Blindāža
I WW1, I Neatkarības kari, II WW2, IV Padomju okupācija

Atrodas Vecrīgā netālu no Brīvības pieminekļa un izvietots senā aizsardzības būvē.

Latvijas Kara muzejs ir viens no vecākajiem Latvijas muzejiem. Tā pirmsākumi meklējami 1. pasaules kara laikā. Muzeja krājums tika veidots galvenokārt no kaujas laukā iegūtām un karavīru personīgajām lietām. Kopš 1919. gada muzeja telpas atrodas Pulvertornī. Pēc Latvijas valsts izveides par muzeja galveno mērķi kļuva ekspozīcijas izveide par Latvijas militāro vēsturi un iedzīvotāju aktīvo lomu savas zemes aizsardzībā. 1937.gadā muzejs tika paplašināts ar piebūvi. Ēka tika celta speciāli tā vajadzībām — tehniski viens no modernākajiem tā laika muzejiem Eiropā.

Pulvertornis ir viens no bijušajiem Rīgas nocietinājumu torņiem. Tas pieminēts 1330. gadā kā Smilšu tornis. 1621.gadā, kad Rīgu aplenca Zviedrijas karaspēks, torni sagrāva. 1650. gadā tika uzbūvēts jauns tornis, šaujampulvera un ieroču glabāšanai. Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas Pulvertornis ir viena no vērtīgākajām liecībām par Rīgas aizsardzības sistēmu.

Muzejā var aplūkot 11 ekspozīcijas. Izstādīti dažādi ieroči, dokumenti, formas tērpi, apbalvojumi un citi ar karu vai karavīru ikdienu saistīti priekšmeti.

Atrodas Inčukalna novadā, ceļa malā pie Gaujas ciema netālu no autoceļu A2 un A3 savienojuma.

Nocietinājums ir ļoti rets un vērtīgs fortifikācijas piemērs. Būve paredzēta vienam cilvēkam, lai novērotu svarīgu satiksmes mezglu. ZR virzienā atrodas tilts pār Gauju, A - pāreja pār Inčupīti, DR  - ceļu sazarojums un D - viens no galvenajiem satiksmes ceļiem- Vidzemes šoseja. Dzelzsbetona nocietinājums bija daļa no apkārtnē esošajiem ierakumiem, kuru celšanas laiks precīzi nav zināms. Visticamāk, to būvējusi Vācijas armija 2. pasaules kara laikā. Vietai nepieciešama turpmāka izpēte informācijas precizēšanai.

19.gs.beigās Inčukalna muižas apkārtne veidojās kā svarīgs satiksmes mezgls. 1. pasaules kara laikā vieta ieguva aizsardzības rajona nozīmi, kur tika plānota iespējama karadarbība. Tika izveidoti nocietinājumi satiksmes ceļu, Inčukalna dzelzceļa stacijas un Gaujas upes pārejas tuvumā. Vieta saglabāja savu stratēģisko nozīmi arī turpmākajos karos.

Mūsdienās var aplūkot nocietinājumu, kas ir brīvi pieejams.

Kaujas darbība Latvijas teritorijā sākās 1915. gada pavasarī ar Vācijas impērijas armijas iebrukumu Liepājā. Krievijas impērijas armijas vienības atkāpās caur Kurzemi Rīgas virzienā. Vasaras beigas Vācijas impērijas armijas virspavēlniecība deva pavēli ieņemt atbilstošas pozīcijas un tās nostiprināt. Atkāpjoties no Jelgavas, šajā vietā ieradās pirmās Krievijas impērijas armijas karavīru vienības. Šī bija nozīmīga vieta Rīgas aizsardzībai, jo blakus atradās Rīgas – Jelgavas šoseja, pa kuru bija iespējams pievest nepieciešamos kara materiālus. 1915. gada novembra vidū fronte nostabilizējās un abas armijas veica pozīciju izbūves darbus. Vienu kilometru uz DR no mežsarga mājām “Lapsas” atradās otrā aizsardzības līnija, kuru būvēja virs zemes, jo dēļ purvainā reljefa nebija iespējams būvēt tradicionālos zemē iedziļinātos ierakumus. Uzbēruma veida valni veidoja brustvērs, kas sastāvēja no zemes vaļņa, kas nostiprināts no abām pusēm ar neliela diametra baļķiem un metāla stieplēm. Mūsdienās var apskatīt saglabājušos aizsardzības līniju, kas saglabājusies nepilna kilometra garumā.

Atrodas Mārupes novada Babītes pagastā, Antiņu Latviešu strēlnieku kapsētas un vecās medikamentu noliktavas apkaimē.

1.pasaules kara laikā šeit bija Krievijas impērijas armijas Latviešu strēlnieku aizsardzības pozīcijas. Ierakumu un virszemes zemnīcu komplekss tika veidots smilšu pakalnos.

Ierakumu, pozīciju, tranšeju karš - populārākie sinonīmi, lai raksturotu 1. pasaules karu un uzsvērtu nocietinājumu nozīmi. Tie tika veidoti, balstoties uz kara inženieru pētījumiem un piemērojoties videi un jaunu ieroču attīstībai. Karavīru ikdienas darbs bija nemitīga aizsardzības pilnveidošana. Viņi zemnīcām mēdza dot nosaukumus, kas atgādināja par dzimtajām vietām, lai domās tuvinātos mājām, aizmirstot par kara realitāti.

Ierakumu līnijas bija pretiniekam grūti ieņemamas sistēmas. Attīstoties ieročiem, to aizsardzība kļuva aizvien sarežģītāka. Zemnīcu jumti tika nostiprināti, lai tie izturētu artilērijas lādiņu triecienus. Tranšejas veidoja ar virzienu maiņām, lai sprādzieni nodarītu pēc iespējas mazākus zaudējumus. Satiksmes ejās veidoja “kabatas” - īstermiņa slēptuves artilērijas apšaudes laikā, kas aizsargāja karavīrus no šrapneļiem un šķembām.

Mūsdienās atjaunota daļa nocietinājumu, lai sniegtu priekštatu par fortifikācijas būvēm. Iespējams apskatīt 3 atjaunotas zemnīcas un 100 m garu ierakumu posmu. Pauguriem bagātais mežs piemērots pastaigām, iepazīstot dažādas militārā mantojuma liecības.

Ģimenes īpašumā atrodas privātkolekcija "Dzimtas klēts", Salas novadā (Jēkabpils rajona Sēlpils pagasts), kurš izveidots 2007.gadā. To apmeklējuši ceļotāji no daudzām valstīm un kontinetiem.
Ceļotājiem tiek stāstīts par Pirmo pasaules karu, Latvijas armijas laiku, Otro pasaules karu, Brāļu kapiem Rīgā un Ziemassvētku kaujām. 2011.gadā tiek uzsākts un turpināts iekārtot atjaunoto blindāžu, kurā iekārta ekspozīciju "Dvēseļu putenis" par Pirmo pasaules karu, par Vidzemes 4.strēlnieku pulku, Ziemassvētku kaujām. Tiek stāstīts par karavīru Robertu Socki, kurš atdus Brāļu kapos, Aleksandru Grīnu, Jāni Akurāteru, Arvīdu Žilinski, u.c. Apkārtnē ir redzamas bumbu bedres no Pirmā pasaules kara, kā arī avots, no kura tika ņemts dzeramais ūdens. Ekskursija 1,5 - 2 stundas latviešu un krievu valodā.