Viļa Samsona apraksts par 1945.gada 7.marta Sarkanās bultas kauju ar vācu policijas vienībām
1945. gada 7. martā "Sarkanās bultas" partizānu nometni ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks. Vilis Samsons savā 1974.gadā izdevniecībā "Zinātne", Rīgā, izdotajā grāmatā apraksta šīs kaujas gaitu
"Kauja un uzvara ielenkumā (7.marts):
"Jau no paša rīta izlūki ziņoja, ka Abavas dienvidu krastā parādījušās bruņotu ļaužu grupas baltos maskēšanās tērpos. [..] Nometnē tika izziņota trauksme, partizāņu vadi ieņēma iepriekš noteiktās pozīcijas. Sarkanās bultas un izlūku grupu vadītāji nolemj sākt kauju un noturēt pozīcijas līdz vakaram. [..] Pavisam bija 3 lielāki ienaidnieka grupējumi: vairākas žandarmu nodaļas un jagdkomandas, kā arī vāciešu pulks ar policijas nodaļām. Pārmeklējot mežu, notika kaujas dažādos meža apgabalos."
Partizāņi ziņoja par 70 kritušajiem no vācu puses, partizāniem 3 kritušie un 6 ievainotie."
Vilis Samsons "Kurzemes meži šalc"
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Padomju partizānu vienības “Sarkanā Bulta” piemiņas akmens
Padomju partizānu vienība izveidojā 1944. gada 30. septembrī, kad Mazirbes apkārtnē izvietotā vācu 283. policijas bataljona 19 karavīri Vladimira Semjonova vadībaā ar ieročiem dezertēja. Bataljons bija izveidots 1943. gadā no Latgales novada brīvprātīgajiem un piedalījās vācu okupācijas varas pretpartizāņu operācijās Latvijas un Baltkrievijas teritorijā.
Vienība saucās sava komandiera vārdā “Semjonova vienība” un tikai kara noslēgumā pieņēma “Sarkanās Bultas” nosaukumu, ko jau pēc 2. pasaules kara izplatīja padomju propaganda. Līdz 1944. gada decembrim vienībā bija 300 – 400 partizāni. Lielākā daļa tie bija izbēgušie Sarkanās armijas karagūsteņi, bijušie leģionāri, tajā skaitā pēc ģenerāļa Kureļa grupas iznīcināšanas palikušie cīnītāji. Lai Kurzemē šajā laikā darbojās daudzas Sarkanās armijas izlūku grupas, tās izvairījās no ciešas sadarbības, jo partizānu vienības komandiera un tās pamatkodola darbība vācu policijas rindās bija pārāk aizdomīga. “Sarkanās Bultas” darbība bija salīdzinoši maz organizētā un vairāk vērsta uz kara beigu sagaidīšanu. Savas darbības laikā tā izvērsa plašu vietējo iedzīvotāju terorizēšanu.
“Sarkanās Bultas” pirmais komandieris Vladimirs Semjonovs, 1944. gada 10. decembra naktī,ceļoties pāri uzplūdušajai Abavas upei noslīka. Viņa līķi atrada tikai 1945. gada pavasarī un apglabāja. 1961. gadā viņu pārapbedīja Kuldīgā.
Piemineklis atrodas vieta, kur atradās “Sarkanās Bultas” un citu apkārtnes partizānu nometne (apmēram 50 – 70 cilvēki), kuru 1945. gada 7. martā ielenca un mēģināja iznīcināt vācu karaspēks.
Apriķu muzeja kolekcijas un Sarkano partizānu darbības rajoni
Apriķu muižas ēkā atrodas Apriķu muzejs, kura ekspozīcijas vēsta par novada senvēsturi. Muzejā apskatāma ekspozīcija par Somijas militāro personību Karlu Gustavu Mannerheimu - 175 muzeja priekšmeti, interaktīvais stends "K.G.Mannerheims un Apriķi" (trīs valodās- latviešu, angļu un somu) ar 6 sadaļām - par Apriķu muižu, par K.G.Mannerheimu kā karavadoni Ziemas karā, kā Somijas brīvības cīņu vadītāju un par viņa saikni ar Apriķiem.
Tāpat muzejā apskatāmi 2.Pasaules kara priekšmeti ar vācu un sarkanās armijas simbolikas zīmēm, kā arī karte – Sarkano partizānu darbības rajoni un Sarkano partizānu apraksti.
Apriķu muižas (Apprikken) apbūves baroka ansamblis veidojies pie Alokstes upes 18. gs. sākumā. No 1902. līdz 1912. gadam muižas īpašnieki ir Karls Gustavs Mannerheima ģimene. Mannerheims vēlāk kļuva par Somijas valsts prezidentu, un zināms kā leģendārās Mannerheima līnijas – fortifikācijas sistēmas Ziemas kara laikā autors.