Latvijas Armijas aviācijas pulks
I WW1, I Neatkarības kari, Baltijas valstu neatkarība, II WW2

VaiņodniekibūvēplanierikrmalāKrūzabērniblakus

Izveidots 1919. gada 7. jūnijā kā Aviācijas grupa, no 1920. gada septembra – Aviācijas parks, no 1921. gada marta līdz 1926. gada septembrim – Aviācijas divizons.

1939.gadā Aviācijas pulka sastāvā ietilpa: pulka štābs Rīgā, 8 operatīvās eskadriļas (60 lidmašīnas, 120 pilotu un 80 speciālistu), Kara aviācijas skola, remontdarbnīcas, Apgādes noliktava. Lidlauki un palīglidlauki atradās Rīgā (Spilves lidosta), Rāmavā, Jumpravmuižā (Rumbulas lidlauks), Koknesē, Gulbenē, Krustpilī (Krustpils lidlauks). Jūras aviācijas bāzes bija Liepājā un Usmā.

Pēc Latvijas okupācijas Aviācijas pulku likvidēja 1940. gada 25. decembrī

Saistītie objekti

Latvijas kara aviācijas aerodroms

Atrodas Vecgulbenes muižas teritorijā – vēsturiskajā centrā.

Gulbenē starpkaru periodā atradās Latvijas armijas garnizons, kurā bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulka bataljons, 1930-to gadu vidū uzsāka militāras aviācijas bāzes veidošanu, jo kara aviācijas veiksmīgai darbībai jau miera laikā jānodrošina plašs aerodromu tīkls. Īpaši nozīmīgi aerodromi tādās vietās, kur izveidojušies svarīgi dzelzceļu un ceļu mezgli.1935.gada 11.novembrī te uzsāka kara aerodroma būvniecība. Ar 1937.gadu Gulbenē izvietoja jaunizveidotu Aviācijas pulka vienību, kas kļuva par Latgales divīzijas izlūku 6.eskadriļu, palielinot armijas vienību skaitu Latvijas austrumu robežas tuvumā.

Redzama Oranžērijas ēka.

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs

Atrodas pie Vecgulbenes muižas, Litenes ielā.

1940.gadu 2.pusē Vecgulbenes muižas oranžērijā un blakus esošajā muižas dārznieka mājā tiek dislocēta padomju armijas daļas Nr.75568 radiolokācijas rota, tās vajadzībām lidlaukā (bij. Latvijas kara aviācijas aerodroms) tika uzbērti lokatorkalni un uzstādīti lokatori. 1980.gadu beigās tos pārceļ uz Beļavas pagastu. Padomju armija Gulbeni atstāja 1993.gadā.

Redzams laukums, kurā atrodas divi mākslīgi uzbērti uzkalni Litenes ielā.


 

Militāro priekšmetu un šujmašīnu privātkolekcija

Vienīgā šujmašīnu kolekcija Latvijā ar vairāk kā 200 dažādām pirmskara un padomju laika šujmašīnām, kurām ir tieša nozīme militārā apģērba gatavošanā pirmskara un kara gados. Kolekcijas izveidotājs- Juris Beloivans

Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcija "Jāzeps Baško - gaisa fūrmanis"

Atrodas Preiļu 1.pamatskolas telpās.

Ekspozīcija „Jāzeps Baško – gaisa fūrmanis” izveidota 2014. gadā un veltīta izcilā novadnieka, lidotāja, eskadriļas „Iļja Muromec” komandiera, Latvijas gaisa karaspēka organizatora, ģenerāļa Jāzepa Baško 125. dzimšanas dienai un I pasaules kara 100-gadei. Muzeja krājuma izstāde veidota kā dizaina objekts – 6 reizes samazināts lidmašīnas „Iļja Muromec” modelis, uz kura informācija atrodama tekstu un attēlu veidā. Izstādi bagātina deponējumi no Latvijas kara muzeja kolekcijām un jauniegūtā informācija no Latvijas Valsts vēstures arhīva, Spilves aviācijas muzeja un atsevišķu personu privāto arhīvu materiāliem.

Obligāta iepriekš pieteikšanās zvanot  T. 65322731, T. 25640398. Iespējama ekskursija angļu un krievu valodā. Došanās uz ekspozīciju "Jāzeps Baško - gaisa fūrmanis" notiek no Vēstures un lietišķās mākslas muzeja.

Vaiņodes lidlauks

Vaiņodes lidlauks ir veidojies jau Latvijas brīvvalsts laikā šeit bija viens no Latvijas aviācijas šūpuļiem un tas ir bijis viens no lielākajiem militārajiem lidlaukiem Baltijā.

1916. gadā tika uzbūvēti divi angāri dirižabļiem Valters (Walter) un Valhalla (Walhalla). Angāri bija 240 m gari, 42 m plati un 35 m augsti. Dirižabļu uzdevums bija veikt izlūkošanu un bombardēt krievu armijas pozīcijas.

Neatkarības kara laikā uz Vaiņodes lidlauku 1919. gada 9. februārī pārbāzējās no Vācijas armijas vienības, kas tajā laikā atbalstīja Latvijas Pagaidu valdību. Vaiņodes lidlauku izmantoja arī kā vācu vienību štābu un apgādes punktu.

1924. gadā Rīgas pilsēta nopirka Vaiņodes dirižabļu angārus un izmantoja to jumtu konstrukcijas, lai uzbūvētu Rīgas Centrālā tirgus paviljonus. Tā kādreizējo dirižabļu angāri ir kļuvuši par Rīgas pazīšanas zīmi gan pašiem rīdziniekiem, gan ārzemju viesiem. 1920. – 30. gados Vaiņodes lidlaukā notika gaisa planieristu pasākumi.

Atbilstoši 1939. gada 5. oktobrī noslēgtajam Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktam, 1940. gada maijā uz Vaiņodi pārcēlās Sarkanās armijas Gaisa spēku 31. ātro bumbvedēju pulks, kura štābs izvietojās bijušās Vaiņodes muižas ēkā. Uz dienvidiem no muižas ēkās sākās standartizēta betona plākšņu skrejceļa izbūve. 1944. gada vasaras beigās daļēji pabeigto lidlauku izmantoja dažādas vācu aviācijas vienības, savukārt pašās Otrā pasaules kara beigās lidlauku izmantoja Sarkanās armijas aviācijas vienības, kas cīnījās pret vācu armiju grupu “Kurzeme”.

Pēc Otrā pasaules kara laika beigām, sākot ar 1946. gadu, Vaiņodē izvietojās Padomju Gaisa spēku 54. gvardes iznīcinātāju pulks (54-й гвардейский истребительный авиационный Керченский Краснознамённый полк), kas šeit atradās līdz 1992. gadam. No 1960. gada aviācijas pulka galvenais uzdevums bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala pretgaisa aizsardzības nodrošināšana. Pulka bruņojumā secīgi atradās MIG – 15bis, MIG – 17, JAK – 25M, SU – 15, SU – 15TM un, īsi pirms pulka pārvietošanas uz Krievijas Federāciju SU – 27 lidmašīnas. Vaiņodes bāzē izvietojās arī tehniskās apkopes, apsardzes un dažādas saimniecības vienības.

Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas 1995. – 1997.gadā Vaiņodes lidlauks daļēji tika nojaukts un dzelzsbetona plātnes, kas klāja skrejceļus un lidlauka teritoriju tika izmantotas Liepājas ostas sakārtošanai un attīstībai. Tā kā lidlaukā ir palikuši lidmašīnu angāri un 1800 metri no viena skrejceļa, tad šobrīd ir iespējas vieglajām lidmašīnām un planieriem veikt lidojumus. Raķešu kosmiskā modelisma federācija ik gadu lidlaukā organizē FAI Pasaules kausa posmu un Latvijas čempionātus. Lidlauku šobrīd  izmanto Latvijas Aeroklubs savu pasākumu rīkošanai un zemnieku saimniecības un uzņēmēji savas uzņēmējdarbības nodrošināšanai. Latvijas autobraucēji izmanto skrejceļu un lidlauka teritoriju treniņu un sacensību rīkošanai gan vasarā, gan ziemā.

Lidlauks ir privātīpašums, tāpēc savu vizīti nepieciešams pieteikt iepriekš.

Spilves lidlauks

Atrodas Rīgā, Pārdaugavā, Spilves pļavās netālu no Iļģuciema.

Spilve militārā mantojuma vēsturē slavena ar vērienīgo Spilves kauju 18.gs. un Spilves lidlauku. Sākot ar 20.gs., tā tika izmantota lidaparātu izmēģināšanai, bet 1.pasaules karā kļuva par Latvijas aviācijas vēstures liecinieci.

1.pasaules karā Spilves pļavas izmantotas Krievijas armijas gaisa spēku vajadzībām cīņā pret Vācijas armiju. Līdz ar Latvijas izveidi, lidlauks kļuva par valsts gaisa spēku nozīmīgāko bāzi un lidotāju apmācību vietu. Lidlauka agrākie nosaukumi bija “Spilves gaisa osta” vai “Rīgas gaisa osta”, vēlāk “Rīgas Centrālā lidosta”.  Tā bija Latvijas galvenā lidosta līdz lidostas “Rīga” atklāšanai 1975. gadā.

Iespējams, Spilves lidlauks pie Rīgas un sapnis par zvaigžņu sasniegšanu ir sekmējis daudzu latviešu lidotāju iespaidīgos sasniegumus. Varbūt tomēr Latvijas aviācijas sākums ir krietni senāks un ir meklējams Priekulē, kur kāds latviešu kalējs Zviedris ar paštaisītu ierīci veica pārlidojumu no baznīcas torņa.

Mūsdienās joprojām darbojas Spilves lidlauks. Var aplūkot 1954. gadā celto lidostas ēku, kas iemieso padomju klasicisma jeb “Staļina ampīra” stilu.

Avoti:

Irbītis, K. Latvijas aviācija un tās pioneri. Rīga: Zinātne, 2004.

Brūvelis, E. Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīga: Zinātne, 2003.

Valsts aģentūras “Civilā aviācijas aģentūra” oficiālā mājaslapa. Pieejams: https://www.caa.gov.lv/lv/latvijas-aviacijas-vesture-isuma [aplūkots 22.02.2021.].

Saistītie stāsti

Vienotās Aviācijas svētki- īsti tautas svētki

Teicējs apraksta vienu no Latvijas populārākajiem un plašāk apmeklētākajiem pasākumiem – Aviācijas svētkus Spilvē. Raksturo svētku noriesi un vērienu. Tiek uzsvērta aviācijas popularitāte Latvijā.

Rēzeknes bombardēšana 1944.gadā

Rēzeknes bombardēšana norisinājās 1944.gada Lieldienās, un tās rezultātā tika iznīcināta liela daļa pilsētas būvju un nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, kamēr vēl vairāki tūkstoši palika bez pajumtes. Cilvēki, kas piedzīvojuši šos notikumus uz savas ādas un var par tiem mums pāstāstīt, tajā laikā bija vēl tikai bērni. Viens no viņiem arī šī stāsta autors.