Krasnoflotskas liktenis pēc padomju armijas aiziešanas
Pēc pēdējo Padomju armijas daļu aiziešanas no Latvijas 1993.gadā arī Krasnoflotskas jeb Olmaņu krasta aizsardzības baterija nonāca Latvijas NBS valdījumā. Drīzumā bezsaimnieka mantu sāka ietīkot labumu meklētāji.
1993. gadā karaspēks izvācās no Olmaņiem, līdzi paņemot tika raķetes un lādiņus. Viss pārējais– gan ēkas, gan iekārtas, gan citas mantas - tika nodots Latvijas valdībai. Kādu laiku armijas pilsētiņu apsargāja Latvijas Zemessardze. Latvijas NBS izskatīja jautājumu par to, lai saglabātu krasta aizsardzības bateriju, un to turpmāk varētu izmantot gan mācībām, gan aizsardzībai. Šādas krasta aizsardzības baterijas esamība nodrošinātu Latvijai militāro kontroli pār Irbenes jūras šaurumu un politisko jautājumu saasināšanās gadījumā nodrošinātu spēcīgu aizsardzību. Par objekta saglabāšanu tūrisma vajadzībām uzstāja arī Tārgales pagasta padome. Toreizējais pagasta padomes izpilddirektors Ivars Smukkalns ne vienu vien reizi vērsās gan reģionālajās, gan valsts iestādēs ar lūgumu, lai objekta apsaimniekošanu uztic vietējai pašvaldībai. Visa Eiropa būtu braukusi aplūkot unikālo krasta aizsardzības bateriju, tāpat kā šobrīd eiropieši brauc aplūkot Sveaborgas cietoksni, kurā arī atrodas krievu lielgabali un kuram ir piešķirts UNESCO pasaules vēstures mantojuma statuss.
Diemžēl neviena no iecerēm naudas trūkuma dēļ netika īstenota, un krasta baterija tika pamesta likteņa varā, kādu brīdi par armijas pilsētiņu un lielgabaliem rūpējās kultūras un vēstures entuziasti Edgars un Zoja Sīļi. Tomēr 200 tonnas pirmšķirīga metāla nedeva miera zagļiem un vandāļiem. Pilsētiņas iedzīvi un mantas izvazāja marodieri, pie viena izlaupot arī robežsardzes punktu pie Irbes upes. Pašiem lielgabaliem gan izdevās pozīcijās nostāvēt vēl trīs gadus, taču arī tos 1996. gadā sagrieza metāllūžņos. Pēc melnā metāla zagļiem nāca kabeļu zagļi, tika demontēti arī jaudīgie dīzeļģeneratori, aizstiepts tālmērs, militāro jautājumu lietpratēji pievāca formulārus un rasējumus. 2006. gadā divi cilvēki alkohola reibumā, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, aizdedzināja kazarmas. Abi gāja bojā ugunī. Viss, kas palicis pāri no kazarmām – ķieģeļu sienas. Unikālais militārās vēstures mantojums ir izpostīts un pamests. Tagad tajā iemaldās tikai retais militārās vēstures entuziasts.
Olmaņi. Baterija Nr.456 (diggers.lv)
Saistītās laikalīnijas
Saistītie objekti
Olmaņu baterija Nr.456 (kādreizējā padomju militārā bāze "Krasnoflotskaja")
Pirmās krasta aizsardzības baterijas Irbes jūras šauruma aizsardzībai sāka veidot pēc 1912. gada, kad apstiprināja Baltijas flotes mīnu-artilērijas aizsardzības pozīcijas plānu, kas ietvēra vairākas krasta aizsardzības baterijas un jūras mīnu aizžogojumus.
Vistālāk uz dienvidiem atradās Irbes jūras šauruma pozīcija, kuras uzdevums bija nosprostot iespējamā pretinieka piekļūšanu Rīgas jūras līcim. Galvenais uzsvars bija jūras mīnām, tās Pirmā pasaules kara laikā Irbes jūras šaurumā izvietoja vairākus desmitus tūkstošu, kuras nodrošināja Baltijas Kara flotes kuģi. Krasta aizsardzības baterijas sāka būvēt tikai 1916. gadā Sāremā salas Sirves raga dienvidos. Kopā izveidoja septiņas baterijas, un baterijā Nr. 43 izvietoja 305 mm lielgabalus. Irbes jūras šauruma Latvijas piekrastē nekādas aizsardzības baterijas neizbūvēja.
Arī pēc Latvijas Republikas izveidošanas Latvijas armija un Kara flote Irbes jūras šauruma aizsardzībai artilērijas pozīcijas neveidoja.
Situācija mainījās pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas Republikas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta, kas paredzēja Kurzemē izvietot Sarkanās armijas un Baltijas Kara flotes kontingentu. Padomju plānos ietilpa arī krasta aizsardzības sistēmas izveidošana, kas balstījās uz 1912. gada plānu, to pilnveidojot. Plānoja izbūvēt krasta aizsardzības baterijas Liepājas cietokšņa vietā, bet jaunas baterijas izveidot uz dienvidiem no Ventspils (Baterija Nr. 46) un divas baterijas Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā pie Miķeļtorņa. Jau pēc Latvijas okupācijas un aneksijas Baltijas Kara flotes krasta aizsardzības plānus papildināja un līdz 1941. gada jūnijam Kurzemes ziemeļu daļā plānoja izveidot 207. artilērijas divizionu ar piecām baterijā. Miķeļtorņa apkārtnē plānoja izveidot divas baterijas – 40. bateriju pie Lūžņas ar 130 mm lielgabaliem B-13 dzelzsbetona nocietinājumos un 117. bateriju pie Olmaņiem (Latvijas armijas kartēs vieta apzīmēta ar no nosaukumu Ķesteri) ar 152 mm lielgabaliem MU-2. Tā kā 152 mm lielgabalu izstrāde nebija pabeigta, tad baterijas dzelzsbetona nocietinājumu vietā izbūvēja pagaidu koka platformas un uzstādīja vēl četrus 130 mm lielgabalus. Abu bateriju izveido līdz 1941. gada jūnijam bija pabeigta, tomēr karadarbībā pret vācu 291. kājnieku divīziju bateriju darbība nav izsekojama, to apkalpes pārcēlās uz Sāremā salu.
Otrā pasaules kara beigās vācu armiju grupa “Kurzeme” visai nopietni vērtēja iespējamos padomju desantus Kurzemes ziemeļu daļā, jo sevišķi pēc ledus nokušanas Somu jūras līcī un Igaunijas rietumu piekrastē. Improvizētas krasta aizsardzības baterijas bija izvietotas gar visu Kurzemes piekrasti. Padomju baterijas Nr. 40 dzelzsbetona pozīcijās pie Lūžņas bija izvietota 289. artilērijas diviziona Gerate Batterie Sommer ar divām 122 mm padomju trofeju haubicēm. 117. baterijas pozīcijas rajonā izvietojās 530. artilērijas diviziona 2. baterija ar trijiem padomju trofeju 152 mm lielgabaliem, trijiem 37 mm zenītliegabaliem, vienu 20 mm četrstobru zenītliegabalu, diviem 75 mm prettanku lielgabalu un diviem mīnmetējiem apgaismošanas veikšanai.
Pēc aktīvās karadarbības beigām 1945. gada maijā PSRS sāka atjaunot krasta aizsardzības sistēmu Kurzemes piekrastē. 1945. gada rudenī pie Olmaņu mājām, kuras pārdēvēja par “Krasnoflotskaja” izvietoja pagaidu Bateriju Nr. 456 ar 152 mm Kanē sistēmas lielgabaliem.
1952. gadā baterijas pagaidu lielgabalus nomainīja ar jaunākajām 152 mm MU-2 ieroču sistēmām. Baterija sastāvēja no četrām dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām, dzelzsbetona komandpunkta ar tālummērītāja torni un tehniskajām ēkām. Baterijas būvniecību pabeidza 1958. gadā.
1958. gadā pēc Lūžņas krasta aizsardzības baterijas demontāžas, tās vietā izvietoja pārvietojamo 130 mm SM-4-1 lielgabalu Bateriju Nr.343. Pārvietojamiem lielgabaliem nebija dzelzsbetona pozīcijas, bet izveidoja vairākas baļķu un smilšu konstrukcijas.
Baterija Nr. 343 darbojās līdz 1960. gadu sākumam, bet Baterija Nr. 456 līdz 1975. gadam, kad to iekonservēja. Baterijas pozīcijās izvietoja pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksus S-125, kā arī 10. krasta aizsardzības artilērijas-raķešu pulku ar CP-2 “Sopka” raķešu kompleksiem, atbilstoši pārveidojot infrastruktūru.
Padomju armija Olmaņu un Lūžņas bateriju infrastruktūru Latvijas Republikai nodeva 1993. gadā.
