Andrieva Niedras valdība I WW1 & Neatkarības kari

Andrievs Niedra. 20.gs. 20ie gadi. Avots: LU akadēmiskā bibliotēka

Niedras valdība bija provāciska Latvijas Pagaidu valdība, kas pastāvēja no 1919. gada 10. maija līdz 26. jūnijam, vienlaikus ar padzīto Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību un Pētera Stučkas LSPR valdību.

Pēc Ulmaņa Pagaidu valdības gāšanas 16. aprīļa pučā, Andrievs Niedra 27. aprīlī ieradās Liepājā kā starpnieks sarunās ar pučistu izveidoto Borkovska valdību. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja vāciešu arestētos Ulmaņa kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats starp pučistiem un gāzto Pagaidu valdību bija jaunas kompromisa valdības izveidošana, kurā būtu pārstāvēti arī vācbaltieši, kā ekonomiski un militāri nozīmīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa. Niedra piedāvāja, lai vācieši publiski nosoda 16. aprīļa puču, bet Tautas padome jaunam kandidātam uzdod veidot valdību kurā ietilptu Ulmaņa valdības 4 ministri, Niedras piekritēji ar 4 ministriem, 3 vācieši un 1 ebrejs. Ulmanis šo piedāvājumu noraidīja.

Galu galā 10. maijā tika izveidots jauns Ministru kabinets Andrieva Niedras vadībā. Lielākā daļa valsts ierēdņu turpināja veikt savus tiešos pienākumus, neraugoties uz to, kāds kurā brīdī bija Ministru kabineta sastāvs. Jaunā valdība savai pastāvēšanai paredzēja 3 pamatuzdevumus: valsts saglabāšanu, likumības un saimniecības atjaunošanu, lielinieku izdzīšanu, Satversmes sapulces vēlēšanas un vispārievēlētas valdības izveidošanu.

Niedras valdība bija pie varas līdz 1919. gada jūnija beigām, kad pēc sakāves Cēsu kaujās, 24. jūnija Ministru Kabineta sēdē tika nolemts vērsties pie Antantes pārstāvjiem un nodot tiem savas pilnvaras. Sakāvi cietušās Latvijas zemessardzes un vācu algotņu karaspēka (Dzelzsdivīzija) daļas, saskaņā ar Antantes valstu uzraudzībā Strazdmuižā noslēgto vienošanos, evakuējās no Rīgas uz Zemgali. Pēc Strazdumuižas pamiera Niedras kabinetam uzticīgās karaspēka daļas, valdībai noliekot pilnvaras, vai nu atzina K.Ulmaņa vadītā Ministru kabineta atjaunošanas leģitimitāti, vai iekļāvās t.s. Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā.

A.Niedra pēc Bermontiešu sakāves emigrēja un Latvijā atgriezās 1924. gadā, kur tika apsūdzēts valsts nodevībā. A.Niedras kā apsūdzētā lieta 1924. gadā tika skatīta divās tiesas prāvās — atsevišķi par 1919. gada 16. aprīļa puču Liepājā un atsevišķi par līdzdalību Bermonta plānos. Viņam piesprieda cietumsodu, ko vēlāk aizstāja ar izraidījumu no valsts. Niedra pārcēlās uz Austrumprūsiju, kur kalpoja par mācītāju. 1942. gadā atgriezās Rīgā, kur arī mira.

 

Papildus izziņas avoti

Wikipedia. Niedras valdība. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/Niedras_vald%C4%ABba [skatīts 06.05.2021].

Wikipedia. Andrievs Niedra. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/Andrievs_Niedra [skatīts 06.05.2021].

Saistītie objekti

Piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

 

Piemiņas vieta apvienotā karaspēka uzvaras kaujai par Skangaļu muižu

Atrodas Skangaļu muižas teritorijā.

Redzams piemiņas akmens Cēsu kauju dalībniekiem un Kalevlaste Maleva bataljona cīnītājiem. Piemineklis atklāts 2019. gada 22. jūnijā.
Laukakmenī iestrādātajā granīta plāksnē iegravēts teksts latviešu un igauņu valodā.

Šeit notikusī latviešu un igauņu apvienotā karaspēka uzvara kaujā par Skangaļu muižu bija Cēsu kauju lūzuma punkts, jo tās rezultātā Niedras valdības karaspēks sāka vispārēju atkāpšanos. Kaleviešu kaujas zaudējumi pie Skangaļu muižas ieņemšanas bija 58 karavīri, skaitot kopā kritušos un ievainotos. Piemiņas vietas izveidē lielu atbalstu sniedza Igaunijas puse.

Uzbrukums landesvēristiem sākās jau 1919. gada 22. jūnija agrā rītā pulksten sešos trīsdesmit, kad kaleviešu 3. rota ar bruņotā vilciena desantu ielauzās Skangaļu muižā un tur saņēma 2 lielgabalus, tomēr ienaidnieks pārgāja pretuzbrukumā un uzbrukums neizdevās. Nedaudz vēlāk dienas vidū uzbrukumu atkārtoja, un pēc niknas tuvcīņas landesvēristus izsita no Skangaļu muižas. Trofejās ieguva ložmetējus, lielu daudzumu munīcijas un citus kaujas piederumus, un vēl pēc divām stundām igauņi jau ieņēma svarīgo ceļu mezglu pie Startu kroga.
22. jūnija cīņas tiek uzskatītas par lūzuma brīdi Cēsu kaujās.

Piemiņas akmens atrodas līdzās Skangaļu muiža, kas ir nozīmīgs arhitektūras, kultūras un militārās vēstures objekts Priekuļu pagastā aptuveni 20 kilometrus no Cēsīm.

Saistītie stāsti

No Ādolfa Ersa grāmatas "Vidzeme brīvības cīņās" par begļu gaitām Valkā

Sākot ar bēgļu laiku, Valkai piekrita svarīgāka loma, nekā citām Vidzemes pilsētām, tamdēļ, ka te atradās politiski aktīvais laikraksts “Līdums”, kur tika kaldināti Latvijas garīgie un politiskie ieroči, un arī tamdēļ, ka te bija krustceļš, kur satecēja ceļi no trim Latvijas pusēm: no Rīgas, Alūksnes, Mozekiles, un arī no Igaunijas un Krievijas, Šejienei bija saites ar bēgļiem visās malās – Tartū, Pliskavā, Maskavā un Pēterpilī. Te bija liels bēgļu centrs.