Встреча с Арвидом Блументалсом - Крокодил Гарри в Камберпедии

Mūsu Darvinas-Pērtas ceļojumā braucot caur Kūberpediju nolemjam apciemot arī slaveno grāmatas "Krokodiļu mednieka gaitas" autoru Arvidu Blūmentālu, kurš jau ilgāku laiku tagad dzivo Kūberpedijā, kur viņš pazistams kā Krokodiļu Harijs. Kaut ari mums bija aptuvens ceļa norādijums kā atrast viņa mājokli, tomēr šai opālu raktuvju pilsētiņā, kur visi smilšainie ceļi starp izrakātajiem opālu lauku uzbērumiem izskātas visai vienādi un nav arī atzīmēti ceļu jeb ielu nosaukumi, dabūjam mazliet maldīties, līdz beidzot tomēr pie viena ceļa nogrieziena ieraugam uzrakstu "Crocodile Harry". Pēc apm. kādiem 5 km piebraucam pie kalna nogāzes. Ieeja klinšainas nogāzes sienā. Pie ieejas zīme - Krokodīļa ligzda (Crocodile's Nest). Durvis vaļā. Pie ieejas zimīte - leeja $2. Iekšā dzirdama latviešu mūzika. Ejam iekšā alā, sakām "Labdien!" Pirmajā bridi Harijs šķiet pavisam pārsteigts, tad priecīgs, dzirdot latviešu valodu. Tā kā baumas pilsētiņā jau ir dzirdētas, ka viņš ir liels sieviešu cienītājs, tad neesam pārsteigti, kad viņš mūs abas ar Benitu mīļi, jo mīļi apkampjot apsveic.

Runas vedas ļoti omulīgi un jautri, jokojamies, uzraujam pat pa latviešu dziesmiņai. Runājam latviski, dažam labam citam alas apmeklētājam par pabrinīšanos. Apskatām Harija mitekli - alas, kas veido dažādas telpas jeb istabas. Tur ir daudz un dažādas klintī ieraktas telpas, kas visas ir tik raibas, ka to nemaz nevar aprakstit, tas būtu jāredz katram pašam. Visas sienas, griesti, visas aizas ir ar dažādiem zīmējumiem, uzrakstiem, tūristu parakstiem, novēlējumiem noklātas. Tad vēl visādi piekarinātie tūristu atstātie piemiņu atribūti no visdažādākām cepurītēm līdz pat sieviešu apakšveļiņai. Ir arī telpa kur dažādi karogi, ģērboni, kur redzams arī paliels Latvijas karogs, it kā goda vietā. Telpās izvietoti dažādi figurāli veidojumi, arī kailo sieviešu figūras dažādas pozās.

Nu ja - jau pilsētiņā mūs bridināja "Harry loves women". Tad Harijs saka "Es jums parādīšu kaut ko speciālu". Tā ir atsevišķa telpa, ierakta atsevišķā klinti - ala, ar ieeju no citas puses, aizslēgta. Šī telpa netiekot vis katram rādīta. Telpa izbalsinātām sienām, griestiem, kristāla kroņlukturi, ar tumši sarkanu tepiķi, zeltītām plīša mēbelēm, Harijs saka - "rokoko stila". Tur netrūkst ne televīzijas aparāta, ne video, ir telefons, drošības sistēma, ar vārdu sakot netrūkst nekā no modernās dzīves. Šī telpa, kas ir pilnīgs pretstats viņa pārējām alas telpām, esot "princesei - Saulcerītei" - speciālai meitenei, kuru, kā varēja noprast, viņš vēl aizvien gaida. Tik nezinām, kurai vai kādai. Viņš pats tik saka, ka nekādā ziņā ne melnai. Elektrības iespējas viņam ir divējādas - 12 voltu solārā sistēma apgaismojumam, 240 volti dīzeļeļļas ģenerātora ražota - televīzijai, skaņu sistēmai u.c, arī opālu rakšanai, ko viņš vēl aizvien darot, (77 g.vecumā vēl aizvien žirgts un spēcīgs). Gāze vārīšanai, ledusskapim. Televīzijai satelītu šķīvis - var skatīties ko vien vēlas. Plauktā grāmatas dažādās valodās, ieskaitot latviešu, vācu, angļu, krievu u.c. Kad pabrīnamies, ka viņš, tik ilgus gadus dzivodams prom no latviešu vides, vēl aizvien tik labi pārvalda latviešu valdodu, viņš atbild, ka lasa un arī sarakstoties ar Latviju. Tiešām neaprakstāma pieredze, interesanta persona, arī patīkams.

Pilsētā gan stāsta, ka viņam esot kā labas tā ari sliktas dienas. Mums būs laimējies būt tur viņa labajā dienā. Esam jau tur pavadijuši pāris stundas, kad laiks atvadīties un doties tālāk. Vēl atvadu sveicienam Benita viņam atstāj trauciņu ar skābiem kāpostiem un mednieku desiņām un šķēli rupjmaizes, par ko viņš ļoti nopriecājas. Pie izejas vēl pēdējie atvadu sveicieni, pēdējie apkampieni. Vēl līdz beidzamam brīdim, kamēr mūsu mašīnas pazūd ap stūri, viņš stāv durvis, šķiet mazliet skumji un māj ar roku. Laikam taču viņam žēl šķirties. Kaut arī tūristi pie viņa brauc bieži, latviešus satikt tomēr tik bieži vis neiznāk.