Life on the Kegums side during World War II

Memories of a distant wartime flare up. For the older generation, it would remind them of their own experiences, perhaps bored of the young.

We lived in a very beautiful place on the left bank of the Daugava, about six kilometers from Ķegums. In a place where 12 farmsteads, together called Priedesmuiža, is surrounded on one side by a large forest and on the other by the steep bank of the Daugava. Our house was separated from the others by the Negupite, which we called the lake, because it was wider near our house, crossed by two dams. The middle of one of the dams is still connected by a concrete bridge, which was rescued by a German soldier. The ends of the second dam reach the bottom and it is no longer proud of the former high wooden bridge. It once served the narrow gauge railway, on which grants were built for the construction of the Ķegums power plant. After the war, the bridge still served, carrying the dominant symbols - sickles and hammers - on its side. The tail of the Negupite stretches into the evergreen forest. In the middle of the pine manor is a children's paradise - large pits with ponds and wild strawberries. There are two underground springs with clear water in the forest edges.

June 1941. The mother learned that the war had begun, crying. My sister was ten years old, I was younger. We have a small farm. Stepfather Juris Lazda, a very nice and romantic person, also helps. I can no longer tell the sequence of events, but I remember some episodes well.

Refugee carts and troops are moving through our homes day and night. People fall asleep right there in chariots and ores. Livestock tied at the back of the cart.

The pine manor is full of Germans. At night, hollow bombers roar high in the air. Spotlights try to capture them at intersections of rays and shoot like huge lightning in the dark vaults of the sky. Drop the bombs here and there.

Our house was located about a hundred meters from the bridge, so my mother is afraid that she may tumble around the house, put it in bags and carry it to the basement at the edge of the forest. Until the next bag came, a man stole the bag and ran into the forest. We go to the forest with my mother and search under the big Christmas trees in the hope that the thief will hide the bag there so that he can take it again at night. We found a large jar of tomato puree, a new pouf, a rifle and other belongings. Who would have thought that all kinds of good things grow under the Christmas trees. But we didn't find our bag.

No bomb hit the bridge, neither did the house, but two large funnels were knocked out in the basement.

The Germans were not ashamed to eradicate pigs or cattle on a ban such as a ban on farmers destroying the animals themselves. Kārlis, the owner of Krūmiņi, was asked to list the animals. So he probably walked around the house against his will. Also came to our house. The mother was at the barn at that time. Kārlis is not a rooster in the barn, but he asked if we had pigs. The mother replied that it was not. At that moment, the pig grinned loudly. Kārlis smiled and said: "I will write that it is not." After that, the stepfather arranged a hut and a perimeter for the pig in the forest thicket and spent the night with him.

The Germans threw grenades at Negupīte and blew up fish. The bigger ones took it, but the smaller ones turned their bellies up as the white waves washed along the shores and smelled bad.

Once, my mother and I were walking along a highway dam, when the shooting started over the dam, the bullets whistled alone. My mother ran down the dam and called to follow. Then my stubborn nature was revealed. The mother later told the neighbors, "but it doesn't listen, it stands on the embankment and claims that it is not afraid of anyone." We, the children, were not afraid everywhere, and miraculously, no bullet caught us.

For some time the residents were forced to move into the basement of Krūmiņi house, sometimes for self-defense. The basement under the house was very large and had thick walls. Each family had one precinct. We took the necessary pike with us. The rest remained in the house of destiny. The mother buried the potatoes in the pit and leveled the ground. The barrel of salted pork is cut in a shed under the floor. The chicken went somewhere, also in the name of my own chicken Špicka. We also had a big, fat beautiful tomcat Janka. While living in Krūmiņi, Janka, forced by circumstances, turned into a forest brother.

The Germans set up a horse stable in our barn. Oh, how I liked those horses! They swam there in Negupīte.

Since the foster father was a collector in his youth, we had many good books at home. The Germans tossed the books in the water, but we found a bookcase in the woods with broken glass. In the forest, the Germans shed bunkers and brought down tables, chairs and other furniture from nearby houses.

One day my mother discovered that the Germans had dug up our potatoes, boiled them and had fun. Then we went to the stable to save our barrel of meat. A horse was standing right there. The mother told the German steward to take the horse to the horse and take the barrel of meat to Krūmiņi. The German did not object to anything and obeyed his mother.

German soldiers tasted best with bacon and eggs. If we heard a chattering chicken, a German or we, the children, ran to look for eggs. Whoever found it first did. The ancients often respected us, the children, with chocolates. If a local fell ill, he turned to a German paramedic, who even gave him some medicine.

My mother once sent me to Lielvārde for products. You had to walk about three kilometers through the forest, then take a ferry across the Daugava. On the way back, I unloaded my bag by the roadside. Then I see the Germans driving with the stallion, two horses in front. I packed everything in my bag and went towards them. When they arrive at the place where I was sitting, they stop the horses, and a German runs after me, shouting something and waving his hand. If I run after, I have to run away and I can see what my legs are carrying. I look back, he's still running and running. I also. I ran it off, and finally he stopped. At home, my mother found out that I had lost my wallet. Then that's why the German tried to catch me.

We got some money by picking the fees for picking berries and mushrooms in Lielvārde and Ķegums, for which the so-called points were awarded. It was possible to buy products by presenting points.

A country kitchen entered the farmstead of Krūmiņi every day - a thorough boiler with two wheels. Then the soldiers lined up with the pots. I thought I could join that queue too. I found the pot and came to the end of the line. The soldiers are smiling. My turn comes, and a kind cook pours my full pot.

Once I entered the kitchen of Krūmiņi, which is run by Germans. A soldier clenched his elbows with honey. He squeezes the cells and the honey flows in a bowl along his fingers. Honey had probably been stored by the owner.

There was a telegraph in the hallway of the big basement for the Germans, where a soldier handed over encrypted messages, but we, the children, stood around, mouth drops. We were interested in everything.

On the bank of the Daugava, the Germans set up binoculars, and when he was not present, the children lined up near the binoculars, and then we saw Lielvārde up close.

Sometimes at night my mother and I went out of the basement and watched the fire on the opposite bank of the Daugava, where a house often burned. Sparks and bumps of smoke rose against the black sky.

Huge balloons were placed above the Ķegums power plant. However, the station dams were bombed. Something was burning there too, I saw smoke bubbles myself. Later, there was a cable-stayed bridge over the ruined section, but it rocked a lot.

The waters of the Daugava flowed without obstacles, so it became much narrower and shallower. The ice blocks lay directly on the bed. In the middle of Ņegupīte, an old mill wall with a deep pit was revealed. The Germans had sunk boxes of ammunition into the pit. Everyone there could take what and how much they wanted. The boxes broke open. They had bright cartridges of different sizes and colored markings. Medium-sized fireballs were left in the yard. The villagers unscrewed them and poured fuel out. Empty bombs served us to support the bridge long after the war. There were also mines, similar in size and shape to cakes. When the deminers arrived, they asked the children where the mines were, and we all showed them to a large area, so we felt important.

Used sources and references:

NRA. 7/13/2004 When we had a war.

Related objects

Ņega (Melderupe) un tās apkaime

Ņega vēl pagājušā gadsimta 40. gadu kartēs tiek saukta par Melderupi. Līdz ar Ķeguma HES izbūvi, tās pēdējie 2,6 km tika uzpludināti, veidojot vairāk kā 100 m platu upītes paplašinājumu. Lai nodrošinātu Ķeguma HES būvi ar granti, Ņegas austrumu krastā izveidoja karjeru, bet pāri upei – dzelzceļa tiltu. Pa 6 km garo dzelzceļa līniju granti ar šaursliežu dzelzceļa palīdzību transportēja līdz HES jaunbūvei. Pirmie divi dzelzceļa vietas kilometri ir redzami gan dabā, gan LIDAR kartēs. Tālāk dzelzceļa vieta sakrīt ar mūsdienu Jaunjelgavas – Ķeguma ceļu (P85). Ņegas rietumu krastā, ziemeļos ap 0,2 km ziemeļos no Tiltsargu mājām (saimniekiem atmiņas par Otrā Pasaules karu un ar to saistītiem notikumiem šajā vietā) ir avots – populāra ūdens ņemšanas vieta. Ņegas apkaimē noritējusi aktīva militārā darbība abos 20. gs. pasaules karos. Ja palūkojas LIDAR kartēs un dabā, ziemeļos no P85 ceļa un upes krastos ir redzamas ierakumu pozīcijas. Dienvidos no P85 ceļa, Ņegas uzpludinātai daļai no dienvidrietumiem piekļaujas ap 0,8 km gara kāpu grēda, kuras virsotne un nogāzes ir ierakumu izraibinātas. Nelielā meža ceļa, kas savieno P85 ceļu ar Liepdegumu mājām, malā ir atsevišķi stāvoša kāpa, kuras nogāzēs esošās taisnstūrveida bedres liecina, ka šeit atradušās ēkas, vai noliktavas. Minēto kāpu no ziemeļiem un rietumiem apjož ap kilometru gara ierakumu josla. Cilvēka veidotas negatīvas reljefa formas redzamas arī dienvidos no P85 ceļa. Blīvs ierakumu un ēku vai/un noliktavu tīkls (dažāda lieluma bedres tīkls ir dabā un LIDAR kartēs redzams arī Ņegas austrumu krastā starp P85 ceļu un Širmeļupīti. 1,8 km austrumos no Ņegas atrodas Lezmaņu brāļu kapi. Līdz tiem var aiziet pa nelielo meža ceļu, kas izlokas Ņegas un Širmeļupītes apkaimē. Latvijas Nacionālās bibliotēkas kartē ““Zusammendruck Riga, Gezeichet u.gedruckt v.d. Vermessungs”” iezīmētā trešā (uz dienvidiem tālākā) ierakumu līnija LIDAR kartēs un dabā ir labi saskatāma arī mūsdienās – gadsimtu vēlāk.

Vācu armijas betona ugunspunkts Ķeguma HES ūdenskrātuvē pie Ņegas ietekas

Atrodas Ķeguma HES ūdenskrātuvē pie Ņegas ietekas (iepretim Ņegu mājām), tās kreisajā krastā. Viens no vizuāli un ainaviski iespaidīgākajiem un arī labāk saglabājušamies betona ugunspunktiem, ko apskalo Daugavas viļņi. To var redzēt jau pa lielāku gabalu. No krasta līdz ugunspunkta augšdaļai (apaugusi ar zāli) uzbūvēta laipa. Ugunspunkta betona sienās iemūrētas šaursliežu dzelzceļa (?) sliedes. No laipas puses var iekļūt tā iekšpusē. Šis ir viens no Daugavas kreisā krasta Pirmā Pasaules kara laika vācu armijas aizsardzības līnijas ugunspunktiem, kas vairāk vai mazāk izsekojami visā Daugavas kreisā krasta garumā. Minētā aizsardzības līnija ir liela mēroga militāra sistēma, kas līdz šim īsti nav novērtēta kā vienots veselums. Ugunspunkta paliekas var apskatīt, braucot ar laivu pa Ķeguma HES.

Prinča Leopolda ceļš (Prinz – Leopold Straße)

Pirmā Pasaules kara laika vietas (ceļa) vārds – “Prinz – Leopold Straße” – Prinča Leopolda ceļš. Ap 7 km garš vēsturisks meža ceļš vai tā vieta, kas sākās pie Lielā Kūrfirstu dambja (Große Kurfürsten Damm) un Ķeizerdambja (Kaiser - Damm) savienojuma vietas pie t.s. Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) un izvijas cauri mežam Birzgales virzienā, savienojoties ar Pirmā Pasaules kara laika šaursliežu dzelzceļa līniju: Lāčplēsis – Latgaļi. Rietumos no ceļa un ap  2 km dienvidos no Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) vietas atrodas Pirmā Pasaules kara laika šautuve. Mūsdienās Prinča Leopolda ceļu var iziet ar kājām, izbraukt ar riteni un auto (piemērotos apstākļos). Ceļš šķērso Konupīti un Ņegas pieteku.

Domājams, ka vācu armijas karavīri, ilgstoši uzturoties Daugavas kreisā krasta frontē, nosauca šo ceļu Bavārijas prinča Leopolda (1846. – 1930.) vārdā, kurš Pirmā Pasaules kara laikā vadīja Vācijas un Austroungārijas spēkus Austrumu frontē.

Iespējamā Otomāra Oškalna bunkura vieta

Nomaļa un grūtāk pieejama vieta – plašs meža masīvs ap 200 m rietumos no Ņegas upītes un ap 0,5 km dienvidrietumos no Ņegas uzpludinājuma. Uz minēto vietu ieteicams doties ar kājām, vai divriteni, izmantojot LIDAR kartes un ģeogrāfiskās koordinātas. Minētajā vietā dabā atrodas ap kilometru garš (R – A virzienā) un puskilometru plats (Z – D virzienā) iekšzemes kāpu valnis, kas klāts ar skujkoku mežu. Kāpu masīva ziemeļu un austrumu nogāžu augšdaļās atrodas labi saglabājušies ierakumi, domājams, no Otrā Pasaules kara laika. Harijs Jaunzems (kādreizējais Ķeguma HES inženieris) uzskata, ka šajā apkaimē atradies (konkrēts punkts nav zināms) Otomāra Oškalna formētais Sarkanās armijas partizānu vienības bunkurs.

Lielais Kūrfirstu dambis (Große Kurfürsten Damm)

Pirmā Pasaules kara laika kartēs iezīmētais ap 4 km garais rietumu – austrumu virzienā orientētais meža ceļš ar šādu nosaukumu sākās pie bijušā Kurzemes pieminekļa (Kurland Denkmal) jeb tautā vēlāk sauktā – Mātītes pieminekļa un beidzās pie divu ceļu (dabā ir izejami) Hütten Straße un Morgen Straße savienojuma vietas. Aptuveni 2 km garumā tas stiepjas kā taisns meža – zemes ceļš, 0,8 km – grants seguma ceļš (sakrīt ar Latvijas Valsts mežu veidoto Egles – Kaulupes ceļu), bet pārējais – ar autotransportu nebraucams, bet dabā izejams vai ar divriteni izbraucams ceļš – taka. Spriežot pēc citas kartes (Zusammendruck Riga, 1: 100 000) un LIDAR kartēm, Lielā Kūrfirstu dambja un Morgen Straße savienojumā atradusies Pirmā Pasaules kara laika vācu armijas nometne vai noliktavas (Lager).

Domājams, ka nosaukums, kas radies šeit vācu armijai uzturoties Pirmā pasaules kara laikā, cēlies no Kurfürstendamm – vienas no Berlīnes centrālās avēnijas nosaukuma (Brandenburgas kūrfirstu pieminot), kas mūsdienās ir iecienīta tūristu apskates un iepirkšanās vietas. Avēnijas nosaukums pirmo reizi minēts laikā starp 1767. un 1787. gadu.

Tomes evaņģēliski luteriskā baznīca

Pirmo zināmo baznīcu Tomē uzcēla 1644. gadā. 1907. – 1908. g. koka ēkas vietā par barona Šilinga naudu uzcēla mūra baznīcu. 1956. g. baznīcu nojauca un no tās akmeņiem uzcēla kolhoza vistu fermu. Mūsdienās redzamā baznīca, kas atrodas starp bijušo Tomes pamatskolu (skola slēgta pēc skolu reformas, tajā izveidots Ķeguma novada muzejs) un Tomes kapiem, celta laikā no 1999. – 2003. g. pēc Briežu ģimenes (ASV) iniciatīvas. Tagadējo altārgleznu gleznojis ķegumietis Sandijs Greiškāns pēc Ata Grundes 1932. g. darinātās altārgleznas fotogrāfijas. Ērģeles baznīcai dāvinājusi luterāņu draudze no Zviedrijas.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) “Zudušajā Latvijā” atrodams fotoattēls, kur redzama Tomes baznīca 1. pasaules kara laikā pēc sagraušanas 1916. gadā. Tā paša gada kaujās cieta arī baznīcai blakus esošā Tomes pamatskola.

“Latvijas Kareivī” 1938. gada 147. numurā atrodams raksts “Pa dzimtās zemes pilsētām un ciemiem”, kurā pieminēta Tomes baznīca: … “Tālāk ceļš ved gar Tomes baznīcu, kuru 1916. g. sagrāvuši krievi, domādami tanī esam vācu novērošanas punktu. Skaitā maza draudze – ap 250 locekļu – 1922. g. ar lielu enerģiju ķērusies pie baznīcas atjaunošanas un 10 gadu laikā uzcēlusi jaunu torni un altāri ar mākslinieka Grundes altārgleznu. Tagad baznīca ar baltajām sienām, brūnajiem logu un durvju ierāmējumiem un glīto iekšieni atstāj patīkamu iespaidu”.

Bijusī Tomes pamatskola

Bijusī Tomes pamatskola atrodas starp Baldones – Tomes ceļu (V4, Pirmā Pasaules kara laika kartē saukts par “Düna Straße”), Tomes evanģēlisku luterisko baznīcu un Tomes kapiem. Skola tāpat kā blakus esošā baznīca cieta Pirmā Pasaules kara laika kaujās (1916. g.). Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) “Zudušajā Latvijā” ir apskatāma foto ar pirmo Tomes skolu Siliņu mājās (1925. g.). 1926. g. uzcēla tagadējo skolas mūra ēku. Pēc skolu reformas skolu slēdza. Mūsdienās te iekārtots Ķeguma novada muzejs un bibliotēka. 2017. g. 13. decembrī muzeja pagalmā atklāja Regīnai Ezerai veltīto skulptūru “Cilvēkam vajag suni”, kura tēlnieks ir Aigars Zemītis. Uz ēkas sienas ir uzstādīta piemiņas plāksne uz Sibīriju izsūtītajiem Tomes iedzīvotājiem.

Rata kalns

Iekšzemes kāpu masīva, kas atrodas rietumos no Tomes ciema, augstākais punkts ir Rata kalns (67,8 m vjl.). Tā apkaimē slejas gaiši priežu meži, ļaudami labi aplūkot iespaidīgo kāpu muguras un nogāzes. Līdz Rata kalnam ir ērti nokļūt ar kājām (0,6 km) no Latvijas Valsts mežu (LVM) atpūtas vietas “Sēņotāju māja”. Abpus nelielajam meža ceļam, pa kuru dodamies kalna virzienā, dabā (un LIDAR kartēs) ir redzamas vairāk kā 40 līdzīga izmēra četrstūru bedres un trīs tranšejveida ierakumi ap 50 m garumā. Iespējams, ka Pirmā Pasaules kara laikā šeit atradusies vācu armijas noliktava, ko no trīs debespusēm ieskauj tuvējās kāpas. Domājams, ka betona konstrukcijas Rata kalna augstākajā vietā ir paliekas no bijušā ugunsnovērošanas (vai triangulācijas?) torņa, kura koka daļas bija piestiprinātas pie betona stabiem. Padomju laika periodikā atrodams raksts par slēpošanas pārgājienu Rata kalnos. Rata kalna apkaimē notiek ikgadējais sēņošanas čempionāts.

Šautuve (Schießstand)

Domājams, - Pirmā Pasaules kara vācu armijas veidota brīvdabas šautuve šaušanas treniņiem. Meklējama lielākā meža masīvā starp Ņegu, bijušo Kurzemes pieminekli (Kurland Denkmal) pie t.s. Prinča Leopolda ielas (Prinz – Leopold Straße). Nezinātājam var būt grūti atrodams objekts, tādēļ meklējumam ir ieteicams izmantot ģeogrāfiskās koordinātes. Šautuves apkaimi klāj priežu jaunaudze, apkaimē dzīvo vilki (var atrast to fekālijas). LIDAR kartēs un dabā dienvidaustrumos no šautuves ir redzama nepārtraukta ierakumu līnija 1,5 km garumā, bet ziemeļrietumos īsu (ap 50 m garas) un pārtrauktu ierakumu līnija stiepjas līdz pat Ķeguma HES.

Objekts dabā izpaužas kā aptuveni 300 m gara, taisna, ziemeļaustrumu – dienvidrietumu virzienā orientēta “eja”, ko no abām pusēm ietver līdz 2 m augsti, ar ķērpjiem un sūnām apauguši vaļņi. Augstākais valnis ir šautuves galā (3 – 4 m). Šautuvi ieskauj vienāda izmēra taisnstūrveida bedres. Pirmā Pasaules kara laika kartē šajā vietā ir apzīmējums “Schießst.”. Domājams, ka tā kalpoja kā šaušanas treniņu vieta (vācu valodā “Schießstand” – šautuve). Virzienā uz Tomi (līdz Tomei) minētajā kartē ir iezīmētas vēl divas šautuvju vietas. Tomei tuvākā dabā ir atrodama un redzama dabā.