Lielauces pils un Oskara Kalpaka bataljona pirmā kauja
Piemiņas vieta

Lielauces muiža ar parku ir objekts, kurš Latvijas vēsturē saistās ar Neatkarības kara laikā 1919.gada janvārī notikušo pirmo Kalpaka kauju un uzvaru. Pašreizējais muižas apbūves ansamblis pamatā veidojies 19.gs. sākumā. Kungu māja sākotnēji bijusi celta ampīra stilā kā divstāvu ēka ar dakstiņu jumtu. Kompleksa saimniecības ēkas izvietotas attālāk no muižas parka malā. Tajā saglabājusies pārvaldnieka māja, kas vēlāk pārbūvēta par kultūras namu, staļļi, kalpu māja, dīķa pusē – ledus pagrabs. No 1801.gadā būvētās klēts ir tikai pamati, bet čiekurkaltes apjomi, kaut pārbūvēti, ir labi saglabājušies. Tāpat arī muižas ratnīca jeb kariešu šķūnis vēl aplūkojams.

Pēc Latvijas valsts izveidošanas Lielauces muižas ēka ar tai piegulošo ezeru, parku, ēkām un zināmu meža platību vispirms nodota bāreņu patversmes izveidei, bet tā netika izveidota. 1926. gada novembrī Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Mežsaimniecības nodaļa pārņēma Centrālās zemes komitejas piešķirto Lielauces pili mācību prakšu organizēšanai ar tai piederošo parku un zemi 59 ha platībā. Pēc Otrā pasaules kara līdz 2009.gadam te bija Lielauces pamatskola, bet vienlaikus arī LLU dienesta viesnīca. Pašlaik muiža un parks ir SIA “Mudia” īpašumā. Līdz muižas tehniskā stāvokļa uzlabošanai tā apmeklētājiem nav pieejama.

1919.gada 15.janvāra naktī Kalpaka bataljons izcīnīja pirmo kauju pie Lielauces, atsitot sarkano uzbrukumu. Tā bija pirmā nozīmīgā Kalpaka bataljona kauja, kad uzvara karavīriem deva īpaši spēcīgu morālu stimulu. 

Atkāpšanās gaitā, 12. janvārī Latviešu atsevišķais bataljons sasniedza Lielauces muižas pili un apmetās tur atpūtai, uz apkārtējiem ceļiem izlika sargposteņus. Agrā 16. janvāra rītā sargkareivji pamanīja pa Dobeles šoseju nākošo pretinieku un paspēja pabrīdināt pilī esošos. Pirmā kaujā iesaistījās Virsnieku rezerves rota, kas bija ieņēmusi pozīcijas pie muižas ēkas. Cēsu rota, sadalīta divās daļās, mēģināja aplenkt pretinieku. Sākumā lielinieki atkāpās, bet tad pārgāja pretuzbrukumā, kuru Cēsu rotai izdevās atvairīt. Pretinieks bija spiests atkāpties.  Bija izcīnīta pirmā uzvara pret lieliniekiem. Lai arī kalpakiešu pusē bija četri kritušie (leitnants Kārlis Dambītis, leitnants Fridrihs Liepa, kara ierēdnis Vilis Cīrulis un instruktors Jānis Būvmeistars) un astoņi ievainotie, kaujas rezultāts rosināja karavīru vēlmi turpināt cīņu pret ienaidnieku. Diemžēl jau tajā pašā dienā Latviešu atsevišķais bataljons bija spiests atstāt savas pozīcijas, jo paralēli kauju pie Vecauces zaudēja vācu Rādena rota, kas atkāpās.