Andrieva Niedras valdība I WW1, I Neatkarības kari

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

Atrodas Skangaļu muižas teritorijā.

Redzams piemiņas akmens Cēsu kauju dalībniekiem un Kalevlaste Maleva bataljona cīnītājiem. Piemineklis atklāts 2019. gada 22. jūnijā.
Laukakmenī iestrādātajā granīta plāksnē iegravēts teksts latviešu un igauņu valodā.

Šeit notikusī latviešu un igauņu apvienotā karaspēka uzvara kaujā par Skangaļu muižu bija Cēsu kauju lūzuma punkts, jo tās rezultātā Niedras valdības karaspēks sāka vispārēju atkāpšanos. Kaleviešu kaujas zaudējumi pie Skangaļu muižas ieņemšanas bija 58 karavīri, skaitot kopā kritušos un ievainotos. Piemiņas vietas izveidē lielu atbalstu sniedza Igaunijas puse.

Uzbrukums landesvēristiem sākās jau 1919. gada 22. jūnija agrā rītā pulksten sešos trīsdesmit, kad kaleviešu 3. rota ar bruņotā vilciena desantu ielauzās Skangaļu muižā un tur saņēma 2 lielgabalus, tomēr ienaidnieks pārgāja pretuzbrukumā un uzbrukums neizdevās. Nedaudz vēlāk dienas vidū uzbrukumu atkārtoja, un pēc niknas tuvcīņas landesvēristus izsita no Skangaļu muižas. Trofejās ieguva ložmetējus, lielu daudzumu munīcijas un citus kaujas piederumus, un vēl pēc divām stundām igauņi jau ieņēma svarīgo ceļu mezglu pie Startu kroga.
22. jūnija cīņas tiek uzskatītas par lūzuma brīdi Cēsu kaujās.

Piemiņas akmens atrodas līdzās Skangaļu muiža, kas ir nozīmīgs arhitektūras, kultūras un militārās vēstures objekts Priekuļu pagastā aptuveni 20 kilometrus no Cēsīm.