Alfred Riekstiņš - Ritter des Ritterkreuzes
1945.gada sākumā Kurzemes cietoksnī joprojām notiek sīvas kaujas, kur vācu armijas rindās cīnās latvieši. Viens no tiem bija Alfrēds Riekstiņš 19.divīzijas satsāvā. Par drošsirdību Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieku krustu un to pasniedz Remtes pilī. Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.
Ir 1945. gada marta vidus. Jau gandrīz pusgadu šāviņu ārdīta vaid Kurzeme. Piecās lielkaujās krituši tūkstoši un tūkstoši. Lielais kara virpuļa epicentrs pārsviedies Berlīnes pievārtē. Kara iznākums skaidrs gan vieniem, gan otriem.Vēl tikai skaitītas dienas, nedēļas, sliktākajā gadījumā daži mēneši, bet Kurzemes cietoksnis joprojām turas. Padomju virspavēlniecība savējos nežēlo - tā bezjēdzīgās kaujās nāvē raida arvien jaunus karotāju pulkus. Leģionāri aizstāv katru latvju sētu, pauguru un bērzu birzi.
Marta vidū viss liecina -Kurzemes aizstāvjiem būs jāpieņem vēl viena lielkauja -sestā, kā vēlāk izrādīsies - pēdējā. Šoreiz pretinieks to plāno Saldus pievārtē Remtes pusē. Cik tā ir krieviem svarīga, liecina fakts, ka Kurzemē ierodas maršali Vasiļevskis, Čistjakovs, Baltijas flotes pavēlnieks Jerjomenko un ģenerālštaba pārstāvis Frolovs. 17. martā Sarkanā armija straujā triecienā no Pilsblīdenes puses pie "Ķīpu" mājām pārrauj frontes līniju un iegūst Saldus -Kandavas ceļu, paverot lielisku iespēju krievu tankiem ielauzties Kurzemē. Kā parasti, šādu riskantu pārrāvumu likvidēšanai, pavēlniecība sūta majora Laumaņa triecienbataljonu. Arī šoreiz majors saņem līdzīgu pavēli - plkst.19, pēc labi koriģētas artilērijas apšaudes, iepriekšējās pozīcijas atgūt un pārrāvumu likvidēt. Liekas, kas tur sevišķs - vai mazums šādos prettriecienos cēlušies Laumaņa bataljona vīri, atbrīvodami ne vienu vien latvju sētu. Tomēr šī kauja iegājusi Kurzemes cīņu vēsturē kā visneparastākā. To savās atmiņās un pētījumos par 19. divīzijas kaujas ceļu apraksta katrs kara vēsturnieks, jo šīs kaujas rezultātu, lai cik tas būtu neticami, noteica viena cilvēka attapība, drosme, pašaizliedzība un pārgalvība. Majors Laumanis izlūkos sūta pirmās rotas kaprāli Alfrēdu Riekstiņu ar vienpadsmit vīriem. Viņš zina, ko sūtīt - Riekstiņš ir pieredzējis karotājs, izgājis bez nevienas skrambiņas 19. divīzijas kaujas ceļu no Ļeņingradas līdz dzimtajai Kurzemei. Vēl nesen kaujās pie "Rumbām" ar sava vada triecienniekiem ar tanku dūrēm iznīcina septiņus zemē ieraktus krievu tankus un atbrīvo "Ģibeļu" mājas.
Laumanis dod kaujas uzdevumu - no netālās augstienes pie Saldus- Pilsblīdenes krustojuma novērot "Ķīpu'' mājas un vēlāk koriģēt artilērijas uguni. Viņi iekārto telefonu ar štābu. Riekstiņš tālskatī redz māju pagalmā novietotos trīs krievu tankus, prettanku lielgabalus un smagos ložmetējus - to saimnieki jūtas droši, pārvietojas bez jebkādas piesardzības, kā nekā savējie priekšā vesels pulks, kas devušies Laumaņa bataljona virzienā. Alfrēds izšķīrās par pārdrošu soli - negaidīt plkst. 19-tos artilērijas uguni uz "Ķīpu" mājām, bet pašu spēkiem tās ieņemt. Viņš zina - pēkšņums un pārdrošība ne reizi vien izšķirošos mirkļos palīdzējuši. Izrādās, ka daži vīri - Brauns, Cilpiņš, Danbergs - māk rīkoties ar krievu smagajiem ieročiem. Gar mežmalu vīri iezogas pagalmā, tad pēkšņs uzbrukums, asiņaina, nežēlīga tuvcīņa. Nu tanku stobri tiek pagriesti pretējā virzienā, un šoreiz tie atklāj uguni uz savējiem. Krievi nesaprašanā un panikā bēg. Sakarnieki pagarina telefonu no augstienes uz "Ķīpām" un ziņo, ka artilērijas uguni uz "Ķīpām" nav jāvērš - tur savējie. 19. divīzijas komandieris nesaprašanā - nevajag artilērijas uguni uz "Ķīpām", kā tur radās savējie, ja vēl nesen tur saimniekoja krievi? Pamazām viss noskaidrojas. Viena cilvēka attapība un drosme izšķīra kādas kaujas iznākumu, pasargādama daudzu karavīru dzīvības, reizē it kā aizcērtot vārtus pretinieka tālākai ielaušanās Kurzemē.
Par pārdrošo operāciju Alfrēdu Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieka Krustu, līdz ar to viņš kļūst par vienu no divpadsmit latviešiem, kuri saņem augstāko vācu virsnieku apbalvojumu. Krustu viņam pasniedz 5.aprīlī Remtes pilī. Vēlāk gan vācieši attopas, ka Bruņinieku kārtā gan vienkāršos karavīrus neceļ un aizsūta Riekstiņu uz virsnieku kursiem. Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.
Riekstiņa varonību novērtē arī vācu prese. Laikraksts "Tēvija" raksta: "Lai latviešu kaprālis iekļūtu Bruņinieku kārtā, viņam vajadzēja veikt kaut ko ārkārtēji neparastu un neiedomājamu. Riekstiņš likvidē ienaidnieka pārrāvumu un sīvi aizstāvas. Saglābj visas divīzijas spārna stāvokli." Tas, liekas, bija vienīgais gadījums vācu kara vēsturē, kad virsnieka apbalvojumu saņem kaprālis. Interesanti atzīmēt, ka tas arī bija pēdējais pasniegtais Bruņinieka krusts Kurzemes cietoksnī. Leitnants Freimanis, kuru apbalvošanai ar Bruņinieka krustu izvirza aprīļa beigās, to vairs nesaņem - vāciešiem krājumi beigušies.
https://www.vilki.lv/FilmuLapa/alfreds-riekstins.html
https://www.tracesofwar.com/persons/68083/Riekstins-Alfreds.htm
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Gutshof Pilsblidene
Das Herrenhaus wurde in den 1920er Jahren des 19. Jahrhunderts im klassizistischen Stil erbaut. Nach der Bodenreform wurde der Gutskomplex an Privatpersonen vermietet, aber ab 1932 ging er an das Ministerium für Volkswohlfahrt über.
6. Während der heftigen Kämpfe der großen Schlacht um Kurland wurde es sowohl als Stützpunkt als auch als Lazarett genutzt.
Am 17. März 1945 begann der letzte Versuch der Roten Armee, Kurland anzugreifen. Einheiten der deutschen 24. Infanteriedivision verteidigten sich in der Nähe des Gutskomplexes Pilsblidene. Am 18. März 1945 wurde das Herrenhaus von Süden her durch das 121. Schützenregiment der lettischen Schützendivision der 43. Das 1. Bataillon des 300. Schützenregiments der 7. estnischen Schützendivision griff von Westen her an, und am Ende des Tages schloss sich die 35. Panzerbrigade des 3. mechanisierten Gardekorps dem 1. Bataillon des 917. Schützenregiments der 249. estnischen Schützendivision auf der Straße Blīdene-Remte an.
In der Nacht zum 19. März traf das 43. Grenadierregiment der 19. lettischen SS-Grenadierdivision in der Nähe des Bahnhofs Blīdene ein und unternahm einen Gegenangriff, um das Wohnhaus des Herrenhauses von Pilsblīdene zurückzuerobern. Infolge eines nächtlichen Panzerangriffs gelang es estnischen und lettischen Einheiten der Roten Armee jedoch, sich am Bahnhof festzusetzen.
Im Jahr 1959 brach im Schloss ein Brand aus. Von 1961 bis 1986 befand sich in dem Wohngebäude ein Altersheim. Im Jahr 1986 wurde das Schloss erneut durch einen Brand zerstört. Seitdem steht das Schloss leer und ist eine Ruine.
Um das Schloss herum befindet sich ein 24 Hektar großer Park, der heute zugewachsen ist. Der Park besteht aus etwa 37 Anpflanzungen nicht einheimischer Baum- und Straucharten und steht unter staatlichem Schutz. Der Park ist ungepflegt, und die Umgebung ist überwuchert.
Herrenhaus und Park Remte
Das Schloss Remte (deutsch: Remten) ist ein Herrenhaus in Remte. Die Gebäude und der Park von Schloss Remte sind nationale Denkmäler. Im Herrenhaus ist die Grundschule Remte untergebracht. Das Schloss Remte wurde im Jahr 1800 im Stil des Berliner Klassizismus für den damaligen Gutsbesitzer Graf Karl Medem erbaut.
Am Ende des Zweiten Weltkriegs war die 19. Division der Lettischen Legion der deutschen Heeresgruppe auf Gut Remte und in seiner Umgebung stationiert.
Gedenkstein für die Verteidiger der Festung von Kurzeme
Das Hotel liegt in der Region Tukums, an der Seite der Autobahn A9, 500 m von der Abzweigung nach Lesteni in Richtung Riga entfernt.
Die Gedenkstätte wurde 1991 in der Nähe der Rumbu-Häuser eingerichtet, in deren Nähe ein aktiver Krieg stattfand. Es ist eine Hommage an die Verteidiger der „Festung Kurzeme“, die im Zweiten Weltkrieg gegen die Rote Armee gekämpft haben. Die Kämpfe waren bedeutsam, weil sie die vollständige Besetzung Lettlands durch die Rote Armee vorübergehend stoppten. Etwa 300.000 Letten wanderten aus, um Verbrechen gegen die Zivilbevölkerung durch das Sowjetregime zu vermeiden.
Am Ende des Zweiten Weltkriegs hatte sich auf lettischem Gebiet eine besondere Situation entwickelt. Es gab deutsche Streitkräfte in Kurland, die die Rote Armee zu beseitigen versuchte oder deren Beteiligung an den Kämpfen in Ostpreußen oder um Berlin verhinderte. "Kurzeme Festung" - der gebräuchlichste Begriff zur Beschreibung der Kriegsführung in Kurland von 1944 bis 1945. Die „Schlachten von Kurzeme“ waren die Schlachten der deutschen Armee, um die großangelegten Angriffe der Roten Armee abzuwehren. Die Festung Kurzeme hörte kurz nach der deutschen Kapitulation auf zu existieren.
Heute können Sie einen Ort der Erinnerung und Ruhe besichtigen, der seit der Wiederherstellung der Unabhängigkeit Lettlands bei lettischen Legionären beliebt ist.
