Kaujas pie Mazās Juglas upes/ Rīgas operācija

“1.septembra agrā rītā mūs uzmodināja nikna un nepārtraukta artilērijas viesuļuguns dunoņa Daugavas pusē. Nebija šaubu – tur sākusies kauja. Steidzīgi seglojam zirgus un dodamies uz Ropažu muižu. Pie atsevišķām lauku mājām pulcējas strēlnieki. Satraukums. Štābā no armijas vadības pienākusi ziņa, ka vācieši mēģinājuši forsēt Daugavu, bet atsisti. Šai ziņai tomēr nevar ticēt. Laiks iet un dobjā dunoņa pamalē nemazinās. Uz ceļiem parādījušies bēgļi, kuri stāsta, ka vācieši jau esot Daugavai šinī pusē. Nāk ievainotie karavīri un bēgoši krievu zaldāti bez ieročiem un daži pat bez cepures. Mums rīkojums – aizturēt dezertierus un griezt tos atpakaļ. Veltīgas pūles. Pa katru stundu bēgošo skaits vairojas, tāpat ievainoto un no gāzes saindēto.q Strēlniekos uztraukums – kamdēļ mūs nesūta uz fronti, jo tur vārās kā raganu katlā. Ievainotie stāsta, ka pēc ārkārtīgi niknas apšaudes arī ar gāzu lādiņiem, vācieši pārcēlušies pāri Daugavai un piespieduši krievu karaspēku atkāpties. Bet armijas štābs vēl arvien ziņo par vācu uzbrukumu sekmīgu atvairīšanu. Nav vairāk ko gaidīt. Uz ceļa sāk pulcēties Zemgaliešu rotas. Piebrauc munīcijas divriči. Strēlnieki steidzīgi ņem no tiem patronas un rokas granātas. Neparasts skats – no Ikšķiles puses nāk izklaidus krievu sakautās armijas cīnītāji, brauc armijas vezumos saklupuši karavīri. Visi steidzas tikai projām, bet šeit, stingrās rindās stājas strēlnieki un gaida pavēli, lai dotos uz priekšu. Pie kroga gala sastājušās dažas bēgļu sievas, skatās nopietni un skumji uz mums – latviešu kara vīriem. Kāda jauna meitene saplūkusi dāliju ziedus pienāk un sāk tos izdalīt tuvāk esošajiem strēlniekiem.”