Par vietvārdu došanu kara laikā
Karaspēkam ieņemot apvidu, ne vienmēr bija iespējams noskaidrot, kā saucas konkrētās mājas, skrajciems vai sādža. Vietējie iedzīvotāji bija evakuēti un nebija, kam pavaicāt, tāpēc vācieši mēdz dot vietām savus nosaukumus. Ir saglabājies nostāsts par mājām Wilischki. Savās atmiņās pionieru rotas komandieris vicefeldfebels Kohs, kas bija noklausījis rezerves virsnieku kursu, raksta, ka pie mājām bija izvietota kāda no artilērijas daļām.
Baterijas komandieris Willi nezināja māju nosaukumu, tāpēc nosauca tās savā vārdā, pielāgojot vietējai apvidvārdu specifikai. Tā kā netālu atrodas Lietuva, nav neierasts, ka vietvārdiem pievieno galotni “-ki” (Biruliški, Kamarišķi, Ragauniški). Šajā gadījumā sanāca Viliški (vācu – Wilischki). Šis vietvārds ticis iekļauts arī divīzijas kartēs un vēlāk arī Vācijas militārā kartogrāfijas dienesta izdotajā kartē Karte des westlichen Russlands (Rietumkrievijas karte, mērogā 1:100 000). Vēlākajās pēckara kartēs šāds vietvārds vairs nav atrodams. Pašlaik vieta atbilst māju Brāļi atrašanās vietai.
Bieži vien vietām bija zināmi nosaukumi, tomēr tie tika mainīti svešo varu saprotamākai izrunai. Piemēram, māju nosaukums “Lejas Ķuzāni” Krievijas impērijas kartē ierakstīts kā “Лес-тюзанъ”, bet vācu izdotajā kartē jau par Lje Tjusan, un šāds nosaukums iespiests arī uz pastkartēm, kas sūtītas no Daugavas frontes uz Vāciju.
Cits stāsts ir ar apdzīvotu vietu un pauguru Zelta kalns. Pašlaik šādi sauc ciemu Medumu pagastā. Pasaules kara laikā par Zelta kalnu nodēvēts paugurs, kas bijis stratēģiski izdevīga vieta (key terrain). Teritoriju tolaik no Zelta kalna bijis iespējams pārredzēt pretinieka pozīcijas lielā attālumā. Par pauguru notikušas sīvas cīņas un tas vairākkārt mainījis puses. 1917. gada jūlijā uzbrukumā šeit ir iesaistīts arī kāds no t.s. nāves bataljoniem (bataljoni, kur brīvprātīgi iestājās virsnieki un karavīri, kas arī pēc revolūcijas uzstāja uz kara turpināšanu ar vāciešiem). Šo kauju liecības ir atrodamas arī mūsdienās. 2004. gada 7. jūlijā zemesdarbu laikā Juneļos, Medumu pagastā tika uzietas mirstīgo atliekas. Iespējams, ka tā bija kādreizējā kapsēta, kurā apbedīti Zelta kalna kaujās kritušie krievu karavīri. Mirstīgo atliekas tika pārapbedītas brāļu kapos pie apdzīvotas vietas Līkais tilts.
Šis ir viens no piemēriem toponīmijā, kad kara laika notikumi dod pamatu rasties vietvārdam, kas kļūst paliekošs.
Mūsdienās Zelta kalnā ir saglabājušies ierakumi visapkārt pauguram, kā arī pieejas tranšeja no vācu puses. Ierakumi ir samērā dziļi un ir labi saskatāms to lauztais profils, kas bija tipisks aizsardzības risinājums un faktiski nav novecojis arī mūsdienās.
