Pēdējās Kārļa Skalbes dzimšanas dienas svinības Kurzemes piekrastē

“Laukgaļi” Jūrkalnes pagastā, rakstnieka Kārļa Skalbes apmešanās vieta 1944. gada oktobrī  - novembrī, gaidot bēgļu laivu uz Zviedriju.

Rakstnieks Kārlis Skalbe (1879–1945) bija Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Republikas Satversmes sapulces un 1. un 4. Saeimas deputāts. Vācu okupācijas laikā – literārā žurnāla “Latvju Mēnešraksts” galvenais redaktors, viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem.

1944. gada 11. novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Mira 1945. gadā Stokholmā.

Piemiņas zīme "Cerību bura" Otrā pasaules kara bēgļiem un to pārcēlājiem, kas 1944. un 1945. gadā ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandes salu Zviedrijā. Piemineklis atrodas Ošvalkos kāpās starp jūru un Ventspils - Liepājas šoseju netālu no sabiedriskā transporta pieturas "Kaijas". Tās autors ir tēlnieks Ģirts Burvis kas to realizējis kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru (atklāta 2000.gadā).

Laika posmā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās padomju okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un sarkanās armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu nokļūt tuvākajā neitrālajā valstī - Zviedrijā. Daļu laivu ar rietumu sabiedroto valstu palīdzību organizēja Latvijas Centrālā padome, tāpēc Jūrkalnes pagastā izveidojās viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām. Bez Latvijas Centrālās padomes organizētajām laivām, pāri jūrai veda arī citi laivinieki. Tiek lēsts, ka jūru izdevās šķērsot aptuveni 5000 personām. Bojāgājušo skaits nav zināms, jo bēglu uzskaite atstājot Kurzemes krastu netika veikta. 

Braucieni bija bīstami, jo bēgļus apdraudēja vācu patruļas gan krastā, gan jūrā, jūras mīnas, padomju aviācija un karakuģi, kā arī vētras, jo pārcelšanās bieži notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Izbraukšana no Latvijas notika slepenībā. Laivu ceļamērķis bija Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri).

Livonijas odeņa pilī ierīkotajā cietumā 1944.-1945. gadā apcietinājumā atradās vairāki LCP Ventspils sakaru grupas dalīnieki un bēgļu laivu pārcēlāji.

Laivu pārcēlāja Žaņa Fonzova atmiņas: “Izbraucām no Zviedrijas divas laivas - “Krīvs” un “Zvejnieks”. Es biju uz “Zvejnieka”, un apkalpē bija Saulīte ar Grunti. [..] Laiks bija skaists, es braucu  tā neuzkrītoši, ne sevišķi augstu. Uzreiz redzu - man morzē. Tuvojas laiva. Es lejā uz mašīntelpu, jo bez Saulītes papīriem arī man bija atbraucēju vēstules piederīgajiem Latvijā un salasītie ieroči maisā. Sabāzu vēstules un papīrus tanī ieroču maisā un visu pāri bortam.. Kā tad! Laiva klāt pie mūsējās un vācieši prasa mūsu braukšanas atļaujas. [..] Tā nu 21. oktobrī vācieši veda mūs ar visu “Zvejnieku” uz Ventspili. Noveda mūs uz cietumu. Tur telpā kādi 30 cilvēki. Man bija mugurā tāds aitādas kažociņš, liku to uz grīdas un pats virsū, taču pagājušā nakts bja negulēta. Otrā trešā dienā sauc mūs laukā pratināt. Bijām norunājuši teikt, ka esam bēgļi ceļā uz Vāciju. Es tikai biju gribējis aizbraukt uz Lielirbi savai brūtītei pakaļ. Liekas, šie mums noticēja toreiz. [..] Bet, tad Ventspilī mainījās stāvoklis: pilsētu pārņēma militārā pārvalde, un mūs izsauca uz pratināšanu otrreiz. Nu bija sliktāk, jo rādīja mums zviedru sērkociņu kastīti un vienu kronas gabalu, kas esot atrasti uz laivas. Viens no pārklaušinātājiem bija latvietis, un tas net mums ar galvu, lai stāstot visu patiesību. Redzējām, ka pasaciņai beigas, vienkārši bija jāatzīstas”.

Ceļš uz “Grīnieku” mājām Vārves pagastā, kur 1944. gadā atradās viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: “Ieejot “Grīnieku” pagalma, viss izskatījas ļoti normāli. Klusa lauku māja, neviena dvēsele, laikam cilvēki diendusā. [..] Izrādījās, ka ne tikai “Grīnieku” dzīvojamā māja bija pilna ar cilvēkiem, bet pilnas bija visas būves. Kūtsaugša, klēts, siena šķūnis un pirtiņa. Satiku vienu otru paziņu, jo bija pienācis laiks mūsu zemi atstāt. [..]  Uztura stāvoklis nebija kritisks, bet diezgan trūcīgs. [..] Vakarā sāka bēgļu karavāna virzīties uz jūrmalu. Iepriekš brīdināju visus nenākt laukā no krūmiem pie jūrmalas, jo netālu atradās krasta sargu zemnīcas un novērošanas punkti. Tā bija liela karavāna, jo uz jūrmalu devās visi apmēram vairāk par 200 cilvēku. Nebija cerības, ka visi tiks laikā. Vakars nebija visai tumšs, un es varēju pārskatīt visas grupas darbības norisi. Visuzkrītošākās bija lielās mantu kaudzes. Cilvēkiem dzīvojot “Grīniekos”, tās neredzēja, bet tagad, kad tās izcēla gaismā, tikai to redzēja. Mantām vien vajadzēja veselu  laivu. 3-4 divu zirgu redeļu rati bija piekrauti ar mantām, kuriem sekoja cilvēki. [..] Laivu gaidījām ilgi, bet tā nepienāca. Visai karavānai bija jāatgriežas. Bija stipri tumšs”.

Piemiņas zīme "Cerību bura" Otrā pasaules kara bēgļiem un to pārcēlājiem, kas 1944. un 1945. gadā ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandes salu Zviedrijā. Piemineklis atrodas Ošvalkos kāpās starp jūru un Ventspils - Liepājas šoseju netālu no sabiedriskā transporta pieturas "Kaijas". Tās autors ir tēlnieks Ģirts Burvis kas to realizējis kā latviešu bēgļu piemiņu simbolizējošu cerību buru (atklāta 2000.gadā).

Laika posmā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pavasarim, baidīdamies no atkārtotās padomju okupācijas, bet nevēlēdamies evakuēties uz izpostīto un sarkanās armijas apdraudēto Vāciju, daļa Latvijas pilsoņu centās pa jūras ceļu nokļūt tuvākajā neitrālajā valstī - Zviedrijā. Daļu laivu ar rietumu sabiedroto valstu palīdzību organizēja Latvijas Centrālā padome, tāpēc Jūrkalnes pagastā izveidojās viena no lielākajām bēgļu koncentrācijas vietām. Bez Latvijas Centrālās padomes organizētajām laivām, pāri jūrai veda arī citi laivinieki. Tiek lēsts, ka jūru izdevās šķērsot aptuveni 5000 personām. Bojāgājušo skaits nav zināms, jo bēglu uzskaite atstājot Kurzemes krastu netika veikta. 

Braucieni bija bīstami, jo bēgļus apdraudēja vācu patruļas gan krastā, gan jūrā, jūras mīnas, padomju aviācija un karakuģi, kā arī vētras, jo pārcelšanās bieži notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem, jūras kartēm un navigācijas instrumentiem. Izbraukšana no Latvijas notika slepenībā. Laivu ceļamērķis bija Gotlandes sala, un braucieni visbiežāk sākās Kurzemes rietumu krastā (no Jūrkalnes līdz Gotlandes salai gaisa līnijā ir 90 jūras jūdzes jeb aptuveni 170 kilometri).

Atjaunotās “Bambaļu” mājas Ošvalkos, Jūrkalnes pagastā, kas 1944. gadā bija viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.

Laivu bēgļa Kārļa Draviņa atmiņas: “”Bambaļi” bija vecas, mazas, stipri nolaistas mājas Jūrkalnes pagastā, apmēram 40 kilometrus no Ventspils. [..] Apkārt pletās nelieli lauciņi mitrajā vietā, bet turpat otrā pusē apvijās apkārt veca, apaugusi kāpa. Gabaliņu aiz tās šalca jūra - mājas bija pavisam klāt pie jūras. Otrā pusē, puskilometra attālumā, gāja Pāvilostas-Užavas dižceļš, taču gatve līdz mājām nebija viegli izbraucama, kāpēc vācieši nevarēja būt ikdienišķi viesi šeit. Viegli bija piesniedzama laivu sagaidīšanas vieta - kāds meža lodziņš augstā krastā. [..]

”Bambaļu” saimniece ar savu grupu, kas arī gaidīja uz “ūdens kustēšanos”, dzīvoja divās istabās uz jūras pusi, bet bēgļu pulciņš mitinājās otrā mājas galā, arī divās istabās. Virtuvi izmantoja kopīgi. Priekšnamiņu starp abiem galiem piebāza ar bēgļu daudzajām mantām. Istabās guļa bija salmos, kas bija izlikti  visgarām gar sienām. Katrā pusē istabā bija viena gulta, kur gulēja kāda māte ar bērniem. Salmu guļas  pa dienu apklāja ar palagiem vai ko citu. Tanīs iznāca sēdēt vai gulēt arī dienā, jo citur nebija, kur palikt. [..] Dienas gāja vienmuļi, viena kā otra. Cēlās pavēlu, nebija, kur steigties. Kad kopgalda brokastis bija paēstas, vieni gāja spēlēt kārtis, daži noņēmās ar  zīlēšanu, bet citi mēģināja lasīt. Kādiem bija jāiet saimniecības darbos - jāgādā malka, ūdens”.