Aizmirstais Līvzemes krasts
Pēdējo līvu ciemu apvidu Latvijas ziemeļrietumu krastā kopš 1950.gada Padomes sistemātiski iznīcināja un pasludināja par aizliegto zonu. 12 zvejniekciemos izdzīvoja tikai šīs tautas niecīga saujiņa, kas pašreiz pieredz sava veida kultūras renesansi.
Aizliegtais krasts (1941.-1990.)
Liktenīgi līviem bija padomju okupācijas gadu desmiti. Tāpat kā latvieši, lietuvieši, igauņi, arī lībieši nebija pasargāti no deportācijām. Daudzi emigrēja. Krastu pasludināja par padomju robežzonu. Ciemi noasiņoja. Zvejniecība, tradicionālās saimniecības mugurkauls, tika spiestā kārtā kolektivizēts, vietējās zvejas brigādes likvidēja. Lībiešu valoda tika aizliegta. Tagad sargtorņi un armijas bāzes uzturējās šajā krasta apvidū, kur kādreiz kūsāja dzīve. Tukša zeme.
Pirms kara Lielirbē bija 60 māju.1969.gadā tur vēl bija 19,1986.gadā – piecas. 1959.gadā bija vēl 185 lībieši, no kuriem 87 runāja arī lībiski. Tikai saujiņa no viņiem – kuri negribēja vai nevarēja aizceļot – palika šeit. Alfons Bertholds, 82 g., zvejnieks no Vaides: „Pieeja pie jūras bija aizliegta. No 18:00 valdīja ģenerālais aizliegums. Zvejot nebija atļauts. Zvejniecība tika centralizēta 60 km uz dienvidiem, uz Roju. Daudzi pameta savas mājas un devās prom uz Roju vai citurieni. Viss krasts no Ventspils līdz Kolkai bija aizliegtā zona, kurā ierasties no ārpuses varēja tikai ar īpašu caurlaidi.”
tulkojums no vācu žurnāla „Pogrom” 1992.gada novembra un decembra numura - „BANGA” (laikraksts Ziemeļkurzemes piekrastei) 1993.gada 5.martā; iesūtījusi Inese Roze (Talsu novada TIC)
