Mārtiņš Peniķis (1874- 1964) Latvijas armijas komandieris, ģenerālis
I WW1 & Neatkarības kari, II WW2, IV Padomju okupācija

Mārtiņš Peniķis dzimis 1874. gada  6. novembrī Kuldīgas apr. Ķoniņu ciemā senu kuršu brīvzemnieku (ķoniņu) dzimtā. Mācījies Kuldīgas ministrijas skolā un tālāk izglītojies pašmācības ceļā.

1896. gadā iestājies Krievijas armijā, dienējis 133. Simferopoles kājnieku pulkā. 1900. gadā iestājies Čugujevas junkuru skolā. 1902. gadā paaugstināts par podporučiku ieskaitīts 121. kājnieku pulkā Harkovā. Piedalījies krievu-japāņu karā.

1913. gadā uzņemts Nikolaja kara akadēmijā. 1. pasaules kara sākumā atgriezies pulkā. Kā rotas komandieris piedalījies kaujās Galīcijas frontē, smagi ievainots. Pēc izveseļošanās cīnījies vairākās kaujās pie Krakovas. 1915. gadā piedalījies vasaras kaujās pret Makenzena armiju, vēlāk arjergarda kaujās no Brestļitovskas līdz Baranovičiem. 1916. g. vasarā kā bataljona komandieris cīnījies pie Šaras upes. Paaugst. par pulkvedi, skaitot no 1915. g. 26. novembra.

1916. gada 16. novembrī iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Piedalījies Ziemassvētku kaujās, cīnījies pie Ložmetējkalna. Apbalv. ar Jura zobenu. 1917. gada septembrī aizstāvējis pozīcijas Mazās Juglas krastos. 1918. gada sākumā aizgājis no dienesta un palicis Vidzemē. Kritis vācu gūstā, no tā atgriezies 1918. gada novembra beigās.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas brīvprātīgi iestājies tās bruņotajos spēkos un 1918. gada 8. decembrī iecelts par Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku, vēlāk Karaspēka plānu un štatu organizācijas izstrādāšanas komisijas loceklis. No 1919. gada jūnija Liepājas rajona latviešu karaspēka priekšnieks ar divīzijas komandiera tiesībām. Sākoties Bermonta uzbrukumam, iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un Dienvidfrontes pavēlnieku. Vadījis padotās vienības cīņās no Rīgas līdz Lietuvas robežai, pēc tam piedalījies kaujās pret lieliniekiem Latgalē.

Kā viens no pirmajiem apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, iecelts par LKO domes locekli, domes priekšsēdētājs līdz ordeņa statūtu pieņemšanai Satversmes Sapulcē, pēc tam domes priekšsēdētāja biedrs. 1927. gadā apbalvots ar LKO II šķiru.

1920. gada 30. jūlijā iecelts par Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieku. Paaugstināts par ģenerāli, skaitot no 1920. gada 5. februāra. 1921-1924. gados Karaspēka inspektors. 1928. gadā iecelts par Armijas komandieri. Šajā amatā līdz 1934. gadam, kad pensionēts.

M.Peniķis pētījis militāro vēsturi, lasījis lekcijas Augstākajā kara skolā; daudzu grāmatu autors. Piešķirtas Mazsalijas dzirnavas Snēpeles pagastā. Apbalvots ar daudziem Latvijas, cariskās Krievijas un ārvalstu ordeņiem.

1943. gadā atteicās no piedāvātā latviešu leģiona ģenerālinspektora amata. 1944. gadā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Nokļuva padomju okupācijas zonā, no kuras atgriezās Latvijā. Dzīvojis Rīgā, nodarbojies ar militārās vēstures pētniecību. Mārtiņš Peniķis miris 1964. gada 18. februārī Rīgā un apbedīts Meža kapos.