptuve – komandpunkts. Šajā slēptuvē 1944.-1949. gadā darbojās Lietuvas partizānu Austrumlietuvas (Karaļa Mindauga) apgabala komandpunkts. 1944. gada vasarā slēptuvi izveidoja Balis Žukausks un viņa brāļi Petrs un Jozs Jovaiši, tajā viņi slēpās no 1944. gadā Sarkanās armijas izziņotās mobilizācijas. 1945. gada nogalē slēptuvi sāka izmantot Antans Slučka-Šarūns, kurš pirmais Troškūnu apkārtnē izveidoja partizānu vienību un vēlāk apvienoja Rokišķu, Anīkšču, Kavarska, Troškūnu un Andronišķu partizānus, izveidojot Šarūna vienību. 1947. gadā A. Slučka-Šarūns kļuva par Aļģimanta apgabala komandieri, bet 1949. gadā – par Austrumlietuvas partizānu apgabala komandieri. Tas nozīmē, ka no 1949. gada slēptuve kļuva par Lietuvas partizānu Austrumlietuvas apgabala komandpunktu. Slēptuves vieta, kas piecus gadus bija veiksmīgi devusi patvērumu partizāniem, tika nodota 1949. gada 28. oktobrī. VDK karaspēks aplenca saimniecību, kurā slēpās partizāni, viņi atteicās padoties un uzspridzinājās. Ir saglabājies bunkurs, uzstādīts krusts un piemineklis kritušajiem.

Piemineklis atrodas Anīkšču rajona Troškūnu centrā, pie Sv. Trīsvienības baznīcas. 1944.–1953. gada partizānu kara laikā Lietuvas teritorija bija sadalīta deviņos partizānu militārajos apgabalos. 1947.–1950. gadā Panevēžas un Anīkšču apvidū darbojās Lietuvas Aļģimanta apgabala partizānu vienības, kuru izveide ir cieši saistīta ar Troškūniem. Šīs pilsētiņas iedzīvotāji organizēja partizānu vienības Aukštaitijā. Troškūnos piedzima un dzīvoja pirmais partizānu Aļģimanta apgabala komandieris Antans Slučka-Šarūns. 1996. gadā pēc Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra iniciatīvas Troškūnos tika uzstādīts Aļģimanta militārā apgabala partizāniem veltīts piemineklis. Pieminekļa autori ir tēlnieks Jons Jaģēla un arhitekte Audrone Ķaušiniene. Pieminekļa galvenā daļa ir melni akmens vārti, kas simbolizē bojā gājušos tēvzemes aizstāvjus. Bronzas krusti vārtu sānos simbolizē kristīgo ticību, bet bronzas zobens, gluži kā erceņģeļa Sv. Miķeļa zobens, simbolizē ticības un cerības gaismu. Laukumā pirms pieminekļa – melna akmens plāksne iemūžina trīs Aļģimanta apgabala vienības: Šarūna, Zaļo un Kunigaiša Marģa.