Par Upīškalna bijušo militāro objektu

Upīškalna bāzi izveidoja vietā, kur līdz 1956.gadam agrāk atradās vecas mājas ar nosaukumu „Smiltnieki”, kāpēc objektu sākotnēji slepenības nolūkos arī dēvēja par „Smiltniekiem”, vēlāk par „Upīškalnu”. Pirmā uzbūvētā ēka objektā bija liels pazemes bunkurs, kurā atradās komandpunkts ar lielāko elektroinstalāciju. Vienlaikus uzbūvēja arī pirmās blakus esošās ēkas un kazarmas. Upīškalna armijas daļa kalpoja kā jūrnieku krasta apsardzes daļa, kuri uzturēja sakarus ar zemūdenēm un padomju karakuģiem Baltijas jūrā. Sakariem šeit lietoja garo radioviļņu frekvenci, tāpēc var teikt, ka šī armijas daļa kalpoja kā tālsakaru armijas bāze. Tā kā armijas daļa faktiski kalpoja flotei, virsnieki un zaldāti nēsāja flotes un matrožu uniformas.

„Upīškalns” atradās stratēģiski izdevīgā vietā, jo ir Rietumkursas augstienes sākumā, augstākajā punktā pie Kuldīgas, Kurzemes centrā ar labiem pievedceļiem mežu vidū. Sakariem armijas daļa lietoja ne tikai lielos torņus-antenas, bet 60-tos gados no smagās automašīnas ZIS gaisā laida īpašu gaisa balonu, ko tautā vietējie iedzīvotāji nodēvēja par „cūku”. Sākumā dažreiz „cūku” saspēra zibens, tāpēc zaldāti laika gaitā iemanījās, sākoties negaisam, novilkt „cūku” lejā, negaisa laikā, bija par vēlu to vilkt lejā. Uzvilkšana un novilkšana paņēma daudz laika. Dažas reizes, kad "cūku" saspēra zibens, runāja, ka daži zaldāti gāja bojā, bet tā kā šo informāciju turēja dziļā slepenībā, precīzas ziņas nav. Vēlākos laikos iemanījās ‘cūku” savlaicīgi pirms negaisa novilkt lejā. Tad nelaimes gadījumi nenotika.

Armijas daļas iebrauktuve bija stingri kontrolēta ar vārtiem un kontrolpunktiem, no kuriem šobrīd saglabājušās paliekas no vienas nelielas ēkas. Daļas centrā atradās lielākā virszemes ēka, kur tolaik atradās "tālsakaru centrāle". Šī ēka šobrīd ir pilnībā saglabājusies un tiek lietota kā draudzes „Dzīvības vārds” nams ar nosaukumu „Talanti”. Uz šo ēku tolaik nāca tiešais slepenais armijas kabelis no Kaļiņingradas, uzturot tiešos sakarus un kontrolējot Baltijas jūru līdz Kaļiņingradai. Faktiski pēdējā laika posmā armijas daļa pastāvēja tikai šo trīspusējo sakaru dēļ, jo nodrošināja sakarus gan ar Kaļiņingradu, gan ar zemūdenēm Baltijas jūrā. Tālsakaru centrāles ēkas vidū bija liela zālei līdzīga telpa, izšūta kā misiņa ekrāns. Blakus teritorijā atradās celtniecības daļa, kuri 80-tos gados cirta mežus un būvēja septiņus (7) torņus-antenas, no kuriem šobrīd saglabājušies un redzami trīs. Torņi bija izvietoti zvaigznes veidā, viens, lielākais tornis (~220m) centrā, seši apkārt. Torņus būvēja un montēja ar helikopteriem. Bija plāns izveidot lielāku antenu sistēmu, bet tas nenotika. Klīda runas, ka 80-tos gados, tuvojoties „perestroikai”, objekts vairs netika iekļauts pabeidzamo sarakstā un tāpēc antenu sistēmu tā arī nepabeidza.

„Upīškalna” armijas daļas pēdējais komandieris bija Igors Eduardovičs Susļins. 1994.gadā militāristi atstāj daļu. „Upīškalnu” ar oficieru un kazarmu ēkām un zemi (~170 ha) pēc MK rīkojuma pārņem Kuldīgas rajona padome, kura tālāk to nodod Kurmāles pagasta padomei, kā teritorijā tā atrodas. Tālāk objektu atdod privatizācijai, rīkojot izsoli. Tolaik katru atsevišķi esošo ēku varēja nopirkt par dažiem simtiem latu, jo pirktgribētāju nebija daudz. Šobrīd lielākā daļa esošās ēkas un antenu torņi pieder atsevišķiem privātīpašniekiem. Trīs antenu torņus sākotnēji iegādājās SIA "KTA, Kurzemes radio" un "Rīgas radioamatieru biedrība". Daļa teritorijas šobrīd ir Aizsardzības Ministrijas īpašums, kur mūsdienās notiek mācības. Turpat blakus izveidota motosacīkšu trase. Pagastam palika daudzdzīvokļu dzīvojamā māja ar seno mājvietas nosaukumu „Smiltnieki”. Tagad „Upīškalnā” dzīvo ~80 iedzīvotāju.