Artūrs Ozolsi mälestused laevast "Saratov"

“Valdība atzina nepieciešamu, ka vajadzīgs peldošs satiksmes līdzeklis, lai valdības rīcībā būtu kuģis ar ko rīkoties, varbūt uz Ventspili pārsviest karaspēku. No stratēģiskā viedokļa militāristi to bija ieskatījuši vajadzīgu un arī no morāliskā, lai gadījumā, ja viss brūk un mūsu jaunajai armijai — neapbruņotai, neapmācītai, kura atkāpās no Rīgas uz Jelgavu, no Jelgavas caur Kurzemi Liepājas virzienā — vismaz būtu apziņa, ka par mums ir gādāts. Ļaunākā gadījumā mēs sēstos kuģī, un atkāpšanās iespējas mums būtu nodrošinātas. Kā vēlāk man brālis Markus, kas bija frontē, stāstīja, šī apziņa piešķīrusi cīnītājiem frontē jaunu sparu. Tā nu vajadzēja meklēt kuģi, bet kad tā apskatījās, kuģa nebija. Bija viens vienīgs, tāds uz sāniem sagāzies “Saratovs". Pats būdams jūrnieks, gribēju orientēties savā specialitātē un aizgāju uz “Saratovu" apskatīties, kas tur īsti ir. Uz kuģa sastapu kurinātāju kā vienīgo personu, mašīntelpa bija pilna ar ūdeni, tikai viens katls ar nelielu spiedienu. Jautāju, kādēļ ūdeni mašīntelpā neizsūknē.

“Tā nav mana lieta, es negribu nekā pozitīva darīt vāciešiem."

“Kuģis vajadzīgs mums, latviešiem."

“A, tā ir cita lieta."

“Saratovs" bija vienīgais kuģis, kas varētu būt Pagaidu valdības rīcībā, bet jādabū rokā, kam tas pieder. Izrādās, ka tas pieder Krievijas vakaru kuģniecības sabiedrībai, brauc zem krievu karoga, kapteinis ir Remess, latvietis, kas visu laiku tur ir bijis. Kā lai mēs dabūjam to savā rīcībā, kur visapkārt vācu varēšana un mums nav nekādas teikšanas?

Aizgāju pie Zālīša un teicu, ka Saratovu mēs varam mobilizēt un atsavināt. Tā kuģis nokļuva Pagaidu valdības rīcībā. Kādēļ vācieši neprotestēja, nezinu. Man liekas, ka dažas nedēļas vēlāk tas akts vairs nebūtu izdevies. Vācieši bija jau saorganizējušies pret Pagaidu valdību un nebūtu ļāvuši viņai tā rīkoties. Nu bija kuģis jāsaved kārtībā un jāķeras pie remontēšanas. Atdūros uz grūtībām: bez tā cilvēka, kas bija jau priekšā uz kuģa, es nevarēju dabūt nevienu, kas nāktu man palīgā strādāt. Strādniecība bija pret Pagaidu valdību, tā kā tai nācās cīnīties ne tikāi pret vāciešiem, bet arī latviešu strādniecību. Ilgi nedabūju palīgu, kamēr atnāca kāds Kaimiņš. Mēs divi savedām kuģi kārtībā, bet darba bija daudz. Tad mani izsauca uz štābu.

“Ozola kungs, jums rītu no rīta jāiet jūrā."

“Bet man ir tikai viens katls."

“Sataisiet, ka var iet jūrā. Tur stāv angļu eskadra, no tās jūs pārņemsit 5000 šautenes, simtiem tūkstošu šāviņu, 50 patšautenes. Angļi negrib šeit iebraukt, lai neizceltos konflikts ar vāciem; jurms jāaizbrauc turp.''

Janvāra beigās mēs ar vienu katlu lēni kustējāmies, bet ārā tikām itin labi. Nostājāmies pie viena no angļu kara kuģiem un tumsā sākās pārkraušana. Dabūjām arī mantas, kādas Liepājā sen nebija redzētas. Angļi bija ļoti laipni, notika liela apjoma brāļošanās. Man bija jāzina par katlu un reizē jāiet augšā par tulku, jo nebija neviena, kas prastu angliski un varētu stāstīt puišiem, ko instruktors māca, kā rīkoties ar jaunām patšautenēm, kuras mūsējie nebija pat redzējuši. Kad viss bija nokārtots, mēs ar vienu katlu un dārgo lādiņu braucām atpakaļ uz Liepāju. Šautenes bija jāsamontē šaušanas kārtībā, jāalgo cilvēki, bet naudas nebija. Tās arī jānogādā frontē, kur tās vajadzīgas. Jāmeklē strādnieki, kas nekaitētu mūsu lietai. Tāda bija toreiz vide Liepājā.”

Kas bija Artūrs Ozols

Artūrs Ozols bija beidzis Rīgas politechnikumu un kā flotes virsnieks (mičmanis) un inženieris Krievijas Melnās  jūras flotē kalpoja uz kara kuģa “Panteleimon". Latvijas atbrīvošanas cīņās pie  dalījās Studentu rotas sastāvā. Liepājā saveda lietošanas kārtībā kuģi “Saratov".

Bija ievēlēts Satversmes sapulcē, pēc tam Edinburgā, Skotijā, kā lietpratējs pārraudzīja mūsu pirmā ledlauža “Krišjānis Valdemārs" būvdarbus. Ilgus gadus bija Jūrniecības departamenta direktors. Pēc Otrā pasaules kara trimdā bija Nacionālā fonda Skandināvijā pirmais padomes priekšēdis. Miris Zviedrijā.