Cēsu Jaunā pils – sienas, kurās radīta Latvijas valsts drošība un joprojām tiek sargāti identitātes apliecinātāji
Cēsu Jaunā pils celta uz militāra nocietinājuma – viduslaiku pils drupām. Taču tā nebūt nav vienīgā ēkas militārā nozīme.
Skaistā grāfu Zīversu rezidence gādājusi ne tikai par tās īpašnieku un cēlēju drošību un labsajūtu, bet savos mūros pieredzējusi Latvijas bruņoto spēku pirmo formējumu dzimšanu. 1918.gada 8.decembrī tajā formēta Cēsu rota, kas piedalījās pirmajās Latvijas Atbrīvošanas kara kaujās. Tās ir visagrākās kaujas, par kurām vairākiem dalībniekiem piešķirts Lāčplēša kara ordenis. Vēlāk rotu iekļāva tā sauktajā Kalpaka bataljonā, kas 1919.gadā cīnījās par Latvijas atbrīvošanu Kurzemē.
1919.gadā Cēsu Jaunā pils kalpoja par patvērumu Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdībai – pilī tikai izvietota Ziemeļlatvijas Civilpārvalde. Šis ir laiks, kad Cēsu pilsēta uz trim dienām iegūst galvaspilsētas mēroga nozīmi.
Kopš 1949.gada Cēsu Jaunās pils sienās drošu patvērumu rod Cēsu Vēstures un mākslas muzeja savāktie vēstures liecinieki. Pateicoties studentu vienotnei “Līdums”, Cēsu muzejs jau kopš 1933.gada ir nozīmīgs Latvijas karoga vēstures glabātājs. Muzeja darbinieki ar vislielāko rūpību ne vien glabājuši šīs mūsu valstij tik vērtīgās liecības, bet bijuši gana drosmīgi tās pasargāt no iznīcināšanas padomju okupācijas gados: neilgi pēc Otra Pasaules kara beigām Erna Berkholce - Cēsu Muzeja zinātniskā līdzstrādniece piedalās pie karoga vēstures materiālu izslēgšanas no muzeja krājuma. Iznīcināšanai paredzētos materiālus viņa paņem uz māju un saglabā. 1997.gadā viņa tos atdāvina atpakaļ muzejam.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, muzeja darbinieki nemitīgi strādā pie karoga vēstures pētīšanas un popularizēšanas. 2000.gadā pie lasītājiem nonāk muzeja vēsturnieka, dr.hist. Tāļa Pumpuriņā grāmatā apkopotais apjomīgais darbs “Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas. Pētījumi, atmiņas, dokumenti par Latvijas valsts karoga vēsturi”. Kopš 2012.gada karoga vēsturei muzeja ekspozīcijā veltīta īpaša telpa – Karoga zāle - , kurā apskatāms arī Jāņa Lapiņa radītais pirmais latviešu nacionālais karogs. 2016.gads tam ir īpašs, jo pagājuši 100 gadi kopš karoga radīšanas.
Cēsu Vēstures un Mākslas muzejs, 09.11.2016
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijas Jaunajā pilī
Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.
Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.
Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.
Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.
Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.
1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.
1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni. Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.
1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.
Cēsu Brāļu kapi
Atrodas Cēsu Lejas kapsētā, Lenču iela 15, Cēsis.
Viena no nozīmīgākajām Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara piemiņas vietām Cēsīs ir Brāļu kapi Lejas kapos.
Kapos atrodas 1927.gadā atklātais Cēsu mākslinieka un domnieka Augusta Jullas (1872-1958) veidotais Brāļu kapu pieminekli, kas veltīts no 1915.gada līdz 1920.gadam Brāļu kapos apbedītajiem karavīriem.
Cēsu Lejas kapsētas Brāļu kapos apbedīti ap 200 karavīru. To vidū nezināms skaits Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku un krievu karavīri, kā arī vācu (10), poļu u.c. tautību karavīri. Šajos kapos Latvijas Atbrīvošanās cīņu laikā apglabāti 22 kritušie 5.(2.) Cēsu kājnieku pulka karavīri, kā arī 11 citās Latvijas armijas vienībās kritušie brīvības cīnītāji. Brāļu kapos atdusas arī 2 igauņi, 15 lielinieku upuri un arī latviešu sarkanie strēlnieki.
Latvijas pirmā karoga autora J. Lapiņa piemiņas vieta
Atrodas “Lejas Pintuļi”, Veselavas pagastā, Priekuļu novadā.
Redzama piemiņas vieta Latvijas pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.
Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā, veidojot latviešu strēlnieku bataljonu karogus, atsevišķi mākslinieki piedāvāja karogu metiem sarkanbaltsarkanās krāsas. Pēc pedagoga un žurnālista Jāņa Lapiņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane.
Tas ir pirmais zināmais un reāli izgatavotais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām.
Priekuļu novada Veselavas pagasta “Lejas Pintuļos” 2014.gadā tika atklāta piemiņas vieta pirmskaroga autoram Jānim Lapiņam.
Pirmais zināmais autentiskais latviešu nacionālais karogs, izgājis bēgļu gaitas Krievijā, padomju un vācu okupācijas laikā rūpīgi slēpts, pašreiz glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā. To 1997.gadā atdāvināja abu meita Lija Poga.
